“Es nedomāju, ka mēs noteikti melojam vairāk, tiesa gan, ir pamats domāt, ka ir notikušas tādas lielas filozofisko ideju tektoniskās pārbīdes, kuras ir mainījušas attieksmi pret patiesības jēdzienu, proti, 20. un arī 21. gadsimta filozofija par savu centrālo tēmu, centrālo uzdevumu ir izvirzījusi nevis patiesību, kā tas ir ilgstoši bijis agrāk, bet brīvību un arī dažādību,” sprieda Kūlis.
Viņš norādīja, ka izveidojusies pārsteidzoša situācija, kurā tiek runāts nevis par opozīciju starp patiesību un meliem, bet par opozīciju starp patiesību un brīvību.
“Jāsaprot, ka patiesība zaudē savu autoritāti. Patiesību kļuvis vairāk – tas ir tas, ko piedāvā šī filozofija, ka patiesība ir atkarīga no sociālā konteksta, no ekonomiskajiem faktoriem, no kultūras faktoriem,” Kūlis stāstīja.
Viņš norādīja, ka dažādības filozofija ir sniegusi arī ļoti daudz ko labu – mēs tiešām esam kļuvuši brīvāki: “Taisnības labad ir jāteic, ka tiekšanās pēc brīvības un dažādības Eiropai ir atnesusi ārkārtīgi daudz laba. Sabiedrība iekšēji ir daudz tolerantāka, atvērtāka pret visdažādākajām sabiedrības grupām. (..)
Tomēr situācijā, kad cilvēki un dažādas sabiedrības grupas uzdrīkstas pastāvēt katrs par savu patiesību, vienā brīdī mēs nokļūstam situācijā, ka jau to patiesību ir tik daudz, tā ir devalvējusies, rodas jautājums, vai tā patiesība ir tā vērta, vai vispār ir vērts par to satraukties, par to rūpēties, to meklēt.”
Tāpat Kūlis norādīja, ka meli vai nepatiesas informācijas izplatīšana nav nekas jauns, taču īpaši pieaugusi neuzticēšanās: “Trāpīgāk būtu bijis runāt nevis par postpatiesības vai pēcpatiesības laiku, bet pēcuzticēšanās laiku”.
“Covid-19 sakarā vārds ''patiesība'' izskan nemitīgi, taču tā jau nav saruna zinātniskās valodas rāmjos, nav jau īsti sabiedriskajā diskursā sarunas par imunoloģijas niansēm, bet tas atduras pret gluži elementāru jautājumu – mēs uzticamies vai neuzticamies,” sprieda filozofs.
“Neuzticēšanās gan zinātniekiem, gan politiķiem, gan savstarpēji viens otram pavisam noteikti ir palikusi spēcīgāka, un saruna nekādā gadījumā nenotiek racionālā līmenī, tas lielākoties tiešām ir uz emocionālu argumentu pamata,” viņš piebilda.
Vienlaikus Kūlis atzina, ka pārbaudīt faktus aizņem krietni ilgāku laiku un ir daudz sarežģītāk, nekā dalīties ar nepatiesu informāciju.
“Jā, faktu pārbaudes raidījumi ir interesanti, ir labi. Raidījuma tēma – viens politiķis pateica kādu faktu un tad 20 minūtes tiek pārbaudīts, vai tā ir taisnība vai nav, meklēti dati, liecinieki un tamlīdzīgi. Tas ir šausmīgi lēni – kamēr mēs pārbaudām vienu apgalvojumu, 20 citi jau ir izskanējuši,” viņš secināja.
