"Bērza tāss gabaliņš apmēram puspirksta garumā un ceturtdaļpirksta platumā ar vienu saplāninātu, nolocītu galu. Šo tāss gabalu ņem rokā, liek pie lūpas un pūš īpašā veidā, kas ir sarežģīti. Ar šo instrumenta var izspēlēt daudzas skaļas melodijas," stāsta Muktupāvels.
"Instrumenta vēsture un liktenis Latvijā ir interesants. Senākās etnogrāfiskās liecībās tas diezgan bieži pieminēts, bet 20. gadsimtā teju nekur tāds Latvijā nav fiksēts, nav vairs bijis neviena spēlētāja. Izņemot Tukuma pusē, Matkulē, bijis kāds Roberts Rezebergs, kurš kļuva zināms latviešu tautas mūzikas instrumentu orķestra veidotājam Sergejam Krasnopjorovam. Viņš gribēja ne tikai kokles, ganu ragus, ģīgas, bet arī citus instrumentus savā orķestrī un Rezebergam pasūtīja 20 dažāda izmēra bērza tāss instrumentus. Tā skaņa šoreiz gan nav atkarīga no izmēra, bet gan no tā, cik plāns nolocītais gals," atklāj etnomuzikologs.
"Bērza tāss instruments bieži skanējis kāzās. To var pat aizbāzt aiz apakšlūpas, lai neviens to neredz. Tad spēlētājs spēlē pavadījumu uz akordeona, bet ar bērza tāsi izspēlē skaļu spiedzīgu melodiju," turpina pētnieks. "Tāss ir noderīgs materiāls arī citam instrumentam, ko parasti par spieganu sauc. Tas ir tāss gabaliņš, kas iespiests starp divām koka šķiliņām spraugā. Ar šo instrumentu var atdarināt arī putnus."
