“Katram ir savs – viens lasa grāmatas, viens skatās filmas, viens iet uz teātri. Lai es būtu laimīga, man vajag ļaut izskrieties,” stāsta skrējēja, rādot uz medaļām, kurām nu jau pievienojušās arī meitas izcīnītās godalgas.
26 gadu vecumā Jolantai piedzima meitiņa. Kad meitai bija gads un divi mēneši, Jolantu pārsteidza sliktas ziņas – ļaundabīgs audzējs. Iekšējā asiņošana, neatliekama operācija, vēlāk plānota operācija, seši ķīmijterapijas kursi. “Nebija viegli,” atzīst Jolanta. Bet, iespējams, tieši raksturs un apņēmība, kas izkopti treniņos un sacensībās, ļāva jaunajai māmiņai tikt galā ar šo pārbaudījumu.
“Ja tu pieņem to domu, tev jau nav nekādu citu variantu. Ir jāiet un jādara,” stāsta skrējēja. Viņas raksturā ir neizstāties. Viņa nezina, kam jānotiek, lai viņa izstātos. Tā kādreiz, skrienot sacensībās, pati sevi pieķērusi pie domas – kādēļ gan 32 grādu karstumā ir jāskrien 21 kilometrs! Bet ir jāskrien, jo to jau vajag viņai pašai.
Cīņā ar smago slimību galvenais Jolantas motivators bija meitiņa. Viņa nav ļāvusi nevienā brīdī atslābt. Šī cīņa bija jāizcīna.
Agrā pavasarī, kad bija iziets pēdējais ķīmijterapijas kurss, Jolanta atsāka skriet. Sāka skriet turpat mājās, Piņķos. Sākumā divus, trīs, tad četrus kilometrus. “Pirmie skrējieni bija ļoti smagi,” atceras skrējēja. Taču skriešana devusi pacilātības sajūtu. “Tev ir prieks, tu jūties fiziski labāk, psiholoģiski labāk,” emocijas atklāj skrējēja.
“Skriet nevar jebkurš. Skrējējam ir jābūt diezgan pašpietiekamam, jāspēj pavadīt tā stunda, divas tikai ar sevi. Tā ir laika pavadīšana pašam ar sevi, savām domām,” stāsta Jolanta, risinot savu domu gājienu: “Man skriešana ir vajadzīga, lai pavadītu to laiku ar sevi. Lai būtu laiks priekš sevis, lai varētu izrauties no ikdienas. Lai varētu izlādēt savas emocijas, savu stresu.”
