Kāpēc franču žurnālistiem svarīga Latvija? Saruna ar Francijas žurnālistikas balvas žūrijas vadītāju Ervē Brusini

Pirmdienas vakarā Latvijas Nacionālajā bibliotēkā savas valsts prestižāko mediju – Albēra Londra – balvu saņēma Francijas žurnālisti. Kāpēc Londra balvu šogad pasniedz Latvijā, ko Francijā domā par mūsu valsti, – to pirms apbalvošanas ceremonijas Latvijas Radio stāstīja balvas žūrijas priekšsēdētājs, bijušais žurnālists Ervē Brusini. 

Kāpēc franču žurnālistiem svarīga Latvija? Saruna ar Francijas žurnālistikas balvas žūrijas vadītāju Ervē Brusini
00:00 / 10:40
Lejuplādēt

Pētnieciskās žurnālistikas celmlauzis Albērs Londrs kļuva pazīstams Pirmā pasaules kara laikā, bet viņa vārdā nosaukto godalgu pirmoreiz pasniedza pirms 90 gadiem. Par to vecāka ir tikai Pulicera balva, kurai ir jau 110 gadi. 

Apbalvošanas ceremonijas dalībnieki – diplomāti un iepriekšējos gados godalgotie franču žurnālisti – Rīgā pieminēja Ukrainas karā kritušos reportierus, kuru vidū ir Frederiks Leklerks Imhofs no Francijas. No Latvijas Nacionālās bibliotēkas viņi tiešsaistē saslēdzās ar Kijivu, lai Albēra Londra goda balvas pasniegtu Ukrainas žurnālistiem Andrejam Caplienko ("1+1 Media Ukraine) un Servgilai Musajevai ("Ukrainska Pravda"). 

Arī tradicionālo Londra balvu franču žurnālistiem audiovuizuālo un drukāto mediju kategorijā šogad saņēma Ukrainai veltīti darbi – Aleksandras Žusē un Ksenijas Boļšakovas pētījums par Krievijas armijas algotņiem jeb tā dēvēto Vāgnera grupu un "Le Figaro" žurnālistes Margo Bennas reportāžas no Ukrainas. Grāmatu kategorijā gan uzvarēja Viktora Kastenē darbs "Kaprači", kurā atklātas sistēmiskas problēmas Francijas veco ļaužu namos.

Ar Ervē Brusini sarunājās Latvijas Radio žurnāliste Ieva Puķe. 

Ieva Puķe: Vai esat Latvijā pirmo reizi?

Ervē Brusini: Pirms daudziem gadiem esmu bijis Tallinā. Arī Vilņā, bet nekad šeit. Brauciens uz Baltiju notika tolaik, kad Gorbačovs slēpās savā villā. Augusta puča laikā. Tas sākās Šveicē, un tajā piedalījās arī KGB. Es satiku čekas pulkvedi, viņš bija radinieks [pirmajam čekas vadītājam] Feliksam Dzeržinskim. Pilnīgi tā pati seja – tik neticami! Bija interesanti redzēt, kā ceļā satiktie cilvēki skatās uz šo vīrieti, kas tik ļoti atgādināja Dzeržinski, un cik ļoti viņi baidās no čekas. Tagad liekas – pilnīgi neticams stāsts.

Vai tas bija žurnālistikas brauciens? Kādā medijā toreiz strādājāt?

Francijas Televīzijas otrajā kanālā, sabiedriskajā televīzijā.

Protams, mums savukārt interesē, kāpēc šogad tieši Latvija ir izvēlēta Francijas labāko žurnālistu balvas pasniegšanas ceremonijai.

Ir vairāki iemesli, kāpēc mēs esam ieradušies Latvijā. Pirmkārt, tādēļ, ka par Latviju Francijā joprojām runā ļoti maz, vēlamies atklāt, saprast un iepazīt to. Otrs iemesls: Latvija patlaban uzņem Krievijas neatkarīgos medijus, un mēs vēlamies godināt visus tos, kas palīdz uzticamas, pārbaudītas un kvalitatīvas informācijas saņemšanai.

Albēra Londra balvas ieguvēji Latvijas Nacionālajā bibliotēkā: Margo Benna (no kreisās), Ksenija Boļšakova un Aleksandra Žusē, Viktors Kastanē

Zinu, ka tikšanās ar viņiem ir jūsu darba kārtībā. Vai satiksiet arī Latvijas žurnālistus?

Jā, protams, mēs satiksim arī Latvijas žurnālistus.

Balvas mērķis ir atbalstīt un palīdzēt visiem žurnālistiem. Iegūt patiesu un uzticamu informāciju – tāda ir Albēra Londra asociācijas būtība.

Mēs tiešām vēlamies kaut ko iemācīties no visiem, tāpēc tiksimies gan ar Latvijas, gan Krievijas neatkarīgajiem medijiem. Balvas ceremonijas vakarā mums būs tiešraide arī ar Ukrainas žurnālistiem par to, kā notiek viņu darbs. Viens no žurnālistiem, ko bijām aicinājuši, atrodas slimnīcā, viņš ir ievainots. Kopā pūlamies orientēties šajos sarežģītajos kara apstākļos.

Jūs esat saņēmis balvu tieši 1991. gadā, kad Latvija atguva neatkarību. Par ko to saņēmāt?

Balvu saņēmu par lielu reportāžu spiegošanas lietā, ko sauc par "Farewell" lietu. VDK pulkvedis Vladimirs Krjučkovs nodeva informāciju Francijai un arī pasaulei par to, ka Padomju Savienība gatavojas Amerikas Savienoto Valstu pretraķešu aizsardzības sistēmai, tā sauktajiem "Zvaigžņu kariem", pretstatīt savu "Zvaigžņu karu" programmu. Šī informācija mainīja spēku samēru pasaulē. Es ar kolēģi uzdevu jautājumus bijušai VDK amatpersonai Krjučkovam, kurš sākumā sadusmojās, bet pēc tam tomēr uz šiem jautājumiem atbildēja. Pāris gadus vēlāk viņš centās īstenot valsts apvērsumu.

Šogad uz Latviju ir atbraucis netipiski liels Francijas žurnālistu daudzums. Daudzi neslēpj, ka interese saistīta ar to, ka tā ir tuvākā vieta, kur var piekļūt Krievijai – uz ko visa pasaule skatās kā uz agresorvalsti. Bet vai arī Latvijas tēls Francijā ir labāk iezīmējies?

Jā, noteikti Latvijas tēls ir labāk pamanāms, bet tomēr ne pietiekami. Latvija Francijas medijos galvenokārt tiek parādīta kā valsts, kas palīdz Krievijas neatkarīgajiem žurnālistiem. Mums vairāk vajadzētu interesēties par pašu Latviju, par procesiem, kas notiek Latvijas sabiedrībā saistībā ar karu Ukrainā.

Šis karš skar un satricina visas demokrātiskās sabiedrības – arī Francijā un Vācijā. Francijas žurnālistiem tiešām vajadzētu interesēties, kādas sekas Baltijas valstīs atstāj šis karš.

Ja Albērs Londrs dzīvotu mūsdienās, vai arī viņš steigtos uz Latviju?

Albērs Londrs bija Latvijā 1920. gadā. Iemesls: viņš vēlējās iekļūt Krievijā. Gribēja būt pirmais franču žurnālists, kas ir to izdarījis. Bet neviens nedeva viņam akreditāciju. Jo Krievija bija padomju valsts. Viņam vajadzēja apceļot virkni valstu, lai atrastu durvis, pa kurām tikt Krievijā, dabūt attiecīgos papīrus. Un arī Latvija tos nedeva. Ceļojums ilga 58 dienas, tas bija gar Krievijas robežu: Igaunija, Latvija, Zviedrija. Viņš iekļuva Krievijā holodomora laikā. Viņš redzēja to visu. Tas bija šausmīgi. Atgriežoties Francijā, viņš uzrakstīja šokējošus rakstus pret boļševiku režīmu – par cilvēkiem, kuri vienkārši mira uz ielas. Tie bija vareni raksti, kas atvēra cilvēkiem Francijā acis par realitāti.

Londra draudzene un kolēģe, ko sauca Andrē Violis, arī veica tādu pašu ceļojumu. Satika Ļeņinu, intervēja viņu – tik tuvu, kā tagad runājam mēs. Un arī rakstīja par holodomoru. Tas bija gan Ukrainas, gan Krievijas teritorijā, bet Krievija to noliedza, ārpasaulei neatklāja, ka kaut kas tāds vispār notiek. Bet Francijā savukārt pat politiķi, piemēram, Francijas padomes vadītājs Filips Erjo, bija sapinušies Krievijas melos, sacīja: tur viss ir kārībā!

Londrs gan neko neuzrakstīja par Latviju. Viņam vienkārši vajadzēja tikt līdz Maskavai – viņš tur nokļuva caur Somiju, man šķiet. Bet tas bija neticams brauciens. Viņš nerunāja angliski, neprata peldēt, nevarēja lidot, bet tieši tāpat devās uz Ķīnu, Argentīnu, Sauda Arābiju, visapkārt Eiropai. Astoņus gadus visu laiku bija darbā. Un beigās mira kuģa ugunsgrēkā. Patiesa žurnālistikas Odiseja!

Vai arī mūsdienu žurnālistikā ir sastopamas tādas amplitūdas personības kā Albērs Londrs, vai žurnālistu loma tomēr ir mainījusies?

Jāprecizē, ka Albērs Londrs bija klasisks reportieris, nevis politisko notikumu komentētājs.

Jāsaka, ka šodien vairs nav tikpat slavenu un iespaidīgu personību, bet tā varbūt pat ir labāk: lielas žurnālistu grupas, kas strādā pāri robežām, nodarbojas ar pētniecisko žurnālistiku, apkopo dokumentus par korupciju, par politiskiem noziegumiem, un to sadzird pasaules līmenī.

Tas patiešām izsit pamatu zem kājām tiem, kuri cenšas slēpt šos noziegumus. Tā ir jauna cerība žurnālistikas nākotnei.

Interesanta Londra balvas kategorija, kas Latvijā, valstī ar daudz mazāku mediju tirgu, nebūtu iespējama, ir grāmatas. Vai Francijā šāda grāmatu žurnālistu tradīcija ir ļoti izkopta, ja katru gadu var atrast darbus apbalvošanai? Grāmatu rakstīšana prasa laiku. Par ko ir stāstīts šogad nominētajās grāmatās?

Pagājušā gadsimta 20. un 30. gados, kad dzīvoja Albērs Londrs, tā bija ļoti izplatīta tradīcija – ka žurnālisti raksta grāmatas. Bet tajā laikā tās vairāk bija viņu rakstu izlases. Viņi apkopoja rakstus un reportāžas, varbūt nedaudz piekoriģēja un publicēja grāmatās. Arī Albērs Londrs veiksmīgi pārdeva savus rakstu krājumus, bet viņš nemaz netika saukts par rakstnieku. Kādu laiku šī tradīcija bija mazāk izplatīta, tad tā atgriezās, bet vairāk ar noslieci uz politisko analīzi. Populāras ir arī grāmatas par pētnieciskās izmeklēšanas tematiem. Šogad nominētas grāmatas par digitālo pasauli, par situāciju pansionātos, kas Francijā radīja lielu skandālu, īstu zemestrīci. Arī reakcija no uzņēmumu puses, kam pieder veco ļaužu nami Francijā, bija ārkārtīgi spēcīga.

Interesanti! Par problēmām veco ļaužu namos, sliktu apiešanos ar klientiem?

Jā, jā. Gan par ēdināšanas problēmām, gan par fizisku vardarbību, gan par naudas izlietošanu. Šie uzņēmumi pelna lielu naudu, bet viņi to neizmanto, lai ārstētu iemītniekus vai pienācīgi apietos ar viņiem – tas ir gan humāns, gan finanšu skandāls.

Vai zināt, ka viens no pieredzējušākajiem Francijas kara reportieriem Žans Pauls Kofmans uzrakstīja grāmatu par Latviju? "Kurzeme – Kurland". Tas gan bija ļoti personīgs stāsts, jo viņš kādreiz bija iemīlējies Kanādas latvietē, tagad sekoja pa viņas pēdām, brauca pa viņas dzimtās zemes vietām.

Jā, es Žanu Polu Kofmanu labi pazīstu. Viņš tika saņemts gūstā Beirūtā kopā ar diviem maniem kolēģiem no Francijas Televīzijas otrā kanāla, un es devos filmēt reportāžu par viņu atbrīvošanu. Atceros, ka, atgriežoties no gūsta, Kofmans pat vairs neatpazina savus bērnus – cik ļoti viņi bija mainījušies. Viņš ir tiešām ievērojams rakstnieks, rakstījis par dažādiem tematiem – ne tikai par karu, bet arī par vīnu, cigāriem un Napoleonu Svētās Helēnas salā. Viņam piemīt apbrīnojama prasme aprakstīt vietas, kur mums ir atņemta brīvība. Arī viņa gūstā pavadītais laiks ir stāsts par to.

Un jā, es lieliski atceros grāmatu "Kurzeme". Tā rada francūžos ziņkāri par Latviju. Kāpēc arī lai neiemīlētos Latvijā?

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti