Vienā ritmā

«Vienā ritmā». Muzikāls vingrošanas raidījums

Vienā ritmā

«Vienā ritmā». Muzikāls vingrošanas raidījums

Vienā ritmā 2. Muzikāls vingrošanas raidījums. 17. sērija

Ķermeni veido ne tikai virtuvē. Kā dietoloģe Lolita Neimane cīnās pret mazkustīgumu

Mūsu ikdiena ir piesātināta ar dažādām modernām ierīcēm, kuras it kā atvieglo mūsu dzīvi, liekot mazāk kustēties un piepūlēties. Ārsti dietoloģi Lolitu Neimani satrauc cilvēku mazkustīgums, jo tas agrāk vai vēlāk atsaucas uz veselību. Viņa ne tikai rūpējas par savu veselību, rūpīgi sekojot līdzi savam uzturam, un nodod šīs zināšanas citiem, bet arī regulāri apmeklē sporta zāli. Tur viņa izaicina sevi, izkustinot muskuļus un ieklausoties savās sajūtās.

Jaunība pavadīta basketbola laukumā

“Manā bērnībā pagalmā rotaļājās un skraidīja, man liekas, pilnīgi visi bērni, jo televizors sāka rādīt varbūt pulksten sešos un nemaz tik daudz tur nebija ko redzēt,” teic Lolita. Viņas jaunība pagāja, trenējoties sporta skolā, kur viņa īsu brīdi spēlēja rokasbumbu un daudzus gadus pavadīja basketbola laukumā, pateicoties savam garajam augumam. “Es biju liela auguma, arī diezgan masīva meitene, līdz ar to varbūt sporta vingrošana ar lentēm, līdztekas vai buki nebija mans, bet sporta spēles man patika,” viņa saka.

Basketbolu Lolita spēlēja līdz pat skolas beigām, vasarās brauca uz sporta nometnēm.

“Es nevarētu teikt, ka biju izcila sportiste vai ka īpaši daudz brauktu uz sacensībām, tas vairāk bija sports sev.

Basketbols bija manējais sporta veids,” atzīst Lolita. Viņai nekad nav paticis skriet garās distances, bet basketbola spēles laikā noskrieto attālumu nevar just, jo ir sacensības azarts. “No daudzu kilometru skriešanas nevarēja izvairīties sporta nometnēs, bet skriet vienkārši skriešanas pēc man nepatīk,” pastāsta Lolita.

Jelgavas skolā, kur Lolita mācījās, fizkultūras stundas bija gana nopietnas, turklāt skolotāja bija izbijusi mākslas vingrotāja. “Sporta zāle bija aprīkota ar visādiem rīkiem, sākot ar bukiem, dažādiem vingrošanas rīkiem, ziemā bija jāslēpo. Es domāju, ka tagad daudzās skolā tamlīdzīgi vairs nenotiek,” pārdomās dalās Lolita, atklājot, ka bija teicamniece visos mācību priekšmetos, bet fizkultūrā uz liecības bija četrinieks.

Tad sekoja mācības augstskolā, Medicīnas institūtā, kur bija jāmācās tik daudz, ka laika fiziskām aktivitātēm īsti neatlika. Arī nebija laika skumt, ka vairs nav iespējas apmeklēt basketbola treniņus. Tad piedzima bērni, un savu uzmanību un laiku vajadzēja veltīt viņiem. Jau vismaz 30 gadus, līdzko parādījās sporta klubi, līdz šai dienai viņas galvenais izkustēšanās veids ir vingrošana sporta zālē.

Darbs ar sevi sporta zālē

Strādājot nacionālajā rehabilitācijas centrā “Vaivari”, Lolita arī apmeklēja dažādas grupu vingrošanas nodarbības. Tolaik aerobika vēl bija pašos pirmsākumos un ārsti devās uz to vingrot.

“Man pašai vislabāk patīk apmeklēt sporta zāli, veikt spēka treniņus ar trenažieriem.

Man ir bijis ļoti labs treneris, kas mani arī apmācījis un motivējis,” teic Lolita, piebilstot, ka grupu vingrošana viņai tomēr īsti nepatīk. “Pēc darba iet vingrot grupiņā, kur ir daudz sieviešu, kuras varbūt grib runāt par diētām un uztura lietām. Nu, man jau ar to pietiek darbā. Tāpēc man patīk, ka es viena pati veicu vingrojumus, zinot, kā tas ir jādara, kā jāiesildās, kā pēc tam jāizstaipās, tad jāiet pirtī vai uz masāžu,” viņa saka, atklājot, ka viņu uzrunā tieši atmosfēra trenažieru zālē, tas, ka darbojas katrs savā nodabā, ieklausoties sevī. Viņas gadījumā tas noteikti nav ar mērķi audzēt muskuļu masu, bet drīzāk izkustināt locītavas, lai tās nav stīvas.

Kad pandēmijas dēļ sporta zāles nedrīkstēja apmeklēt, Lolita meklēja iespējas, lai kaut nedaudz izkustētos mājās. “Man ir trenažieris un visi iespējamie rīki, sākot ar smago riņķi, hantelēm, bet, teikšu godīgi, es tos varētu izmantot vairāk,” viņa atzīst. Pandēmijas laikā viņa  arī devās garās pastaigās gar jūru un pa mežu.

Vēl pie katras iespējas Lolita cenšas peldēties, piemēram, jūrā vai upēs. Ir bijuši periodi, kad viņa to dara ļoti aukstā ūdenī, bet pēdējā laikā aukstās peldes viņa nepiekopj. Lolitu ļoti uzrunā dažādas relaksējošas un atslābinošas nodarbes, piemēram, masāžas un karstas burbuļvannas.

Kā piemērs studentiem

“Man pašai ir svarīgi kustēties galvenokārt, jo es mācu saviem studentiem, ka nedēļā nepieciešamas vismaz 150 minūtes fizisko aktivitāšu. Ja tu tā māci, tad arī pašam tam ir jāseko,” teic Rīgas Stradiņa universitātes lektore.

Protams, viņai gribētos vēl vairāk laika veltīt kustībai, jo pēdējie divi gadi daudz pavadīti pie datora, vadot attālinātās lekcijas.

Dietoloģe atzīst, ka ķermeni veido ne tikai virtuvē, bet arī sportojot, un katrs var izvēlēties, kāds kustību veids ir tīkamāks, piemēram, pelde baseinā, izbrauciens ar velosipēdu vai spēka treniņš sporta zālē. “Piemēram, braukšana ar velosipēdu nav mans, jo es ļoti vēlu iemācījos braukt. Šobrīd neredzu sevi Rīgas ielās kā velosipēdistu, jo man būtu bail iekļauties satiksmē,” teic Lolita, minot, ka citiem tieši šī nodarbe ir galvenais izkustēšanās veids.

Rūpēties par ogļhidrātu rezervēm

Runājot par sacensību sportu, dietoloģe atgādina, ka sportistiem nepieciešams uzņemt vairāk ogļhidrātus, nekā ierasts, lai veidotos ogļhidrātu rezerves glikogēna veidā aknās un muskuļos. Amatieru sportā vai pirms vingrošanas nodarbībām tieši pirms sportošanas nav ieteicams pieēsties, jo pilnais kuņģis var traucēt kustēties.

“Uzreiz pēc sātīgas maltītes doties sportot ir ļoti neprātīgi,” norāda ārste, vienlaikus sakot, ka arī tukšā dūšā sportot nav ieteicams.

Svarīgi pusstundas laikā pēc ilgstošas lielas fiziskās slodzes papildināt ogļhidrātu rezerves, jo ir tā saucamais glikogēna logs. “Esmu redzējusi sacīkstes, kur ar velosipēdu mēro 90 kilometrus un pirmais, ko sportisti saņem finišā, ir auzu biezputra ar ievārījumu. Tie ir reāli ogļhidrāti, kas papildina iztērētās rezerves,” teic ārste.

Par ūdens dzeršanu treniņa laikā teorijas ir dažādas – vieni saka, ka ik pa brīdim jāpadzeras, citi, ka tas jādara tikai pēc sportošanas. Lolitai vienas atbildes šajā jautājumā nav, bet, ja fiziskā slodze ir ļoti liela, piemēram, jāskrien daudzi kilometri, šajos gadījumos der sporta izotoniskie dzērieni. Cilvēkiem, kuri ir mazkustīgi, tos noteikti nevajag lietot uzturā.

Ņemt piemēru no bērniem

Viņa vēlētos savā ikdienā jau ieviestās aktivitātes veikt regulārāk: “Kādreiz es uz sporta zāli devos daudz biežāk. Šobrīd sanāk pie datora pavadīt daudz stundu – aiztaisi ekrānu un pārņem slinkums kaut kur doties.”

Lolita novērojusi, ka vairāk kustēties gribas, kad dienas kļūst garākas, ilgāk ir gaišs.

Tad var izkustēties arī dārzā, viņas gadījumā – uz terases. “Man tā ir milzīga. Sestajā stāvā aug gan upenes, gan baklažāni, gan citas dārza veltes. Ir, ko ņemties,” teic Lolita.

“Kustību bieži mēdz salīdzināt ar dzīvību – ja cilvēks nekustas, ļoti iespējams, arī dzīves ilgums vairs nav paredzēts pārāk garš,” teic Lolita. Maziem bērniem ar kustībām nav problēmu. Lai kā vecākiem gribētos, lai uz kādu brīdi iestājas miers, bērni lielākoties nespēj mierīgi nosēdēt. “Bērni ir kustībā, bet pieaugušajiem ir daudz ierīču, kas palīdz mazāk kustēties, sākot ar trauku mazgājamām mašīnām, i-robotiem, pultīm, mašīnām. Šinī ziņā tiešām varētu skatīties uz maziem bērniem, priecāties par tām kustībām un pieaugot mēģināt atcerēties to, ka kustība  katru dara dzīvīgu un veselīgu,” sarunas noslēgumā atzīst dietoloģe Lolita Neimane.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt