Krievijas karavīriem nav pieredzes karot ziemā pret pilnvērtīgu armiju. Situāciju frontē ieskicē Ukrainas armijas majors

"Varbūt tas, ko teikšu, būs mazliet negaidīti, bet ziemā, kad sals ir līdz kādiem -5 grādiem, karot ir labāk nekā vēlā rudenī," intervijā Latvijas Radio podkāstā "Drošinātājs" stāsta Ukrainas bruņoto spēku majors Dmitrijs Ivanovs, kurš ar pārliecību pauž – Ukrainas armija šai ziemai ir gatava, savukārt Krievijas karavīriem nav pieredzes karot ziemā pret pilnvērtīgu armiju, tādēļ "viņiem daudzas nianses, ko mēs labi zinām, esam apguvuši un pārbaudījuši, būs jaunums."

Saruna ar Ukrainas armijas majoru Dmitriju Ivanovu
00:00 / 29:36
Lejuplādēt

Tālis Eipurs: Lūdzu pastāstiet par sevi, par savu pieredzi un par to, ko šobrīd darāt!

Dmitrijs Ivanovs: Mani sauc Dmitrijs, es esmu Ukrainas bruņoto spēku virsnieks, pakāpe – majors. Karot sāku 2014. gadā, faktiski vēl pat pirms to nosauca par antiterorisma operāciju. Kopš 2014. gada marta man ir bijuši dažādi pienākumi – biju  vienkārša kājnieku vada komandieris līdz 2015. gadam. Tāpat biju speciālo uzdevumu vienības virsnieks, pēc tam pārcelts uz jūras kājniekiem, bet tagad esmu Jūras kājnieku pārvaldes virsnieks jau pulka brigādes operatīvi taktiskajā līmenī. Tātad man ir zināma pieredze kā taktiskā līmenī, tā arī operatīvajā. Var teikt, ka šāda tāda pieredze karošanā man tomēr ir. Tā apmēram.

Kas jūs bijāt līdz karam? 

Jā, tas ir interesanti. Es pabeidzu kara institūtu, nedaudz padienēju armijā kā virsnieks un atvaļinājos. Sapratu, ka mani tajā brīdī armijai nevajag, un tā 12 gadus līdz pat 2017. gadam strādāju par programmētāju. Esmu aitišņiks, kā mēs te sakām.

Kas mainījās brīdī, kad pienāca 24. februāris? Kā tajās dienās mainījās jūsu dzīve?

Kad tajā pašā tālajā 2014., 2015. gadā kāds sacīja, ka nu jau mēs atklāti un pilnvērtīgi karojam pret Krievijas armiju, parasti skanēja atbilde – ziniet, kamēr gaisā nav Krievijas aviācijas un nelido raķetes, mēs, protams, karojam pret Krieviju, bet ne gluži tādā formātā. 24. februārī mainījās kara formāts. Pret mums tika ieslēgts pilns Krievijas armijas spēks. Mēs to gaidījām, bet šā vai tā tas mums bija ļoti smagi.

Būsim atklāti līdz galam – mēs gatavojāmies tādam karam, bet teikt, ka mēs būtu gatavi ilgstoši karot – nu, nezinu… tas jau ir sarežģīts jautājums, jo mēs lieliski apzinājāmies, ka vienatnē mums noturēties būs ļoti grūti. Tobrīd izšķiroša bija starptautiskā palīdzība. Bez tās mēs tik ilgi karot, visticamāk, nebūtu spējuši.

Pie mums tā ļauni jokoja – ja mums būs pilnā apmērā jākaro pret Krievijas armiju, mēs pakarosim diezgan jautri, bet ne ilgi.

Ja godīgi, 24. datumā sliecos domāt, ka mēs pakarosim tā kārtīgi, bet ne ilgi, biju diezgan pesimistisks. Bet tad es vēl nezināju, kāda būs starptautiskā palīdzība. Manuprāt, tā bija izšķiroša. Marta vidū es jau sapratu, ka mēs kā minimums varam noturēties, vismaz. Bet jau marta beigās sapratu, ka mums ir izredzes uzvarēt. Tagad, decembrī, – es jau esmu optimists. Es, protams, runāju tikai par savām gaidām un sajūtām.

Mēs jums zvanījām ziemas dēļ. Tā ne tikai tuvojas, tā jau ir klāt. Kas jums kā karavīram ir pirmā doma, ar ko asociējas karš ziemā? 

Ir auksts! (smejas) Ir viens liels mīnuss – ir auksts. Varbūt tas, ko teikšu, būs mazliet negaidīti, bet ziemā, kad sals ir līdz kādiem mīnus pieciem grādiem, karot ir labāk nekā vēlā rudenī. Vēlā rudenī ļoti stipri līst. Ūdens ierakumos ir līdz ceļiem – atsūknēt vai rakt novadgrāvjus vienkārši nav laika. Kad ir ziema un neliels sals, viss sasalst un karot kļūst vienkāršāk nekā pastāvīgā slapjumā. Slapjums – tas ir briesmīgi, vienkārši šausmas. Ar to ļoti grūti tikt galā. Diemžēl ziema ar mums nekonsultējas, un sals sasniedz ne tikai -5, bet arī -25 grādus. Un tad jau ir krietni skumjāks skats. Tur parādās ļoti daudz apsvērumu. Varu izstāstīt, kā tas ir vienkārša karavīra un vada līmenī. Piemēram, aukstums – karavīram ir jāsaģērbjas, viņam vajag siltu ēdienu, viņam nedaudz vairāk jāēd, lai kompensētu enerģijas zudumu.

Tālāk – maskēšanās: ziemā tā ir sarežģīta. Tagad izplatīti ir termovizori. Ja kādas blindāžas krāsnij ir skurstenis, tas neizbēgami ir karsts. Maskēties ziemā ir grūti. Tāpat termovizors ļoti labi redz karavīrus, jo ir daudz lielāks temperatūras kontrasts.

Nākamais – lielākā daļa tehnikas darbojas ar dīzeli. Ziemā tā iedarbinās ļoti slikti. Un es te nerunāju par kaut kādiem veciem padomju tankiem. Manai vienībai bija brīnišķīgs "Nissan Pathfinder". Mums rindas kārtībā naktī bija jāiet ārā ik pēc divām, trim stundām to darbināt, lai tas sildītos, jo citādi no rīta mēs to vienkārši neiedarbinātu. Tur nav variantu. Tātad pastāvīgi jāsilda tehnika. Tanki, piemēram, ir īsta nelaime. Nav nekāds noslēpums, ka tiem pat dokumentos ierēķināts noteikts procents degvielas ziemas sildīšanai, jo bez tās nekādi nevar.

Nākamais – tā ir loģistika. Karavīriem pozīcijās kaut kā ir jāsildās. Optimālais variants ir buržuikas – tās pašas parastās čuguna krāsniņas. Bija mēģinājumi izmantot gāzi vai elektrību, bet tas diemžēl nav domāts karam. Tas nozīmē, ka ziemā pastāvīgi jāpieved malka – tā ir slodze loģistikai.

Tīri militāri – jau teicu – ziemā savā ziņā karot ir vieglāk. Tanki līdz celim piemirkušā laukā neiestigs un izbrauks. Tātad uzbrukt salā ir vieglāk nekā rudenī vai pavasarī, kad viss ir slapjš.

Un kā ar aizsargāšanos? 

Arī aizsargāšanās ziemā ir vieglāka, lai cik savādi nešķistu. Bet, ja jāizvēlas, tad ziemā labāk ir aizsargāties. Ir daudz ērtāk. Bet pēc visiem kara likumiem aizsargāties vispār jebkad ir vieglāk. Nosacīti – uz vienu rotu, kas aizsargājas, uzbrucējam vajag vismaz trīs rotas, bet vēl labāk – četras vai piecas, jo uzbrūkot ir liels zaudējumu procents, praktiski vienmēr. Tur gan ziemai nav tik lielas nozīmes. Visam pamatā ir ceļu izbraucamība. Ziemā tā ir labāka.

Pat tad, ja sasnieg? Jo, piemēram, no Latvijas drīz jau uz Ukrainu būs aizvests kāds tūkstotis bezceļnieku un cita transporta. Visi uz riteņiem. Tur taču sniegs var traucēt?

Ziniet, kā…. manā pieredzē, ja tādam bezceļniekam ir pilna piedziņa un atbilstošas ziemas vai dubļu un sniega riepas, mums tādas arī pārsvarā liek…. nu, būs sniegs, bet tāda mašīna izbrauks. Ķēžu tehnikai, protams, ir vieglāk, bet tāpat ziemā ir vieglāk nekā vēlā rudenī.

Tas, ko redzējām kara sākumā – Krievija lielākoties zaudēja tieši loģistikas dēļ. Pieņemu, ka viņi to labi atceras. Turklāt tagad vēl priekšā visa ziema. Kā jūs redzat – kāda varētu būt šī ziema karā tieši loģistikas ziņā? 

Ja par loģistiku, tad okupantiem ir viena stiprā un vienlaikus vājā puse – tas ir viņu skaits. Pie mums tagad joko: mēs domājām, ka Krievijai ir stipra armija, bet mēs kļūdījāmies – tā ir vienkārši liela. Skaita ziņā Ukrainas teritorijā viņu tiešām ir daudz. Un tā ir milzu slodze uz loģistiku. Tā ir munīcija, pārtika, degviela un vēl daudz kas. Tieši tāpēc okupantu spēki, un tas nav noslēpums, ir ļoti piesaistīti ne tikai autoceļiem, bet arī dzelzceļam. Tieši dzelzceļš ir viņu pamata apgāde.

Tad jau ziema tur maz ko maina, ja runa ir par dzelzceļu?

Ziemai nebūs izšķiroša loma. Bet viņi no savas teritorijas pa dzelzceļu ieved kaut kādas kravas. Nav svarīgi, kādas. Tās viņi izvieto kaut kādās noliktavās, bāzēs un līdzīgi. Praksē redzējām Hersonas apgabalu. Kāpēc viņiem tas bija jāpamet? Tas bija gan militārais spiediens, gan loģistika. Tas tāpēc, ka rezerves glabāt tuvu frontes līnijai nav iespējams. Tās uzreiz iznīcina tie paši "HIMARS". Izvietot tās tālāk ir pareizi, un viņi tā arī dara. Bet kā tādā gadījumā apgādāt karavīrus?

Un tad jau savu lomu sāk spēlēt ziema? 

Tieši tā, tur jau parādās autoceļu aspekts, jo citādāk no bāzēm apgādāt karavīrus nevar. Vispirms jau tā ir liela ekonomiska slodze. Turklāt nav nemaz tik svarīgi, ka ceļi ir slideni vai aizsniguši. Tas ir otršķirīgi. Agri vai vēlu atbrauks tanks, notīrīs, un viņi varēs braukt. Bet runa ir par apjomiem – degvielas, cilvēkresursu un pašu mašīnu nolietojums. Dzelzceļš tikmēr ir milzīgi apjomi par niecīgu cenu. Automobiļi – tas ir daudz sarežģītāk.

Bet arī Ukrainai ir tā pati ziema, ir karavīri… ir kaut kādas atšķirības loģistikā?

Tas, ko tagad teikšu, ir tikai mans viedoklis, jo man par to nav nekādas informācijas. Man izskatās, ka mēs ļoti ātri izdarījām secinājumus. Kā es saprotu, tad mēs savu loģistiku esam, ja tā var teikt, vienmērīgi izlīdzinājuši. Es to tieši nezinu, bet tāds ir mans secinājums. Visas noliktavas, visas bāzes – tas viss, teiksim tā, plānā slānī ir izsmērēts pa mūsu teritoriju.

Jā, arī mums ir jāpakārtojas autoceļiem un autotransportam. Tas ir neizbēgami. Un ir ļoti riskanti vienā vietā koncentrēt kaut kādas lielas noliktavas. Arī pretiniekam darbojas izlūkošana. Vietās, kur mēs nevaram nodrošināt totālu aizsardzību, mēs ieslēdzam zināmu izdomu un mainām koncepciju.

Var izveidot lielas bāzes un noliktavas, degvielas glabātuves un līdzīgi, piesegt ar pretgaisa aizsardzību un cerēt, ka viss būs labi. Bet man liekas, ka tā būtu avantūra.

Kā jūs teiktu – kā ziema ietekmē kara tempu? Ziemā mēs saņemsim mazāk vai vairāk ziņu par dažādiem pavērsieniem? Dažādu pārsteigumu, cerams, ka patīkamu, būs vairāk vai, tieši otrādi – viss palēnināsies?

Manuprāt, tiešā veidā uz kara gaitu ziema diez vai atstās lielu ietekmi. Es neredzu objektīvus iemeslus, lai mēs vai viņi iesēstos dziļā aizsardzībā. Viņi gan praktiski tagad jau aizsargājas visā frontē. Es neredzu, ka tieši ziemas dēļ būs kādi pavērsieni uz vienu vai otru pusi. Protams, kara plāni nedaudz pielāgojas ziemai, bet tas pārsvarā attiecas uz apgādi. Tiešajos kara plānos laikapstākļiem, protams, ir otršķirīga loma. Ja arī kaut kas mainīsies, tad iemesli būs jāmeklē citur, nevis ziemā.

Latvijas teritorija ir daudz mazāka nekā Ukrainas. Mums, piemēram, esot pie jūras, klimats ziemā ir mitrāks un siltāks. Ukrainā fronte ir gara, un klimatiskie apstākļi var būt ļoti dažādi. Vai tas var kaut kā ietekmēt kara gaitu?

Es esmu dzīvojis un karojis dažādos apgabalos. Piemēram, Mariupolē nodzīvoju un dienēju divus gadus vēl līdz kara saasinājumam. Ziemā pārsvarā tur ir tā – līdz mīnus pieciem grādiem, stiprs vējš un liels mitrums, bet ir bijušas arī dienas un nedēļas, kad ir -25, -27. Mariupolei tas ir ļoti auksts laiks. Bet, piemēram, Hersonā un Odesā ir nedaudz siltāks, kā pats novēroju. Hersonā aukstums parasti iestājas pēc Jaunā gada – tas ir janvārī, februārī.

Ja skatāmies ziemeļu apgabalus – Kijivu, Sumus, Černihivu, Harkivu – tur diezgan stabili ziemā ir nulle, mīnus pieci, un arī Donbasā ir līdzīgi, bet tur ir specifika. Doneckas un Luhanskas apgabalos ir stepe. Kaila stepe. Tur jāskatās ne tik daudz vidējā temperatūra, kā lielās svārstības. Piemēram, Luhanskas apgabalā vasarā var būt +25, bet naktī jāvelk ziemas jaka, jo kļūst auksts.

Un kā tas ietekmē karošanu ziemā?

Tas nozīmē, ka tev līdzi jānēsā ļoti daudz ziemas mantu. Jo pat vasarā tur var būt ļoti auksti. Piemēram, Luhanskas apgabalā 2014.–2015. gada ziemā sals sasniedza pat -28 grādus. Ap Jauno gadu mēs vilkām mugurā visu, kas mums bija.

Ko tas dod? Ja temperatūra ir ļoti zema, cilvēki apsaldē locekļus, un nevar iedarbināt tehniku. Nekā cita tāda nav. Bet, ja skatās no militārās puses, tad aizsalst upes. Tādā aukstumā var aizsalt pat diezgan straujas upes. No tā, protams, iegūst uzbrūkošā puse, jo viņiem ir aktīvi jāpārvietojas. Ja paskatāmies kartē uz frontes līniju, mēs redzēsim, ka daudzviet tā iet tieši pa upēm. Upe atvieglo aizsardzību un sarežģī uzbrukumu. Ja tai uzsalst, piemēram, 50 centimetru ledus, tad pa to var braukt pat tanki. Stiprāks sals, maza upīte bez lielas straumes – tas ir pilnībā iespējams. Kāpēc ne? Ja temperatūra -18, -20 noturēsies vismaz kādas piecas dienas – pusmetrs uzsals pavisam droši. Šādā gadījumā varēs uzbrukt. Upju mums ir daudz, un tas atvieglo uzbrukumu. Var nedomāt par to, vai izturēs tilts vai to neuzspridzinās, nevajag meklēt braslu, nevajag organizēt inženierus uzbēruma veidošanai. Ir ledus. Vienīgais mīnuss ir, ka tāda situācija ir neprognozējama. Šodien ledus ir, rīt kļūst siltāks un ledus kūst. Tas sarežģī jebkādu plānošanu. Var ņemt vērā laika prognozi, bet tikai ļoti aptuveni diemžēl.

Lūk, klausās jūs tagad cilvēki Latvijā un domā – vai tas, ko nupat dzirdējām, ir pamats cerībām vai bažām?

Zināt… spriežot pēc cilvēkiem, ar kuriem sarunājos katru dienu, Ukrainas armijai nekādu nopietnu bažu attiecībā uz ziemu nav. Paskaidrošu. Mēs karojam ne jau pirmo gadu. Protams, karadarbības intensitāte ir pieaugusi. Klāt nākusi aviācija, raķetes un tā tālāk. Bet kopumā kara apstākļu ziņā es neteiktu, ka kaut kas būtu globāli mainījies. Karavīrs tāpat kā iepriekš dien un sildās ierakumos. Atšķirība ir tā, ka ir arī aktīvāk jākaro. Tas arī viss. Tāpēc es varu diezgan pārliecinoši teikt, ka šai ziemai armija ir gatava. Tieši armija. Ja kaut kas būtiski ietekmēs mūsu armiju, tad tā nebūs ziema. Cita lieta ir – kā tas ietekmēs valsti un civiliedzīvotājus. Tas jau ir sarežģītāk.

Paliekot pie militārās tematikas, jūs sakāt, ka Ukrainas armija ir gatava. Bet kā ziemas laikā varētu mainīties spēku samērs salīdzinājumā ar pretinieku?

Ne velti es teicu, ka mums šī nav pirmā ziema karā. Kas attiecas uz okupantu armiju – lai ko viņi arī nestāstītu par savu gatavību Krievijas ziemām un par pasaciņām par ģenerāli Salu jeb Morozu, viņiem līdz šim nav bijusi pieredze karot ziemā pret pilnvērtīgu armiju. Jā, it kā bija tas pats karš Čečenijā, Sīrija neskaitās, tur ir cits klimats, bet tā vai tā – viņi nav ziemā karojuši pret citu armiju. Viņiem daudzas nianses, ko mēs labi zinām, esam apguvuši un pārbaudījuši, būs jaunums.

Piemēram? 

Es patiesībā negribētu par to stāstīt. Bet tie ir it kā sīkumi. Tas pat nav noslēpums. Tie ir tādi life-hack jeb dzīves gudrības. Tās zina karavīri, zina brīvprātīgie, kuri aktīvi palīdz armijai. Tādi it kā sīkumi, bet tādu ir daudz.

Ja reiz pieminat brīvprātīgos. Jūsu "Facebook" lasu, ka palīdzēt var dažādi. To var darīt gudri un prātīgi, bet var sagādāt arī kaut ko ļoti labu, kas varbūt ne vienmēr tiešām ir vajadzīgs un nav taupīgi. Arī Latvijā daudzi centās palīdzēt, ziedo, ada zeķes, taisa un sūta dronus vai ziemas apģērbu, arī mašīnas. Kā jūs teiktu – kas būtu gudra ziedošana un palīdzība, jo resursi jau nav neierobežoti? 

Jā, bija tāds ieraksts, bet tas ir jau noiets posms. Ļoti daudzi, tai skaitā Ukrainā, grib palīdzēt armijai, bet nezina, kā to darīt pareizi, kas tieši ir vajadzīgs. Karavīrs prasa to, kas vajadzīgs viņam personīgi, lai gan ne vienmēr tas tiešām ir vajadzīgs. Mums tāda haotiska brīvprātīgo kustība, kas bija 2014. un nedaudz 2015. gadā, tomēr ir mainījusies. Tā kļuvusi daudz organizētāka. Parādījušies daudz lieli fondi, kas ar armiju atraduši pareizu sadarbību. Tie nekad nenodarbojas ar, piemēram, zeķu piegādi karavīriem. Viņi strādā ar lielākām lietām.

Es varu uzskaitīt galvenās vajadzības, kas būs aktuālas vienmēr. Un tās ir ļoti nopietnas. Vispirms tas ir transports. Aktīvu kauju laikā tas vienkārši pārvēršas par ātra patēriņa materiālu. Diemžēl. Pietiek ar vienu lādiņu, un vienībai ir par piecām mašīnām mazāk. Tāpat vajag rezerves daļas, riepas. Pat ja nav apšaudes, pietiek uzbraukt uz mazas šāviņa šķembas, un riepa caura. Ja ir apšaude – mašīna ātri var iet bojā. Pat ja tā nesadegs, tā pārvērtīsies sietā.

Ejam tālāk – kvadrakopteri, droni ir vajadzīgi vienmēr un pastāvīgi. Tie arī bieži pazūd, krīt, tos notriec, slāpē un līdzīgi. Arī tos vienmēr vajag.

Kopumā ņemot – galvenās un nopietnās vajadzības ir saistītas ar attīstītām tehnoloģijām.

Kad frontes līnija bija samērā statiska, ļoti noderēja novērošanas kameras un sensori. Bija vesela videonovērošanas sistēma.

Bet tas nekādā gadījumā nenozīmē, ka nevajag karavīriem sūtīt zeķes. Protams, ka vajag. Protams. Ja cilvēks ar to var palīdzēt – lieliski. Tas pat nav tik daudz mantisks aspekts kā morāli psiholoģisks. Kad karavīram atsūta zeķes, kuras ar rokām adītas kaut kur Latvijā, tas ir ļoti spēcīgs motivējošs faktors. Tas ir ļoti svarīgi.

Podkāsta "Drošinātājs" sarunas

Palīdzība ir vajadzīga visdažādākā, jo morāli psiholoģiskais aspekts ir ļoti izšķirošs. Kad tu zini, ka aiz tevis stāv liels pulks cilvēku, kurus tu aizsargā, kuri tevi visādi atbalsta, kaut vai vismaz morāli, – tas ļoti spēcīgi motivē. Tu zini, par ko tu karo, ka tas nav velti. Skan varbūt nedaudz pārspīlēti, bet to daudzi saka, ka Ukraina šobrīd ir Eiropas vairogs.  

Tāpēc mēs nedrīkstam zaudēt. Mums nav, kur atkāpties. Kāpēc es sākumā teicu, ka mēs pakarosim jautri, bet ne ilgi. Tā teicu, jo nekad neesmu izskatījis variantus braukt kaut kur prom vai, piemēram, atkāpties kaut kur uz valsts rietumiem un tur cerēt, ka mūs neiznīcinās. Es to neesmu apsvēris principā un nemaz. Domāju, ka neviens ukrainis ko tādu nav apsvēris. Es sapratu, ka būs jāstāv līdz beigām. Kādas tās beigas būs, tas – kā nu sanāks.

 Ja runājam tieši par palīdzību un ziemu – vai tur ir kādi uzsvari, kuri būtu jāsaprot?

Ja mēs runājam par taktisko vai nelielas vienības līmeni, tad mums deficīts Ukrainā šobrīd ir dubļu riepas. Tās izpērk ļoti ātri, jo transporta caurbraukšanas spējas ir ļoti izšķirošas. Ja par siltām drēbēm, tad armija šobrīd ir vairāk vai mazāk apgādāta. Melošu, ja teikšu, ka karavīriem tādu nav. Bet karavīru apgādā pēc noteiktiem standartiem. Tur – divi pāri termoveļas, četri pāri zeķu un tā tālāk. Ja viņam uzradīsies vēl divi pāri labu zeķu – būs tikai labāk. Tās tomēr ir jāmaina, jāmazgā, jāžāvē.

Un vēl viens interesants aspekts – tie ir dažādi akumulatori un strāvas avoti. Ziemā viņi ātri nolietojas vai izlādējas. Tiem pašiem droniem, jo salā dronam baterija izlādējas daudz ātrāk. Tas atkal jānosēdina un jāmaina baterija.

Vēl mūsu brīvprātīgie aktīvi pērk ķīmiskos sildītājus. Tur ir sāls šķīdums un maziņš slēdzītis. To nospiež, šķidrums sacietē un uzsilst līdz pat 50 grādiem. Pēc tam ieliek karstā ūdenī un to atkal var lietot. Stāvot postenī, tādu ieliek iekškabatā un jau ir siltāk.

Tāpat tagad populāras kļūst elektriskās zoles. Kad jāstāv ilgi uz vietas, ziemā izsalst cauri pat labākajiem apaviem. Tādu elektrisko zoli pieslēdz akumulatoram kabatā – savu maiņu var nostāvēt siltumā. Tādu sīkumu ir daudz. Bet aizvien galvenās grūtības ziemā būs nevis armijai, bet gan civiliedzīvotājiem. Armijā viss ir vienkāršāk.

Mēs zinām, ka orku rindās ne visi ir vienādi. Tur ir kadirovieši, vāgnerieši, mobilizētie. Kādas atšķirības okupantu armijā var izpausties ziemas laikā? 

Man liekas, ka ziemā tur būs tās pašas problēmas, kas vasarā. Viņiem ir lielas etniskās atšķirības. Taktika, manuprāt, viņiem ziemā būs līdzīga jau pielietotajai. Ja paskatās, kā notiek karošana Bahmutā, tie paši vāgnerieši izmanto savervētos ieslodzītos. Nemaz neskaitot. Tāda kanibālistiska viļņu taktika. Kājniekus vienkārši sūta uzbrukumā viļņos – pirmo vilni iznīcina, arī trešo, ceturto, piekto tāpat, kamēr pretinieks nezaudē spēkus. Cik zinām, tāpat tiek izmantoti arī mobilizētie.

Godīgi sakot, pirms kara es pat iedomāties nevarēju, ka viņi pret savējiem izturēsies tik mežonīgi.

Es pat iedomāties nevaru, ka mūsējiem būtu tik ļoti nospļauties par saviem karavīriem.

Cik būtiski lielāks ienaidnieks okupantiem var izrādīties ziema, ja salīdzina ar ukraiņiem? Vai nebūs daudz tādu, kuri ies bojā nevis no artilērijas, mīnām vai droniem, bet tieši ziemas dēļ?

Tā arī notiks. Viņiem ir lielas apgādes un loģistikas problēmas. Kad sākās mobilizācija, viņiem bija grūtības savējos apģērbt pat vienā formas komplektā. Savākt lielu baru nav grūti. Grūti ir viņus apgādāt, apbruņot un apmācīt.

Un ko mēs tāpēc redzēsim ziemā un ziemas dēļ?

Varbūt tas nenospēlēs izšķirošo lomu, bet es varu pieņemt, ka mēs redzēsim iekšējos etniskos konfliktus. Kad, piemēram, tur kādi kadirovieši sēdēs siltumā un ērtībās, bet mobilizētie, no, piemēram, Tulas, sildīsies pie ugunskuriņa kaut kur ārā. To mēs redzēsim. Tam nebūs izšķirošas lomas, bet tas ietekmēs morāli psiholoģisko stāvokli. Par spīti spēcīgajai propagandai sirds dziļumos viņi saprot, ka ir agresori un okupanti. Jo viņiem sliktāks noskaņojums, jo mums labāk.

Jo, lai arī negribu lielīties, bet mūsējiem neesmu novērojis nekādu nolemtības noskaņojumu. Jā, ir brīži, kad ir bail, vai citas grūtības.

Bet tā, ka ienāktu prātā doma, ka jāpārstāj karot, jāmēģina vienoties, atrast kompromisu – ko tādu es neredzu ne karavīros, ne iedzīvotājos. Nekas cits kā uzvara mums nederēs.

Krievija Ukrainai uzbruka februāra beigās. Vai tas neliecina, ka viņi kaut kādā veidā tomēr baidījās karot ziemā un tāpēc neuzbruka agrāk, ka viņi pat pie iniciatīvas karā ziemu uztvēra par pietiekami nopietnu šķērsli? Vai tomēr ne?

Redziet, tādās stratēģiskās operācijās noteikti tiek ņemti vērā visi faktori. Bet mums ir daudz versiju, kāpēc viņi uzbruka tieši februāra beigās. Viena no populārākajām – viņi gaidīja, kad beigsies olimpiāde Pekinā, bet arī ziemu nedrīkst norakstīt no apstākļiem. No citas puses – marts Ukrainas ziemeļu apgabalos – tur joprojām var runāt par ziemu. Vēl ir auksts un ir sniegs. Tāpēc man liekas, – ja arī ziema tika ņemta vērā, tad noteikti ne kā izšķirošs apstāklis. Vēl jo vairāk – atcerēsimies, ka uzbrukums notika pa lieliem asfaltētiem ceļiem. Viņi nerēķinājās ar karu. Tāpēc domāju, ka ziema nebija izšķirošs apstāklis. Manuprāt, iemesli bija vairāk politiski.

Mēs vienmēr beigās jautājam – ko jūs gribētu, lai jums novēl.

Man kā karavīram gribētos, lai man novēl, ka tas, ko es daru, ir kādam ļoti nepieciešams, ka tas ir pareizi. Atbalsts, ko mēs, karavīri, saņemam, ļoti, ļoti palīdz. Bet, ja par novēlējumu armijai, tad nav nekā tāda īpaša, jo šobrīd mūsu armijai ir situācija, par kuru jāsaka – varam karot. Mums ir komandieri, kam armija uzticas, mums ir tauta, kas mūs atbalsta, mēs arī, ticiet man, ļoti, ļoti labi redzam un novērtējam starptautisko atbalstu, un pat nav svarīgi, kādu tieši. Tas tikai nostiprina sajūtu, ka tas, ko es daru, tas ir svarīgi un tas ir vajadzīgs. Man nav jautājuma, kas dažreiz rodas okupantiem – ko es te daru un kāpēc es karoju. Es aizstāvu savu valsti, aizsargāju savus pilsoņus un arī Eiropu no tālākas agresijas. Kaut kā tā.

Kaut kā tā. Man jautājumu ir vēl daudz, bet pagaidām saruna būs jābeidz. Paldies jums, Dmitrij!

Pilnu podkāsta "Drošinātājs" epizodi klausiet šeit:

Savukārt sarunu ar Dmitriju Ivanovu oriģinālvalodā var dzirdēt šeit: 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti