Ģimene iemāca sadzīvot ar bailēm. Saruna ar Aiju un Juri Kaukuļiem

"Ģimene iemāca sadzīvot ar bailēm. Tāds ļaušanās vieglums. Man liekas, ka tā dzīve kaut kā pienāk tuvāk klāt," intervijā LSM.lv saka "Dzelzs vilka" un "Jauno Jāņu orķestra" menedžere un mūziķa Jura Kaukuļa sieva Aija Kaukule, un vīrs viņai piekrīt. Viņš atzīst – ja ne ģimene, viņš nebūtu izdarījis 60–70% no tā, ko ir izdarījis.

Kaukuļu pārī Aija ir tā, kas kārto organizatoriskās lietas. Vismaz tās, kas saistītas ar publicitāti, jo viņa ir arī sava vīra Jura grupu "Dzelzs vilks" un "Jauno Jāņu orķestris" menedžere un radošā direktore. Taču šķiet, ka arī bez tā viņa droši varētu rēķināties ar Jura "jā" jebkurai savai idejai, jo, kā Juris saka: es neesmu viens, mēs esam ģimene, viens organisms.

Tā arī šoreiz: kad Aijai vaicāju par interviju, viņa nesaka, ka aprunāsies ar Juri, bet gan: "Saki, kur vajag, mēs piebrauksim." Un norunātajā dienā viņi atbrauc uz Rīgu no savas dzīvesvietas Siguldā. Mēs tiekamies Tallinas ielas kvartāla āra kafejnīcā, pie ziedu un jumta terases apēnota galdiņa. Pirmais, ko apspriežam, ir karstais laiks, par ko Kaukuļi vairāk priecājas nekā pacieš ar nepatiku. Vienīgais, kam termometra stabiņa augstā atzīme patiešām sagādā raizes, ir Baldurs, Kaukuļu baltais, garspalvainais skaistulis suns, kas ir pilntiesīgs ģimenes loceklis un, šķiet, tikpat talantīgs kā Kaukuļi paši.

Aija: Baldurs ir, kā mēs sakām, divu šķirņu suns – daļēji aitu suns un daļēji haskijs ar senčiem samojedos (smaida ar ironiju). Ziemeļi un vilki ir viņa radu rakstos. Tāpēc viņam karstumā ir ļoti grūti. Suns mums tika sūtīts no Visuma (kaut bez papīriem, bet tas nav svarīgi!) Mēs tikai nezinājām, cik liels viņš augs. Cerējām, ka nebūs liels, jo kā kucēnam viņam ķepiņa bija neliela, bet tad vienā brīdī mēs teicām: "Pārstāj augt, ja?" (smejas).

 

Juris: Runājot par Baldura šķirni, mēs varam teikt visu ko, varbūt arī krancis, bet jebkurā gadījumā viņš ir Siguldas slavenākais suns, jo ir piedalījies vairākās Siguldas reklāmās un arī "Jaunā Jāņu orķestra" ierakstos...

Aija: (smejas, pārtrauc) Liecies mierā!

Juris: Pag, pag, jāpastāsta par sunīti viss, nevar slēpt neko! (smaida)

Aija: Nu, jā, ir tā, ka mēs ļoti daudz ko darām kopā, savā barā. Un, tā kā Baldurs ir mūsu barā, tad arī viņš nonāk visādās akcijās, tā ir...

Mēs abi

LSM.lv interviju cikls "Mēs abi" dala veiksmīgas pāru kopā būšanas pieredzes. Tās varētu nosaukt arī par mīlestības formulām – zināšanas, kā mīlestības attiecības iznest cauri dzīves labirintiem. 

Arī Latvijas Televīzijas arhīvā ir ieraksti: muzicējat ne tikai jūs, visa ģimene, bet arī Baldurs. Juris gan reiz stāstīja, ja ar piedalīšanos reklāmā Balduram gāja grūti?

Aija: Ai, jā! Reklāmā vajadzēja dziesmu svētkus sumināt, un bija doma nofilmēt, kā meita Rūta spēlē flautu un Baldurs dzied. Mēs aizvedam Balduru uz filmēšanu, bet viņš – laucinieks! Tā sabijās no pilsētas vides, no filmēšanas atmosfēras, ka pagāja zem galda un nedziedāja nemaz. Ak! Ko mēs tik nedarījām, man liekas, bet mēs uz galvas stāvējām...

Juris: ...Es vēl skrēju no Siguldas uz Rīgu ar citu mūzikas instrumentu, pie kura viņš dzied vienmēr.

Aija: Beigās jau izdevās, bet vispār viņš ir ar raksturu – ko negribēs, to nedarīs.

Juris: (smīn) Tā kā Aija arī.... Bet nu mēs laikam visi vienādi esam...

Aija: Man liekas, ka tu esi spītīgāks par mani?

Juris: Es esmu, noteikti, jā...

Aija: Mani vēl varbūt var pierunāt, bet... Tu ilgi neko nesaki, bet tad, kad tu iecērt ragus dūņās, tad ārā dabūt nevar.

Juris: Jā, tas ir tāds ģimenes... lāsts. (smejas)

Aija: Es teiktu – tas ir pozitīvs mantojums!

Juris: Kā uz to skatās, vai ne? (smejas)

Aija: Jo tu rīkojies ar pārliecību!

Juris: Jā, tas man no tēva un radiniekiem. Izsitīs sienai cauri, ja vajadzēs.

Bet vispār es varu visu darīt, tā vai šitā, visu ko darīšu, bet ir tāds brīdis un tad – neko nedarīšu.

Aija: Kad es tev lūdzu nepieklājīgu vārdu izņemt no dziesmas – tas nav iespējams! Tas vienkārši nav iespējams! Es saku: raidstacijas neraidīs, ja dziedi necenzētus vārdus!

Juris: ...bet arī skaistus vārdus...

Aija: Bet tu saki: man vienalga! Es tā gribu! Tā ir mana dziesma. Iedomājies, mākslinieks tā grib un viss!

Juris: Nu nedrīkst taču tādā veidā apgraizīt!

Vai ne? "Četros baltos kreklos" (Rolanda Kalniņa filma – red.) jau par to bija. Un, šķiet, visi to ir izmācījušies? (smiekli)

Aija: Jā, un ir daudz citu piemēru par to, vai ne? Paldies un par laimi – man neizdodas viņu iegrožot... Jo pēc laika vienmēr saproti, ka tieši tajā ir patiesības dzirksts, nevis kaut kādā pieslīpētā variantā. Labi, Juri, es nelienu tavā lauciņā...

Kur nu vēl vairāk būt Jura lauciņā, ja, Aija, tu esi "Dzelzs vilka" un "Jaunā Jāņu orķestra" radošā direktore! (smiekli) Kur nu vēl vairāk, vai nav tā?

Juris: Jā, jā, viņa ir radošā direktore ar lielo! Varētu par teikt, ka viņa ir kā tāds dzinējs!

Dzinējs tev? Kā māksliniekam var būt ārējs dzinējs?

Juris: Nu, redzi, mēs esam kopā, mēs neesam katrs atsevišķs cilvēks. Mēs esam ģimene, kas ir tāds viens organisms. Bet runājot par dzinējiem, arī tur Aija kaut ko saprot. Vakar divas stundas ar dēlu, kas tagad par mašīnām ļoti interesējas, abi par tehniskām lietām runāja... Starp citu, Aija reizēm brauc ļoti ātri.

Aija: Jā, reizēm, ja vajag. Galvenais ir zināt, kad dzīvē vajag braukt strauji. Ne vienmēr to vajag.

Juris: Bet Aija var.

Autores piezīme: Juris pieceļas un uz kādu brīdi pazūd kafejnīcas dziļumā, pie bāra letes. Mēs ar Aiju, abas žurnālistes būdamas, nemaz nepamanām, kā esam aizrunājušās par dzīvi, bet Juris ir jau atpakaļ ar grilētu gardumu plati, mani apmulsinādams.

"Lūdzu, lūdzu!" viņš nosmaida un apsēžas.

Jau iepriekš zināju, ka Juris labprāt un radoši gatavo arī pats. Bieži mūzikas pavadījumā. Proti, Jurim ir vinila plašu kolekcija un atskaņotājs, kas stāv blakus virtuvei. Tad nu kulinārie eksperimenti notiekot iedvesmojošas plašu mūzikas pavadījumā.

 

Aija: Re, fritētas batātes jeb saldie kartupeļi, vai tev tie garšo? Tas ir mūsu pēdējā laika atklājums.

Juris: Es no batātēm taisu arī sautējumus.

Aija: Jā, bijām aizbraukuši pirms dažiem gadiem ar "Jauno Jāņu orķestri" uz Dublinu,  latvieši tur svinēja 18. novembri. Aizgājām uz kārtīgu īru pabu, gribējām kārtīgi izbaudīt – ar visām dejām...

Juris: ...riverdance...

Aija: Jā. Pirms tam bijām izstaigājušies pa īru klinšainajiem pakalniem, kur, starp citu, rāceņi aug. Virs zemes, tādi pelēki, kā biete izskatās. Īri ļoti daudz tos rāceņus sautējumos izmanto. Un Juris arī. Salika kopā ar saldo kartupeli. Es pat nezinu, kā tam sautējumam ir nosaukums?

Juris: (nosmaida) Jura sautējums! Jura rāceņu sautējums, kur galvenais ir atcerēties, kas pēc kā ir jāvāra!

Nu, nu?

Juris: Sākumā sīpolus un burkānus sarīvē, lai vārās, bet taukvielas nē. Tad batāti sagriež kubiņos. Un tikai pēc tam liek klāt rāceņus, jo, redz, batāte izšķīst vēlāk nekā rācenis. Garšvielās – noteikti ķimenes un fenhelis. Aijai ļoti negaršo fenhelis, bet šajā sautējumā – ļoti labs. Sev klāt pievienoju kokosa pienu. Aijai uztaisu gaļu atsevišķi. Vai kaut ko citu.

Aija: Juris labprāt ēd vegānus vai veģetārus ēdienus.

Juris: Nu, es varu arī gaļu kādreiz, jo gaļa – tas nav pārliecības dēļ...

Labi. Vai mēs varam mazliet atgriezties pie pirmsākumiem?

Abi: Jā, jā, mēs varam noteikti...

Jūs abi esat no Mālpils puses, vai ne?

Aija: Nu gandrīz. Es no Nītaures, Juris no Mālpils. Apmēram 18 kilometru rādiusā esam uzauguši un grozījušies no bērnības, kad viens par otru neko nezinājām.

Kā jūs pirmo reizi satikāties?

Aija: Es ļoti skaidri atceros to brīdi. To nevar aizmirst, jo tas bija tāds ļoti augsts mirklis. Man jau bija mūzikas skolas bagāža (mācījos gan klavieru, gan kokles klasē), tie bija deviņdesmitie, un mani ļoti spēcīgi ievilka underground mūzika. Brālēns bija man parādījis arī smago roku. Es gāju uz slaveno "Veldzi" Vecrīgā un pazinos ar daudziem šīs, kā tagad saka, subkultūras pārstāvjiem. Un tad loģiski šķita, ka jāmācās ģitāra spēlēt. Un es gāju pie Jura kolēģa Valērija Cīruļa, tagad "Jaunā Jāņu orķestra" mūziķa. Tas bija skolā "Rīdze". Mēs visi tur bijām draugi, un man ļoti patika.

Un vienu dienu es ieeju tur, un pašā pirmajā telpā sēž tāds...

Juris: ...matains...

Aija: ...ārprātīgi smuks čalis – gariem matiem, tādu bezkaunīgu skatienu! To bezkaunīgo skatienu es atceros! Vecāks viņš bija par mani, kādi gadi 6–7, to es uzreiz sapratu. Un viņš tā skatās, un es domāju: šitais gan laikam ir ļoti augstprātīgs, tāds metālists. Man toreiz ļoti patika grupa "Metallica" un viņu toreizējais basģitārists Džeisons Ņūsteds. Un es redzu, ka tur viņš sēž, latviešu versijā, ar ģitāru rokā! (smejas) Un man pat kauns viņam teikt "labdien" – ko tad es tur tāds, vidusskolnieciņš. Bet viņš pēkšņi saka: "Čau!" Un tas ledus izkusa! Uzreiz! (smejas)

(smiekli)

Aija: Un vēl – viņam bija tāds pats krekls kā manam brālēnam no metālistu kultūras. Man likās: viss tik savējs, tik pazīstams!

Juris: Kreklu es atceros. Tam bija uzraksts: "Acid Drinkers"!

Aija: Jā, un ap to uzrakstu bija tāds trako zirgu skrējiena aplis... Tā tas notika.

Juris: Bet mēs uzreiz nesākām, mēs bijām vienkārši draugu lokā. Aija nāca uz koncertiem...

Aija: Jā, dziedāt jau "Dzelzs vilks" īsti neprata, bet par to štrunts. Kliedza no sirds! (smejas)

Juris: Kliedzu no sirds un visur, kur varēja, jo deviņdesmitajos nebija īsti kur spēlēt...

Aija: Man tieši tā aizrautība Jurī ļoti patika. Tas bija tik jauki!

Juris: Nu, jā, tā mēs kopā maisījāmies, vienā burbulī. Visādas muļķības runājām. Bija tāds klubs "Pulkvedim neviens neraksta", tur mēs bieži tikāmies... Un tā pagāja kādi četri gadi, līdz mēs iepazināmies jau tuvāk.

Aija: Bijām jau mazliet apbružājušies, kādas pieredzes baudījuši. Un uz tādas buldurīgas melomānijas bāzes mēs sadziedājāmies.

Autores piezīme: Joprojām Juris un Aija viens otru radoši iedvesmo ar muzikālajiem atklājumiem pasaules mūzikā. Arī intervijas laikā fonā skanošajai kafejnīcas mūzikai seko Kaukuļu īsi dialogi par to.

Juris: Savukārt mani Aijā ļoti piesaistīja arī tas, ka ar viņu varēja runāt par literatūru. Es tolaik ļoti daudz lasīju. Nezinu, varbūt viņa izlikās, bet ļoti uzmanīgi klausījās un izteica komentārus par lasīto. Ar draugiem par grāmatām nevarēja runāt, viņiem nebija tādu interešu.

Aija: Jā, Juris mani toreiz ļoti pārsteidza, ka bija gribējis stāties vēsturniekos. Un es arī mācījos universitātē, tas mani saistīja....

Juris: Iestājeksāmenos Vēstures un filozofijas fakultātē paliku pirmais aiz strīpiņas un tad, kad ieraudzīju, kādas profesijas var apgūt Kultūras darbinieku tehnikumā, aizmetos uz turieni. Studēt mūziku.

Autores piezīme: Jurim zvana tālrunis, un Juris uz brīdi dodas prom. Mēs ar Aiju runājam, ka partnerība ir interesanta arī tāpēc, ka otrs visu laiku mainās. Ja mainās. Un ir labi to pamanīt.

Aija: Ar gadiem esmu sapratusi, ka man nav nekādu tiesību vai misijas – kā sākumā domāju – Jurim stāstīt, kā vajag un kā nevajag!

Vai tu kādreiz tā darīji?

Aija: Jā, kad biju tāda zaļa "Dzelzs vilka" menedžere, likās, ka izmainīšu pasauli, pamācot, kā vajag. Viena ļoti svarīga īpašība – arī jebkuram klausītājam – ir saklausīt to, kas skan. Sadzirdēt. Arī jebkurā sarunā, jo katrs koncerts arī ir tāda saruna. Tas ir tas, ko es tagad mācos.

Tas ir gudri. Andrejs Osokins to formulēja kā "read the room" (tulkojums: "lasīt istabu" jeb ieklausīties otrā; pamanīt, kas notiek apkārt).

Aija: Jā, neatceros, kas to teica, bet man patīk šis – līdz zināmam dzīves brīdim mācies runāt, un tad nāk grūtākais – mācies paklusēt. Es ceru, ka esmu jau tajā otrajā posmā.

Piedod par vērtējumu, bet šķiet, ka tu esi meitene ar krampi, kam teju neko nav problēma izdarīt. Un tajā pašā laikā tev piemīt tāds rotaļīgums. Vai tas, ka jūs esat vismaz šķietami tik saskanīgs pāris, kas tik ilgus gadus ir nodzīvojis kopā, izejot cauri visādiem pārbaudījumiem: mazi bērni, mājas celtniecība, radošais process, ko jūs dalāt, kas ir gan skaisti, gan izaicinoši – kā nopelns tas ir? Ja tu saki, ka tagad mācies klusēt, kas ir tās lietas no tavas un no Jura puses, kas jūs ir salīmējušas kopā tā, ka neesat vairs kā divi atsevišķi cilvēki?

(Juris atgriežas)

Aija: Tagad šis jautājums jāuzdod vēlreiz, jo Jurim ir savs redzējums par to visu.

Juris: Šaujam gaisā! Uz ko man ir redzējums?

Jautājums ir par to, kas ir tie balsti, kas jūs ir noturējuši visiem emocionāliem jaunības izaicinājumiem cauri? Un kas – skaisti izsakoties, kā grāmatās raksta padarījis par vienu veselu?

 

Juris un Aija. "Zelta Mikrofons".

Juris: Es domāju, ka tā ir cieņa. Kas ir pat svarīgāka par mīlestību. Es ļoti cienu Aiju, viņas viedokli. Un man šķiet, ja cilvēks tev tik ļoti patīk, tad tu esi gatavs jebkuram viņa viedoklim. Arī ja tas neatbilst tavam. Man, piemēram, bieži mēdz būt tādi spontāni viedokļi, par ko esmu gatavs sisties ar galvu sienā. Bet tā mūsu kopsadarbība, gan arī kopdzīve man ir ļoti daudz devusi, tā ir mainījusi manu pasaules uzskatu. Es domāju, ka esmu vairāk ieguvis nekā devis pats. Tāpēc es dzīvoju kā niere taukos ar domu: lai tik man saka, ko darīt, jo es jau tāpat darīšu arī to, ko es gribēšu. Bet tas, ko es iegūstu, – tas ir tik daudz! Un es to ļoti novērtēju. Ir forši dzīvot kopā ar gudru cilvēku.

Dzīvot kopā ar gudru cilvēku – jā, tas ir lieliski...

Juris: Protams, Aija arī bieži šaubās, meklē, un viņai vajag manu plecu. Es nezinu, vai tas ir ļoti spēcīgs, bet cik es spēju, es stutēju apakšā... Un mēs jau neesam tikai divi. Mūsu komandā vēl ir divi cilvēki, kuri mūsu četrinieku dara ļoti stiprāku.

Es vienmēr atceros, ko man tētis teica: "Ja tu dibini ģimeni, tad tas ir uz visu laiku. Tad tev par to ir jānes atbildība. Visu laiku!"

Viņš mani vārdos nav daudz mācījis, bet to viņš teica. "Tas ir tāds mūsu (vīriešu) pienākums!" – es tā toreiz skatījos uz viņu un domāju: labi, labi, ņemsim vērā. (smejas)

Protams, tādas uguns vēlmes, kas ir baigi svarīgas, bez kurām nekas nenotiek, taču cieņa ir pats pamats. Tā es domāju.

Tas jau tā baigi labi skan. Bet izdari to dzīvē! Tas jau ir tas izaicinājums, vai nav tā?

Juris: Tāpēc jau cilvēks ilgi meklē savu cilvēku, un viņš pat atrodot nezina, vai ir atradis TO cilvēku. Ar ko šis VISS notiks viņam. Padomā, man jau bija 33 gadi, kad es izlēmu, vai kad mēs abi izlēmām, ka veidosim ģimeni...

Tu runā par brīdi, kad apprecējāties? Par 2003. gadu?

Juris: Jā! Es jau biju tāds kungs gados...

(smiekli)

Juris: Jā, tā bija. Un, ja mēs runājam par šīm te ļoti jūtīgām tēmām kā ģimene, tad māja ir vislabākā vieta, kur man atrasties.

Lai kā man patīk koncerti, bet tomēr mājas ir mana pils un mans cietoksnis, kur es jūtos vislabāk.

Tas nekas, ka varbūt neesmu paguvis tur lampu apmainīt vai kaut kas ir ne tā. Tik un tā mājas ir labākā vieta uz pasaules.

Es visu laiku uz jums skatos, un nekādā veidā nevar pateikt, cik jums ir gadu: tāds rotaļīgs jauneklīgums un vieglums ap jums strāvo. Tas jums ir ļoti kopīgs. Tāda mobilitāte...

Aija: Nu, droši vien mēs labāk sēdēsim uz grīdas nekā uz dīvāna...

Juris: Tāda no pankiem pārmantota vieglprātība... Visādas politiskās vētras gan mēs ņemam nopietni un piedalāmies visā, bet lai uztrauktos par kaut kādām sadzīviskām vai statusa lietām? Nē, tas mums patiešām nav. Starp citu, otrajā dienā pēc kāzām: ai, es nevaru izturēt to gredzenu, jāņem nost! Ai, es arī nevaru izturēt! (smejas, attēlo, kā noņem gredzenu no pirksta)

Aija: Jā, es nezinu, vai es pielāgojos, bet es arī noņēmu – ko tad es viena ar to staigāšu? (abi smejas)

Juris: Es nevaru izturēt, man traucē. Vienīgais, ko es esmu nēsājis uz rokas ilgāk par nedēļu, ir (Aija man uzdāvināja) šis smart pulkstenis. Lai man timings nepieklibo.

Aija: Bet, ja tu par to vieglumu un precēšanos jautā, – kāpēc tas vispār ir jādara? Jo partnerattiecībās jau var dzīvot tāpat, un nav nekāda vaina. Bet forši ir tas, ka tev ir tas, ko dēvē par drošumspēju – sava mazā komanda, uz ko tu vari paļauties. Jurim bija stipra un liela ģimene, bet mana ģimene bija citāda – esmu augusi šķirtā ģimenē, abi ar brāli esam gājuši ļoti patstāvīgus ceļus. Bet kaut kādā veidā bērnības pieredzē es esmu apguvusi vieglumu: būt ar cilvēkiem nesmagam, nepūst no maziem burbuļiem ziloni, jo tas viss pāriet. Es visu bērnību esmu mācījusies būt tāds zibensnovedējs. Es nezinu, vai tas ir labi.

Citiem jā, vai labi tev pašai? Grūti pateikt...

Aija: Es domāju, ka arī man pašai, jo tas spoguļojas citos. Tas vecais teiciens: nemiers posta, miers baro – kaut kas tajā ir. Bet īstenībā – vajag labu konfliktu! (smejas)

Traukus sist?

Aija: Nu, es nezinu, vai esmu kaut ko arī sadauzījusi... Katram, protams, ir vajadzīga sava telpa, kur elpot...

Juris: Garāžā!

Aija: (paskatās uz Juri) Jā, tāpēc mēs esam Juri iesūtījuši garāžā (smejas). Kovida laikā.

Jo?

Aija: Citādi viņš okupē guļamistabu, un ar to es neesmu mierā!

Juris: Jo es daudz spēlēju mājās, un tad es traucēju.

Aija: Un es mācos izbrīvēt arī savu telpu beidzot, ja?

Juris: Garāžā es esmu tuvāk putekļiem un saprotu, no kurienes viss nāk. Tad tās dziesmas ir tādas no zemes, nav tik guļamistabiskas.

Aija: Juris paniski baidās no visa mietpilsoniskā...

Juris: Nē, tā nav...

Aija: Un tas ir tas, kas man tik ļoti patīk. Nekādā ziņā neiegrimt putekļu slotiņu dzīvē. Kā tur bija Skalbem, kad viņš brauca Ziemeļmeitas lūkoties? Tās putras karotes aizliktas aiz jumta...

Aiz jumta, kas bija debess mala. Tik zemas debesis tur bija – tā laikam?

Aija: Juri, tu tur būtu zilumos visu laiku. Dauzītu to pamali!

Nē, aizbrauktu prom. Nepaliktu. Nevarētu izturēt. (smaids)

Klau, bet arī jūsu bērni, kā esmu lasījusi kādās citās intervijās, spēcīgi raujas savos patstāvības meklējumos: dēls Marts vijoli nomainījis pret fitnesu un automašīnām? Savukārt Rūta flautu nomainījusi pret mākslas skolu un gleznošanu? Vai es pareizi esmu sapratusi?

Aija: Jā, tā ir. Viņi ir izauguši, tāpēc ir liels jautājums, ko mēs varam atļauties runāt par bērniem, nejautājot atļauju. Bet kas attiecas uz viņu profesionālām izvēlēm – mūzika viņiem ir bijusi apkārt kopš bērnības, un mums jau gribētos, lai tas turpinātos, bet nu tās būs viņu izvēles. Liels prieks ir par to, ka tagad viņi izglīto arī mūs. Piemēram, meita man ir atklājusi repu, ko es agrāk nepazinu.

Kaukuļi.

Juris: Vispār bērni ir mūsu skolotāji.

Aija: Jā. Un mēs stāvam un vērojam procesu lielām acīm (smejas). Piemēram, nekad mums nav bijusi saskarsme ar mākslu, bet pēkšņi mājās ir krāsas un molberts, un mums būs daļēji jāpārceļas uz Rīgu (smejas). Life goes mysterious ways (dzīve iet neparedzamus ceļus – tulk.) (smejas).

Juris: Tas ir labi. Tas viss ir ārpus rutīnas.

Aija: Un mēs, starp citu, tiekam pie portretiem (smejas).

Juris: Mēs un arī suns. Tēti, stāvi tā, stāvi šitā...

Jūsu jauniešos ir liels radošums...

Aija: Tas ir arī Jura radošums, process, ko viņi taču ir redzējuši, – nemitīgās metamorfozes un sadarbības ar visdažādākajiem muzikālajiem kolektīviem gan no Latvijas, gan tagad, piemēram, ar trimdas grupu "Alis P" vai ilgus gadus ar Olgas Žitluhinas dejas kompāniju...

Juris: Lai visu laiku rodas kaut kas jauns, lai ir interesanti. Lai justu tādus kā taureņus vēderā. Lai es nejustos vecs: par ko jūs dziedat, vecīt? Jums taču vairāk nekā 50! Vairs neviens nedzied tādā vecumā – un kāda vēl mīlestība, kāds sekss?

(smiekli)

Aija: (smejas) Kaut kāds pensionāru sekss!

Juris: Kas tas ir vispār! Ha!?

Jā, nu šajā es pazīstu Juri Kaukuli (smiekli)... Rūta mācās 9. klasē, Marts – 10., viņiem ir pusotra gada starpība, ja?

Aija: Jā.

Varbūt viena no jūs bērnu grūtībām ir tā, ka jūs, viņu vecāki, dzīvojat tik krāšņu un piesātinātu dzīvi, ka viņiem šķiet: ko tajā gleznā vēl var pielikt klāt? Tur jau tik daudz krāsu!

Juris: Viņi dara savas lietas, mēs nekraujamies virsū.

Aija: (Jurim) Tu nemaz nevari iedomāties, cik neapzināts tas presings ir! Bet tas, ar ko man un bērniem ir palaimējies un kas ir viena no labākajām mūsu tēta (kā mēs Juri ģimenē saucam) īpašībām: viņš nekad nekontrolē. Ne bērnus, ne mani. Rūpes ir kas cits, bet tāda kontrole – tā mums nekad nav bijusi.

Juris: Nu, mamma mani diezgan kontrolēja, un tad es domāju: savā dzīvē ņemšu tikai labās lietas līdzi. Tāpēc es tādas kontrolēšanas lietas, kas traucētu citiem, – no tām es apzināti cenšos izvairīties... Un arī – ja tu redzi, ka bērns kļūdās, piemēram, ka draugs tin viņu ap pirkstu vai vēl viņš kaut ko dara nepareizi, – novaldies! Nevis ar savu lielo: es zinu – jums tur ir kaut kādi nepareizi noteikumi!

Aija: Jā, tā ir. Bet tas, ko gan mēs esam pārspīlējuši, ir tā saucamais helikoptera vecāks – visu, ko bērns grib, pienest klāt, būt visur līdzās. Tāds pāruzraudzīts bērns...

Juris: Nu, piemēram, bērns sēž pie galda, es viņam uzlieku ēst, uzklāju, pienesu klāt: ko tu vēl gribi, bērniņ? Apkalpoju kā restorānā. Johaidī, viņš taču pats visu var izdarīt! Tagad jau vairs nē, bet kādreiz ar to grēkoju!

Jā, tas arī pieradums. Un mīlestība, vai ne?

Juris: Bērni man ir iemācījuši ļoti svarīgu lietu: vieglāk tvert dzīvi, neuzvilkties par visu. Nevis: ka tik kaut kas nenotiek! Viss kas taču var notikt, bet es vairs necepos. Vieglāk izrādās dzīvot ar viņiem galu galā.

Vispār ģimenes esamība iedod svarīgās lietas un nesvarīgās: kāpēc vispār jādomā un kāpēc jākustas?

Manuprāt, ja man nebūtu ģimenes, es nebūtu 60–70% izdarījis no tā, ko esmu. Ne tikai tāpēc, ka jābūt ekonomiski stabilam, bet tāpēc, ka jēga jau nav manī, bet tajā: kā tava ģimene? Kā viņi dzīvo, kas tur notiek? Tā ir tā svarīgā lieta man, tāpēc tik daudz daru.

Skaisti jau. Un kā tev, Aija?

Aija: Man? Es klausījos, kā Juris runā. Sapriecājos... Bet, atbildot uz tavu jautājumu, ģimene iemāca sadzīvot ar bailēm.

Tāds ļaušanās vieglums. Man liekas, ka tā dzīve kaut kā pienāk tuvāk klāt.

Juris: Jā. Tās dažādās emocijas pie tā piederas. Taču galvenais ir, ka tu zini, kur ir tavs mugurkauls. Pārējās tavas ekstremitātes var darīt visu ko, bet ir viegli, ka tu zini, kur ir tavs pamats. Vieta, kur atsperties, lai var aizlēkt... līdz debesīm.

Autores piezīme: Kafejnīcā fonā sāk skanēt Ainara Mielava: "mēs mīlam pieprasīt tāpēc, ka mīlam, tāpēc, ka mīlam par maz..." Tieši tik skaisti un varbūt 50+ gadu vecumā nepiedienīgi naivi romantiski, kā vidusskolas sacerējumā, mēs beidzam, un es izslēdzu mikrofonu.

Aizkadrā gan mēs vēl nedaudz turpinām. Aija un Juris, viens otru pārtraukdami un papildinādami, stāsta par lietām, ko bērni viņiem iemācījuši. Par sound cloud repu, par instagramu un aplikācijām. Kad Aijai uz sejas uzkrīt viņas garo matu šķipsna, Juris to gluži nevilšus maigi sakārto un stāsta par austrumniecisko Taizemes zupu, ko Marts mājās gatavo. Savukārt Aija saka, ka dēls esot pārliecinājis, ka "drifts ziemā – tā neesot idiotu nodarbošanās, bet prasme", un vēl daudz lietu, kam viņi viegli skrien pāri kā stikla pērlītēm kreļļu virtenē, un mēs smejamies, jo ap mums ir vasarīga brīvības un uzticamības gaisotne. Man šķiet, tāda ir arī Kaukuļu ģimenē.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti