Visi skolotāji ir latviešu valodas skolotāji. Saruna ar izglītības eksperti Zani Oliņu

Ja latviešu valodu uzskatīsim par gana svarīgu mērķi, tad spēsim to noturēt gan skolās, gan sabiedrībā, sarunā ar LSM.lv optimistiska ir izglītības eksperte Zane Oliņa. Viņa ir  latviešu pedagoģe, vairākus gadus vadījusi organizāciju “Iespējamā misija”, bet šobrīd ir “Skola 2030” mācību satura ieviešanas struktūrvienības vadītāja. Intervijā Oliņa stāsta par ideālo valsts politiku latviešu valodas apguvē, uzsverot arī sabiedrības un ģimenes iesaisti.

ĪSUMĀ

  • Skolēni uzskata latviešu valodas apguvi par būtisku, secināts Latviešu valodas aģentūras pētījumā.
  • Jaunieši ļoti ātri skolā iemācās, ko skolotāji gribētu, lai viņiem atbild, un tā ir milzīga problēma, jo raksturo varas attiecības skolā, pārliecināta pedagoģe.
  • Lai uzrunātu jauniešus, jāsāk ar tekstiem, kas ir viņiem aktuāli, uzsver Oliņa.
  • Nevar ar varu iemācīt ''mīlēt Raini'', bet mēs turpinām to darīt un turpinām dusmoties, kāpēc viņus neinteresē, pauž pedagoģe.
  • Svarīgākie jautājumi valsts izglītības politikā – digitālās prasmes un resursu pieejamība.

Kā jums šķiet, vai ir pamats bažām, kas nereti izskan sociālajos medijos – ka latviešu valoda izzudīs?

Tas droši vien vairāk ir valodnieku jautājums. Mēs kā izglītības cilvēki vienmēr esam ļoti optimistiski, arī par ietekmi, kādu izglītība var radīt uz skolēnu valodas prasmes attīstību. Līdz ar to es uzskatu, ka mums noteikti ir jādomā par savas valodas saglabāšanu un attīstību un to, lai valoda ietu līdzi laikam. Ja mēs to uzskatīsim par gana svarīgu mērķi, tad gan izglītības sistēmā, gan citviet sabiedrībā noturēsim valodu – esmu ļoti optimistiska par to, ka mums tas izdosies.

Konference par modernu valsts valodas politiku

Šī gada 8. oktobrī gaidāma konference “Valoda – tas ir darbības vārds. Valsts valoda 21. gadsimta Latvijai”, kuru organizē Valsts prezidenta kanceleja sadarbībā ar Saeimu un Izglītības un zinātnes ministriju. Tā pulcēs politikas veidotājus, mācībspēkus un ekspertus diskusijām par modernu valsts valodas politiku. Identificējot galvenās 21. gadsimta iespējas, izaicinājumus un šķēršļus valsts valodas attīstībai, ekspertu vidū tiks stiprināta griba īstenot vienotu, saskaņotu un rezultātos balstītu valsts valodas politiku. Konference notiks Rīgas pilī, bet ikviens interesents tai varēs sekot līdzi arī tiešraidē LSM.lv

Latviešu valodas aģentūra Sanitas Martenas vadībā veica pētījumu trīs gadu garumā, sarunājoties ar skolēniem un skolotājiem par viņu interesi mācīties latviešu valodu, par tās nozīmīgumu, un viens no secinājumiem bija, ka sevišķi skolēni, ne latviešu valodas skolās, ne arī mazākumtautību skolās nekādā veidā nenoliedz to, cik ļoti svarīgi ir mācīties latviešu valodu. Viņi patiešām uzskata, ka to ir ļoti nozīmīgi darīt, vienīgi viņu ieteikums ir tas, ka ir jāmainās pieejai un tam, kā viņi mācās valodu. Bet latviešu valodas mācīšanās nozīmīgumu jaunieši uzskata par ļoti svarīgu mērķi tieši sev. Tā man būtu ļoti pozitīva zīme šajā virzienā, ka mēs [valodu] uzturēsim. Jo valoda nevar pastāvēt bez cilvēkiem, līdz ar to, ja mēs uzskatām, ka tā ir nozīmīga vērtība mums kā cilvēkiem, tad valoda neizzudīs.

Jūs jau daļēji atbildējāt uz manu nākamo jautājumu – kā jums šķiet, kā jaunieši saprotas ar savu valodu un kādos veidos izglītība var to sekmēt vai ietekmēt, lai, piemēram, panāktu tos rezultātus, kas aprakstīti “Skola 2030” mājaslapā? Kā izglītība var padziļināt vai sekmēt šo sapratni?

Es domāju, ka mums ir svarīgi saprast un apzināties to, ka informācijas laikmeta, digitalizācijas dēļ, arī tāpēc, ka informāciju uztveram dažādos veidos un caur dažādiem medijiem, mēs dažādi piedzīvojam valodu. Tas noteikti ir ietekmējis to, kāda ir jauniešu valoda šobrīd un kāda ir viņu valodas pieredze. Man šķiet, ka ir ļoti svarīgi, ka mēs to sev pasakām, ka tas nav par to, ka skola kādam šobrīd nav pietiekami kaut ko iemācījusi. Bet tas izaicinājums, ka šobrīd jaunieši saskaras un ikdienā patērē tekstus, kas ir īsi, kas ne vienmēr ir ļoti bagātīgā literārajā valodā uzrakstīti, un ka viņiem ir ļoti lielas izvēles iespējas – izvēlēties, kādus tekstus viņi patērē, tai skaitā milzīgu apjomu ar vizuālajiem tekstiem, kur īstenībā ir vajadzīga ne tikai tekstpratība, bet arī vizuālpratība, tādā nozīmē, ka mums ir jāmācās lasīt arī informāciju, kas ir vizuāļos, tabulās un tamlīdzīgi. Tas ir ļoti liels izaicinājums, un tas ir pavisam citādi nekā tad, ja mēs mācītu jauniešus laikā, kad vēl nebija digitālā laikmeta.

Šis izaicinājums ir par lielu, lai skola viena pati ar to tiktu galā.

Skola nav vainīga, ka šobrīd ir milzīga problēma, ka jaunieši varbūt nespēj izveidot tik literāri pareizus tekstus un tādus nepatērē.

Līdz ar to pirmā lieta, par kuru arī mēs runājam ar skolotājiem, skolām un arī ģimenēm, – visi skolotāji skolā ir latviešu valodas skolotāji. Mums ir ļoti svarīgi apzināties, ka valodas attīstības jautājums ir visu mācību jomu skolotāju jautājums. Jo vairāk mēs apzinātā līmenī par to domāsim un arī sistemātiski ar skolēniem strādāsim pie valodas prasmju attīstības, jo labāks būs rezultāts. Es domāju, viena no atslēgām, lai mēs piekļūtu jauniešiem, ir tā, ka mēs satiekam viņus tajā vietā, kur viņi ir, sākam ar viņiem sarunāties par tiem tekstiem, kādus viņi ikdienā patērē, un arī, ka mēs viņiem pašiem dodam iespēju radīt savus tekstus, tai skaitā tādos formātos, kādus viņi patērē – vai tie būtu raidieraksti vai kas cits. Ir ļoti svarīgi, ka viņi veido paši savu valodas izjūtu un ka valoda ir viņu saziņas līdzeklis, ka viņi to pieņem par savu, nevis, ka mēs savā ziņā viņiem mēģinām teikt: “Tava valoda ir nederīga, tāpēc ka tu neproti literāri pareizi izteikties un neproti visus komatus salikt”, bet ka viņi valodu redz kā savu instrumentu, lai varētu trāpīgāk izteikties, labāk sazināties, arī labāk uztvert informāciju.

Mūsdienās jau nepietiek tikai ar to, ka viņš saprot dotu tekstu, – visa informācija vienā tekstā vairs nav pieejama. Starp daudziem tekstiem ir jāspēj konstruēt informāciju no jauna, un tās ir pavisam citādas prasmes. Tādēļ skolā mums ir ļoti jāstrādā ar paņēmieniem, kādos es varu saprast, kas tekstā rakstīts, jeb jāmāca stratēģijas skolēniem. Ir jāstrādā ar paņēmieniem, kādā veidā es varu informāciju dažādos veidos pārveidot, pārorganizēt, lai es saprastu, kas tur ir rakstīts, un lai es varētu formulēt spriedumu. Tā, ka es valodu lietoju ikdienā, nevis mācos par to kā par atsevišķu akadēmisku parādību. Šis valodas nozīmīgums ir ļoti svarīgs, lai skolēnus uzrunātu un iedotu viņiem tādu instrumentāriju, kādu līdz šim skolā viņiem neesam devuši, jo tāds nekad nav bijis pasūtījums no skolas – mēs dzīvojām citā sabiedrībā. Tas nav par to, ka skolotāji līdz šim būtu darījuši kaut ko nepareizi, bet gan par to, ka mums šobrīd ir būtiski jauni papildu mērķi izglītībā, un tas mums īstenībā ir jāiemācās no jauna.

Skolām jāceļ laukā pretrunīgi teksti

Vai šeit talkā var nākt arī sabiedrība un īpaši tie cilvēki, kas veido kultūras saturu dažādās platformās? Kā jums šķiet, cik liela nozīme varētu būt saturam, kas radīts latviešu valodā un domāts jauniešu auditorijai? Cik liela ir sabiedrības līdzatbildība, nākot talkā skolēniem un viņu vecākiem?

Es domāju, ka tas ir ļoti būtiski, jo šajā ziņā mediji piedāvā jaunietim ierastāko un uzrunājošāku, iesaistošāku formātu, līdz ar to tam ir ļoti liels potenciāls.

Domāju, ļoti labs piemērs – mēs šobrīd sadarbojamies ar Latvijas Radio 1, kurš veido radioteātri bērniem. Pašlaik fokuss ir uz pamatskolas skolēniem, bet tas ir ļoti labs, sulīgs veids, kā iepazīstināt bērnus ar jaunāko literatūru.

Mēs ierakstām no jauna rakstītus tekstus veidos, kas viņus uzrunā. Jo vecāks kļūst bērns, jo lielāks ir izaicinājums viņu uzrunāt, tāpēc ka Latvijas medijiem ir jākonkurē ar visas pasaules medijiem un to informāciju, kas ir globālā tīmeklī pieejama. Domāju, tur atslēga ir saturs, vai tas ir patiešām nozīmīgs un konkurētspējīgs ar to, kas jauniešiem pieejams svešvalodās, līdz ar to es nenovērtētu par zemu tematikas, formāta un pieejamības izvēli, jo konkurence ir globāla. Tieši tāda pati konkurence ir arī skolotājiem, ar ko viņi saskaras, – jaunietis var izvēlēties klausīties kaut ko citu. Tāpēc nozīmīgums un valodas mācīšana caur saturu ir ļoti, ļoti svarīgi. Tāpēc arī, kad sakām, ka visi skolotāji ir valodas skolotāji – skolā sadarbība starp latviešu valodas skolotāju un citu priekšmetu skolotājiem ir ļoti būtiska, lai saturs būtu gana dziļš, tematika, par kuru skolā sarunājamies, būtu tāda, kas jauniešiem liek aizrunāties, nevis virspusēja – nevis jāanalizē gramatika noteiktās teikumu konstrukcijās. Jauniešus nevar piemānīt, jaunieši redz cauri pieaugušajiem, līdz ar to, ja mēs mēģināsim viņus apmānīt, tur nekas nesanāks. Autentiskums un sarunāšanās ar viņiem par saturiskiem jautājumiem, kas viņiem ir būtiski, atklāti un dziļi, ir ļoti svarīga.

Man šķiet, ka mums aug ļoti politkorekta paaudze. Kā jums šķiet, cik ļoti, skolā strādājot ar jauniešiem, ir jāņem vērā valodas un politkorektuma attiecības un kā noturēt to robežu, lai neaizietu vienā vai otrā galējībā?

Vai varētu minēt vienu piemēru?

Nu, piemēram, jautājums par to, vai vajadzētu cenzēt Astridas Lindgrēnas “Pepiju Garzeķi”, svītrojot viņas tēva nodarbošanos, jo tur parādās vārds ar negatīvu saturu (Pepijas tēvu sauc par nēģeru karali – red.). Jaunieši nereti uzskata, ka tas ir jācenzē, jo mūsdienās ir vārdi, kurus valodā vairs nedrīkst iekļaut tāpēc, ka tie ir aizvainojoši. Kāds ir pedagoga un izglītības sistēmas darbs, meklējot vidusceļu? Vai šāds vidusceļš ir jāmeklē?

Tas ir viens no būtiskiem jebkura literāra lasīšanas darba paņēmieniem. Te arī iestājas starpdisciplinaritāte, ka, piemēram, varbūt vēstures skolotāji pirms tam ir sarunājušies ar latviešu valodas skolotājiem, vai lasot mēs varam uzdot jautājumus skolēniem par to, vai grāmatā vai valodā bija kaut kas tāds, kas viņus ir pārsteidzis vai šķitis nepieņemams un kāpēc. Tas ir absolūti normāls process, un tā arī būtu jālasa literārie darbi. Viens būtu ļoti svarīgi – ka interesējamies par laikmeta ietvaru, kādā šis darbs ir radīts, un otrs – ka tas kļūst par iemeslu sarunai. Kādēļ kaut kas ir nepieņemami, kā laika gaitā valoda atspoguļo mainīgās sabiedrības vērtības. Man šķiet, tas ir galvenais iemesls, kāpēc mēs lasām literāros darbus – lai par tiem sarunātos.

Domāju, ka jaunieši ļoti ātri skolā iemācās, ko skolotāji gribētu, lai viņiem atbild, un tā ir milzīga problēma, jo raksturo varas attiecības skolā.

Es domāju, skolas loma būtu ļoti, ļoti svarīga, ceļot laukā pretrunīgos tekstus, par tiem sarunājoties un mēģinot tos saprast. Arī sociālās, pilsoniskās mācības saturā ir jāvar pieņemt situāciju no dažādām perspektīvām, saprast, kāpēc cilvēkiem ir dažādi uzskati, un tad no šī punkta iet tālāk uz priekšu. Domāju, tā ir ļoti svarīga skolas loma.

Man šķiet, jaunieši uztraucas par to, vai šāds teksts neaizvainos kādu, kas viņiem ir līdzās.

No šādas pozīcijas tā ir ļoti pozitīva ziņa. Es domāju, tas nozīmē, ka mums ir izaugusi paaudze, kas ir daudz iekļaujošāka nekā Lindgrēnas laikā. Tā ir laba ziņa par mūsu sabiedrību – jaunieši ir šīs lietas sapratuši un dzīvo šādās vērtībās. Protams, to nevar vispārināt, bet idejiski tā ir pozitīva pazīme, ka viņi pamana, ka var būt ne tik diskriminējošs valodas lietojums. Skaidrs, ka cenzūra pasaulē izglītībā ir milzīgs jautājums, – Kalifornijā mēģina aizliegt grāmatas, kuras mācīt skolā. Tādēļ arī mums jaunajā saturā nav obligātās literatūras saraksta. Viens no iemesliem – mums ir ļoti svarīgi, lai skola turpinātu izmantot grāmatas, kas tiek sarakstītas šobrīd. Ja būtu tāds saraksts, mēs to iekonservējam, un viss – Inga Ābele rīt izdos jaunu grāmatu, bet skolās neviens to nelasīs. Tajā pašā laikā ir arī ļoti daudz ieteikumu – tāpat mēs turpinām lasīt gan “Nāves ēnā”, gan “Cilvēka bērnu”, bet ir svarīgi, ka mēs lasām arī to, kas šobrīd tiek rakstīts.

Lai uzrunātu jauniešus, jāsāk ar tekstiem, kas ir viņiem aktuāli

Esmu lasījusi diezgan daudz diskusiju, kurās tiek jautāts, vai bērniem šobrīd ir jālasa, piemēram, “Jāzeps un viņa brāļi” vai “Zaļā zeme”, ja viņi nespēj identificēties ar saturu. Man šķiet, ka daļēji šī iemesla dēļ ir izveidojies mīts, ka jaunieši nelabprāt lasa latviešu literatūru. Vai tā varētu būt taisnība, un kā izglītība to varētu ietekmēt? Vai pareizi saprotu, ka ir jāatrod balanss starp klasiku un mūsdienīgu literatūru, kas spēj jauniešus uzrunāt, un jāveido diskusija?

Pirmkārt, nav tā, ka šobrīd būtu ļoti bagātīgs oriģinālliteratūras birums jauniešiem latviešu valodā. Nevar teikt, ka katru gadu iznāk daudz oriģinālliteratūras jauniešiem, kas varētu viņus uzrunāt vai kas runā par dzīvi, kādā šobrīd dzīvojam – nav ļoti lielas izvēles. Domāju, ir jāatrod līdzsvars – ir svarīgi sākt ar tekstiem, ar vietu, kurā jaunietis šobrīd atrodas. Mēs redzam visur pasaulē – interese par lasīšanu zēniem ir mazāka nekā meitenēm. Domāju, ka tam ir ļoti liels sakars ar pieejamo saturu, kas latviešu valodā viņus uzrunātu un interesētu.

Bez “Grega dienasgrāmatas” nav nekā daudz, ko zēni lasītu, sākot ar pirmo klasi, kas ir diezgan nožēlojami,

un tādas [grāmatas] vēl reiz divdesmit mēs turpinām klapēt un atražot, jo tās var pārdot. Līdzsvars ir svarīgs, un skaidrs, ka, ja skolā neiepazīstināsim skolēnus ar klasiku, viņi nekad tai nepieķersies. Jautājums ir par to, kas ir tas veids, kā ar šo klasiku varam iepazīties, – ne velti jaunajā saturā kā vienu no iespējām piedāvājam arī teātra mākslu. Līdz ar to jautājums ir par veidu, ko ar šo darbu darām un kā varam iegūt pieredzi, lai šo darbu varētu saprast. Tas ir jautājums par mācīšanās pieeju. Mēs, iespējams, izlasīsim mazāk darbu vai arī mums būs izvēle, kurus darbus mēs lasām, un varbūt visi nelasām vienādus, un par to, kā mēs tos iedzīvinām. Ir lietas, kur mums ir jāskatās filma, lai vispār sāktu saprast un iztēloties, un, jā, visas filmas nav… Bija tik daudz diskusiju, piemēram, par “Nameja gredzenu”. Šobrīd tiek radīts daudz filmu, un tās var nebūt vēsturiski korektas, bet iedod kaut kādu iespēju iztēloties, ko nozīmē dzīvot tādā laikā. Līdz ar to es teiktu, ka mums ir jāļauj skolotājiem ar šo eksperimentēt un meklēt valodu, kādā var satikties pusceļā. Svarīgi arī ļaut mainīt šos darbus. Zinu par skolām, kurās viens un tas pats darbs tiek analizēts līdz brīdim, kamēr tiek nogalināts cilvēku acīs – gan svešvalodā, gan latviešu valodā. Skolotāji, parunājieties savā starpā – pasaulē ir miljoniem grāmatu, vai tiešām mēs nevaram izvēlēties dažādas?

Nevar ar varu iemācīt ''mīlēt Raini'', bet mēs turpinām to darīt un turpinām dusmoties, kāpēc viņus neinteresē. Latviešu valodas gramatika un pareizrakstība ir ļoti, ļoti nozīmīgs jautājums, un mēs mācību saturā neesam samazinājuši tam vērtību, taču tas nevar būt vienīgais valodas mācīšanas mērķis un mērs. Tas ir ļoti būtiski, jo tas mazina jauniešos vēlmi mēģināt rakstīt ar mērķi un auditorijai, lai pateiktu reālu vēstījumu. Ja mūsu vienīgais vērtēšanas kritērijs ir pareizrakstība un mūs neinteresē, vai vēstījumā ir saturs un autora pozīcija, tad mēs nepanāksim, ka jaunieši mums nāk līdzi un ierauga valodu kā ļoti nozīmīgu dzīves instrumentāriju. Ko mēs īsti gribam panākt? Tā ir ikdienas milzīga cīņa. Gramatika ir vajadzīga, tai ir milzīga nozīme, komatiem ir milzīga nozīme, bet, ja liek rakstīt diktātu un vienkārši atvelk balli par katru komatu, bet neinteresējas par viedokli – nav iespējams dabūt, ka jaunietis nāks līdzi. Tas vienkārši nevar notikt.

Droši vien risinājums būtu rakstīt runas vai blogus.

Taču arī saturiski – ja tu mācies sociālā vai pilsoniskā jomā, ir jādiskutē par reālām problēmām. Dažreiz varbūt tā izpausme tāda, ka tu raksti priekšvēlēšanu runu vai mācies par valsts pārvaldes sistēmām un īpatnībām, analizē partiju programmas un tamlīdzīgi. Ir jāsarunājas par reālu saturu, un tajā kontekstā tas ir vislabākais veids, kā tu mācies formulēt viedokli, veidot tekstu. Ļoti daudz mūsdienās tas ir jādara mutiski, ne vairs rakstiski, jo mutiskais ir izteiksmes veids. Tātad valoda jāmācās kontekstā.

Neatrauti no dzīves?

Jā. Ne atsevišķu teikumu analīze bez konteksta.

Jūs minējāt, ka jaunajā saturā ir teātra māksla. Vai varat pastāstīt vairāk, kā tā izpaužas?

Jā, teātra māksla ir atsevišķs mācību priekšmets pamatskolā. Arī sākumskolā teātra mākslas elementus var īstenot un integrēt, bet pēc tam skola var izvēlēties to mācīt kā atsevišķu mācību priekšmetu gan 4.–6., gan 7.–9. klasē. Pēc tam vidusskolā, tur skolēniem ir iespēja izvēlēties – visi mācās kultūras izpratnes kodolu, ir kurss “Kultūra un māksla”. Skolēni izvēlas, vai apgūst šo priekšmetu ar uzsvaru uz vizuālo mākslu, teātra mākslu vai mūziku. Vidusskolā jo īpaši fokuss ir uz laikmetīgo mākslu visās šajās jomās. Pašsaprotamākais mērķis – tas iedod skolēnam vēl vienu mākslinieciskās izpausmes veidu. Īstenībā skolā jau trīs mākslas veidi bija un joprojām ir – literatūra, mūzika un vizuālā māksla. Šis ir vēl viens pašizpausmes veids, kurā ar ķermeni var izpaust savu viedokli, veidot savu tēlu, tas ir mākslas pozīcijas mērķis. Otrs, protams, ir tas, ka teātra māksla veido cilvēkam ļoti svarīgās publiskās uzstāšanās prasmes, kas ir vajadzīgas visās jomās, un to tad skolēni arī apgūst. Līdz ar to viņi gan piedzīvo un veido izrādes un uzvedumus, domājot par teātra mākslas žanru, gan arī trenē savas prasmes publiski uzstāties. Bet skolas var izvēlēties arī teātra mākslu integrēt ar literatūru. Tas nozīmē, ka literatūras skolotājiem ir gan vairāk laika, gan veidu, kā atrast piekļuves punktus literārajiem darbiem. Var gan ar citu radītajām mākslas formām studēt literāros darbus, gan arī, pašiem radot, saprast, kas ir tajā darbā iekšā. Skolas rīkojas ļoti dažādi – atkarībā no skolotāju intereses un sagatavotības.

Svarīgākie jautājumi valsts izglītības politikā – digitālās prasmes un resursu pieejamība

Kāda, jūsuprāt, būtu ideālā valsts politika latviešu valodas un literatūras jautājumos izglītības jomā? Vai un kādas problēmas jūs saskatāt šobrīd, un kas būtu ideāls, uz kuru mums visiem vajadzētu iet?

Viena ļoti vienkārša lieta ir tā, ka šobrīd sevišķi jauniešiem ir jānodrošina vienkārša bezmaksas piekļuve kvalitatīviem tekstiem latviešu valodā. Tā ir diezgan liela problēma, jo, piemēram, skolu bibliotēku tīkli nav savienoti ar publisko bibliotēku tīkliem. Šobrīd ir daudz e-grāmatu, tai skaitā latviešu valodā, bet skolām ir ļoti apgrūtināta piekļuve mūsdienu autoru darbiem, un tā ir lieta, kas ir jāatrisina. Ir mums arī “Letonikas” digitālā krātuve, bet ir maz skolu, kas to abonē, un izpratne par to, ka mācību resurss var būt digitāli abonēts oriģināldarbs, kuru skolēns var izmantot mācību procesā,  pret to, ka tiek pirkta mācību grāmata, ir ļoti neattīstīta. Jo šobrīd par valsts finansējumu var abonēt šādus resursus, taču naudas ir par maz un ir vajadzīgi ļoti nopietni risinājumi.

Šobrīd, ja skolēnam kaut ko vajag, viņš ieiet “Google” un aiziet uz “Vikipēdiju”. Viss ir kārtībā ar “Vikipēdijas” resursu, bet tur arī viņš apstājas.

Līdz ar to ir ļoti vajadzīgs, lai skolotāji sāktu lietot digitālos resursus. Arī vidusskolām, augstākā līmeņa kursos, piemēram, Latviešu valoda un literatūra II, kur skolēni var mācīties ļoti nopietni un pamatīgi, pētīt dažādus valodas aspektus un paši kļūt par valodas pētniekiem. Viņu pieeja arī zinātniskajai literatūrai ir ļoti ierobežota. Valsts politikai vajadzētu tīri tehniski savākt, kurš to visu var dabūt un kurš par to var samaksāt. Skolēnam ir svarīga arī piekļuve kvalitatīvam mediju saturam. No skolām esam saņēmuši daudz jautājumu, piemēram, kad televīzija raida izglītojošus, tulkotus raidījumus, piemēram, no BBC – vai tā ir daba, vai tie ir dažādi vērtību jautājumi, kas apskatīti ļoti labās animācijas filmās, kas tulkotas latviešu valodā un būtu izmantojamas, taču tur ir milzīgi jautājumi par autortiesībām un raidījumu izmantošanu. Es domāju, ir ļoti labi piemēri šajā ziņā, piemēram, “Atslēgas” , kur ar pašiniciatīvu tika izveidots resurss kopā ar metodisko līdzekli skolotājiem. Filmas.lv ir tāda iniciatīva, kur bērni var skolā skatīties filmas. Tie ir labi piemēri tam, ka var iedot labu, apjomīgu resursu, arī [Latvijas] Radio iniciatīva par radioteātri. Tas, kas būtu nepieciešams, ir formāti, kas strādā jēdzīgi – tam jābūt ērtā formā, raidierakstam, uz kuru var parakstīties. Tad ar to var strādāt. Bet, kamēr ir visi šie šķēršļi, tas ir kā žogs, ko vēsturiski esam sabūvējuši.

Ļoti svarīgs jautājums ir ieguldīties skolotāju apmācībā par veidiem, kā var pilnveidot mācīšanas procesu attiecībā uz valodas mācīšanas prasmēm – un ne tikai latviešu valodas skolotājiem, bet visiem. Mums ir milzīga problēma šobrīd vēl joprojām ar to, kā mēs ieviesīsim pāreju uz mācībām latviešu valodā mazākumtautību skolās. Es domāju, ka tur ir vēl ļoti daudz mājasdarbu, jo mēs jau ļoti ilgus gadus mēģinām to izdarīt, un šobrīd noteikti ne skolotāju valodas prasmes, ne realizācija skolās nenotiek, pat tur, kur esam deklarējuši proporcijas starp mācību priekšmetiem, kas jāmāca latviski, un arī kvalitatīva, mūsdienīga latviešu valodas mācīšana mazākumtautību skolās nav pietiekama. Es domāju, ka ir ļoti svarīgi, ka ir dažādi spēlētāji – gan literāti, gan informācijas tehnoloģiju jomas cilvēki, gan jāceļ zinātnieku prestižs sabiedrībā, lai jaunieši izvēlētos būt par zinātniekiem. Es domāju, ka būtu svarīgi, ka visu profesiju cilvēki runātu, demonstrētu, rādītu, cik svarīgas viņu ikdienas darbā ir valodas prasmes, un ka viņi celtu valodas prestižu, akcentējot tās nozīmi cilvēka dzīvē. Tieši no dažādu jomu perspektīvas, jo šobrīd par šo jautājumu runā dzejnieki un literāti, un, ja es domāju, ka būšu programmētājs, tad… Valodas pārstāvjiem savukārt būtu ļoti svarīgi demonstrēt to, ka valodai būtu jādzīvo līdzi sabiedrības izmaiņām, ka valoda attīstās un ka var veidoties jauni vārdi, un ka ir dažādas ietekmes. Par tām jāsarunājas, nevis ietiepīgi  jācīnās pret visu. Jo dzīve rit uz priekšu un, ja mēs turpinām ietiepīgi sēdēt ierakumos un cīnīties, tad jaunieši vēro un nevar saprast, kas te īsti notiek, un aiziet savos burbuļos, kurus mēs vienkārši nevaram pārkost. Ir nepieciešams komplekts.

Vai bija vēl kāds ļoti svarīgs jautājums, kuru es neuzdevu, kas šajā kontekstā šķistu būtisks?

Es domāju, ka ļoti svarīgs ir ģimenes jautājums, jo skaidrs, ka 21. gadsimtā lasītprasme bērniem ir liela problēma. PISA pēdējā pētījumā par digitālo pratību, kas ir 2018. gada mērījums, tika pētīta skolēnu prasme lasīt tekstus digitālajos formātos. Tika uzrādīta ļoti augsta korelācija – skolēni, kas spēj tikt ar šiem tekstiem galā, ir tie, kuri ikdienā lasa vairāk, pirmkārt, tie, kas lasa drukātas grāmatas, un, otrkārt, tie, kas lasa jebkādus tekstus. Otra korelācija – skolēniem, kuriem skolā tiek izmantoti garāki, sarežģītāki teksti, prasme lasīt ar jēgu un izpratni ir lielāka. Lasītprasmes interesi, apjomu un spēju ārkārtīgi ietekmē ģimene un bērnu iepriekšējā pieredze, tas, ko sauc par “kultūras kapitālu” mājās. Šobrīd redzam, ka atšķirība starp dažādām ģimenēm ir traģiski milzīga. Domāju, ka mums ir vajadzīga, piemēram, Bērnu žūrijas programma, ko Latvijas Nacionālā bibliotēka un Silvija Tretjakova jau ilgus gadus vada, – tas ir viens, bet ļoti svarīgs piliens jūrā.

Ir jāizdomā, kā uzrunāt vecākus par to, cik nenormāli svarīgi ir lasīt bērniem priekšā ilgi, ne tikai tad, kad viņi ir maziņi.

Maziņiem tas ir obligāti, katru dienu, bet vismaz līdz desmit gadu vecumam. Tā ir milzīga problēma, kur ļoti vajadzīga sabiedrības iesaiste, un ģimenes nozīmīgums ir nepārvērtējams. Tas arī rada interesi – ka grāmatas ir pieejamas. Grāmatas ir dārgas, līdz ar to visas ģimenes nevar atļauties tās nopirkt, tāpēc risinājumi ir bibliotēkas, bet tas jāpadara par ieradumu. Bērnam vēl pirms piedzimšanas ir jālasa priekšā, un jālasa priekšā ļoti daudzveidīgi teksti. Domāju, nekas iespaidīgāks līdz šim pasaulē nav izdomāts. Pusstundu nedēļā varbūt visa ģimene var apsēsties un lasīt katrs savu grāmatu – tas būtu ideāls rādītājs par to, kur mēs virzāmies kā sabiedrība.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt