Deju kolektīvs "Pastalnieki" tikko nosvinēja arī 30 gadu jubileju, un visu šo laiku viņus audzinājusi un lolojusi Aija Rūliete, kura godam pelnījusi visu mazo un lielo „Pastalnieku” mammas titulu. Viņa vada astoņus „Pastalnieku” kolektīvus un vēl divus pieaugušo deju kolektīvus – „Zīlānieti” un „Kreicburgu”.
Aija Rūliete dzimusi Madonas pusē, kur vienmēr bijuši lieli dancotāji, beigusi Pļaviņu vidusskolu, kur sāka tautas dejas. Rīgā viņa mācījās Kultūras darbinieku tehnikumā par deju skolotāju, bet pirmā darba vieta bija PSKP XXV kongresa padomju saimniecībā Salā pēc viņu pieprasījuma, kur tolaik bērniem vispār nekādu deju nebija. Toreiz sanāca aptuveni 100 bērnu.
"Toreiz nebija pieejami video, kur varētu vērot horeogrāfijas, no kā varētu mācīties, bet mazajiem ķipariem kaut kas bija jāveido. Kad paņēmu gatavu horeogrāfiju, sapratu, ka tas nav maniem bērniem. Vajadzēja veidot pašai. Es nenodalu atsevišķi estrādes deju un tautu deju. Svarīgākais man ir mūzika, es dzirdu mūziku un acu priekšā redzu deju," stāsta Rūliete.
"No pirmās dienas, kad sāku strādāt, veidoju savas horeogrāfijas bērniem. Pluss ir tas, ka es pazīstu savus bērnus, es zinu, ko viņi var izdarīt, un mēs varam piedāvāt skatītājam kaut ko jau pietiekami labā kvalitātē. Savukārt, ja paņemam kaut ko, kas ir sveša veidots, sveša doma, sveša deja, tad to pārņemt kā savu ir diezgan grūti.
Svešās dejas var atdejot, bet diezgan grūti ir tās izdzīvot, jo stils, pieeja – viss ir savādāks. Svešām dejām varam tikai pielāgoties, bet tās, ko radām paši, varam izdzīvot patiesāk, ar dvēselīti," uzsver Rūliete.
Ir uzskats, ka bērniem visu var iemācīt rotaļu veidā, bet pie Aijas Rūlietes viss sākas tieši ar vecumam atbilstošu darbiņu, jo pēc viņas uzskata rotaļas ir mājām, bet, kad viņi atnāk uz mēģinājumu, tas vairs nav rotaļu brīdis.
"Vecāki pamana, ka viņu bērni šeit dara lielu darbiņu. Protams, ir jau arī tādi vecāki, kuriem ir jāparāda, ka viņu bērns tiešām šeit lielu darbu dara, jo dažs varbūt domā, nu, ko tad te, palēkāja tikai... Mēs reizēm rādām atklātās nodarbības, vecāki izaug līdzi saviem bērniem,” atzīst Rūliete.
Lielākais gandarījums šajos gados bija starptautiskais festivāls Bulgārijā, kas deva iedvesmu un gandarījumu gan dejotājiem, gan vecākiem.
Lai sasniegtu ko tādu, bija ieguldīts milzu darbs, bet tas ļāva katram bērnam izpausties, jo, kā teic Aija Rūliete, ikviens bērns mainās kā mazs briljantiņš un iemirdzas, tiklīdz to pagroza.
"Esmu ļoti gandarīta, ka mēs viņus pasaulei parādījām. Plašas masas mūs redzēja, šie horeogrāfi un baletmeistari, gandarījums, ka gājām viņiem pie sirds ar savu dejošanu, ka par mums pabrīnījās, jo, kad braucām, centāmies bērnus sagatavot arī otrajam variantam – ka neiet tik labi. Jo startēt kopā ar horeogrāfijas skolām, baletskolām - tas ir liels izaicinājums. Protams, bērniem patīk uzvarēt, bet bijām gatavi, ka tā var arī nenotikt. To, ko viņi izdarīja Bulgārijā - nezināju, ka mūsu bērni ir spējīgi uz kaut ko tādu. Zināju, ka esam lielu darbu ielikuši un viņi ir gatavi daudzām lietām, bet to, kā bērni patriotiski sevi piepacēla, cik viņos daudz ir patriotisma - mēs, lielie, tikai varam mācīties no tā, un par to, ko runā, ka skolās vajag patriotisma audzināšanu, es saku: dodiet tikai iespējas, un mūsu bērni pierādīs tādu patriotismu, par kādu mēs tikai varam brīnīties," teica Rūliete.
Enerģija, ko „Pastalnieku” dejotāji guva Bulgārijā, joprojām ir iedvesmojoša, taču Aija Rūliete atzīst, ka ir arī daudzi svētki, ko it kā bērniem radījuši pieaugušie, domāti tikai pašiem pieaugušajiem, lai izrādītos, bet par bērnu vajadzībām ir domāts minimāli, jo visu aizēno projekti un nez kādas tikai ideju autoriem vien zināmas ieceres. Tādēļ dažkārt bērni tiek izmantoti tikai kā darbaspēks.
""Pastalnieki” nav ērti, jo, ja tie nav svētki bērniem, tad mēs uz tiem nebraucam. Neesmu jutusi, ka mums, Latvijā, domā par bērniem, drīzāk gan izmanto bērnu darbu, nejautājot, cik viņi ir noguruši.
Ir jādod pretī kaut kas, kas viņus uzpilda, kas ļauj pacelties virs zemes. Šeit mēs tikai atrādām, atdejojam, un viss. Mēs neprotam priecāties par bērnu darbu, to pieņemam kā pašsaprotamu," saka Rūliete.
Viņai visa diennakts ir veltīta dejām. No pustrijiem dienā sākas mēģinājumi un turpinās līdz plkst.23. Bet līdz diviem dienā sākas gatavošanās – deju domāšana, arī pēc mēģinājuma dziļi naktī sāk rasties idejas.
"Nemāku gulēt, es visu laiku sapņoju. Bija ieslēgusies TV programmā, kurā kāds vīrietis teica, ka tad, kad ir vakars, viņš aizmieg un guļ kā baļķis, kamēr citi vēl dzīvo otru dzīvi un sapņo. Laikam es esmu tā, kas dzīvo vēl to otru dzīvi, jo pat miegs ir radošs un paiet dejā," saka Rūliete.
