Zane Kaspare un Gita Muceniece decembrī Taivānā startēja pasaules čempionātā 24 stundu skriešanā. Tas ir skrējiens, kur pa apli jāskrien diennakts. Sacensību dalībnieki var izvēlēties, vai skriet visu laiku, vai varbūt kādā brīdī apgulties un pat nedaudz pagulēt. Bet uzvar tas, kurš noskrējis visgarāko distanci.
Skrējēju palīdze Evita Ozola-Limberga stāstīja: "No Latvijas bija deviņi skrējēji, četras dāmas un pieci kungi. Es patiesībā biju ļoti pārsteigta – meitenes bija visu laiku priecīgas, smaidīgas, jautrā noskaņojumā."
Skrējējas Zane Kaspare un Gita Muceniece arī pastāstīja, kā sākās aizraušanās ar skriešanu. "Jānomet svars pēc trešā bērna. Tad nedaudz paskrēju, tad pieteicās ceturtais bērns. Pēc ceturtā uzreiz atsāku skriet," norādīja Muceniece.
Bet Kaspare piebilda: "Man tas pats variants – kad vajadzēja nomest svaru pirms astoņiem gadiem. Tāda svētdienas skrējēja biju."
Pamazām skriešana arvien vairāk un vairāk ievilkusi, un abas sākušas skriet lielākas distances.
"Es esmu no Rundāles. Esmu izskraidījusi visus Rundāles ceļus, neceļus, takas, kamēr apnīk. Tad tu brauc uz Bausku, izskrien Bauskas visas malas un tad jau atkal tālāk kaut kur, lai nav rutīna," par ikdienas skriešanu stāstīja Muceniece.
Lai nebūtu garlaicīgi, pamazām jāsāk piedalīties arī dažādās sacensībās. Abas skrējējas atzina, ka šī nodarbe patiešām aizrauj un ir kā milzīga atkarība, bez kuras vairs nevar iedomāties nevienu dienu.
Tiem, kas nolēmuši jauno gadu sākt veselīgāk par aizvadīto, Gita un Zane atklāja, kādi ir pirmie veicamie soļi, lai sāktu skriet.
Muceniece teica: "Vienkārši iziešana ārā. Iziet vienu dienu, kaut vai iet kilometru, divus, trīs. Tā audzēt, sākt ātrāk iet un tad pāriet lēnām skriešanā. Galvenais neskriet tā, ka esi aizelsies, ka tev liekas, ka tu mirsti nost. Tā nevajag, tā es darīju. Es nezināju, ka ir kaut kādi forumi, kur palasīt, kur parunāt ar cilvēkiem."
Jāatceras, ka tās nav sacensības, nav jāmēģina no sevis īsā distancē izspiest maksimālu tempu.
"Tas nevienu neinteresē, cik ātri tu skrien. Galvenais, lai pašiem ir prieks no padarītā. Tu atnāc mājās, un ir noskrieti vienalga cik kilometri. Mums, skrējējiem, tā principā ir atpūta. Citiem liekas, ka viņi piekūst, bet mēs atpūšamies, mēs izlādējamies, uzlādējamies un laimīgi atskrienam mājās," pauda skrējējas.
Ne Gita, ne Zane nevarēja iedomāties, ka kādreiz varētu startēt pasaules čempionātā 24 stundu skriešanā, bet kaut kā tas viss noticis pats no sevis, jo skriešana viņām ir veselīga un pozitīva atkarība.
