Sadaļas Sadaļas

Nedzirdīgajiem

Dienas ziņas

Nedzirdīgajiem

Zaļgalvis. Ledāji kūst

Saknes debesīs. «Kultūrbaznīcas» – tuvākā nākotne baznīcu ēkām?

Baznīcas feminizēšanās raksturīga ne tikai Latvijai. Saruna par dievnamu nākotni ar teoloģi Daci Balodi

Nākotnes baznīcai ir jāiesaista plašāks sabiedrības loks – vīrieši, sievietes, bērni, dažādas paaudzes, uzskata Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes dekāne, Latvijas Evanģēliski luteriskās baznīcas pasaulē mācītāja Dace Balode. Šobrīd Latvijā, līdzīgi kā citviet pasaulē, baznīcu galvenokārt apmeklē sievietes, kuras tur ir uzņēmušās ļoti daudzas praktiskās rūpes, sarunā ar LTV raidījuma “Saknes debesīs” autoru Ilmāru Latkovski atzina Balode.

Intervijā Latvijas Radio LU Fakultātes dekāne, mācītāja Dace Balode stāsta par:

 

  • sarunu starp reliģijas un dabas zinātņu pētniekiem,
  • ticību un baznīcu Covid-19 krīzē,
  • Teoloģijas fakultāti un attālinātajām studijā,
  • Lieldienu un Lielās piektdienas pārdomām.

 

Ar Daci Balodi sarunājās Sintija Ambote:

Intervija ar Daci Balodi

 

Saruna notika Rīgas Svētā Pētera baznīcā, kas šobrīd simbolizē Baznīcas un tās ēku izcilo pagātni uz neskaidrās nākotnes fona.

SARUNAS TĒZES:

  • Nākotnes Baznīcai jārāda un jāsludina cilvēkus vienojošais.
  • Baznīcai jāstiprina ekumēnisms arī ikdienas praksē.
  • Baznīca kā ēka kalpošanai  var būt kopīga  dažādām konfesijām un ticībām.
  • Baznīcas praktiskās rūpes uz saviem pleciem galvenokārt iznes sievietes.
  • Bieži vērojam, ka baznīcās bērnus uztver kā traucēkli.
  • Baznīcai jākļūst par telpu dialogam starp reliģiju, zinātni un mākslu.

Simboliski sarunu sākam pie Pēterbaznīcas durvīm. Jums ir iespēja iztēloties vīziju, kādā nākotnes baznīcā Jūs vēlētos ieiet?

“Atvērta baznīca”, tie ir pirmie vārdi, kas man šaujas prātā. Baznīca, kurā ir telpa dažādām pārliecībām. Atvērta sadarbībai starp dažādām institūcijām. Atvērta baznīca gan reliģijai, gan zinātnei, gan mākslai.  Atvērta visam tam, kas cilvēkiem ir svarīgi.

Tomēr baznīca nevar būt “viss”. Tā tomēr ir noteikta tradīcija.

Baznīca ir gan institūcija, gan arī tradīcija. Ja skatāmies uz kristīgo tradīciju, tad redzam, ka tajā vienmēr nozīmīgs ir nākotnes skatījums. Uz kurieni mēs ejam? Par ko jātop baznīcai un cilvēkam? Gan Bībeles, gan baznīcas tradīcijā mēs redzam dažādas norobežošanās un “vienīgās pareizības”. Bet galu galā kristīgā tradīcija ved uz vienu, uz to, ka nākotnē mūs sagaida Dievs. Cilvēka nākotne ir Dievs. Ja tas ir tāds viens kopīgs mērķis, tad arī šī baznīcas ēka varētu simbolizēt kopīgo. Vieta, kur satiekas dažādais, lai kļūtu kopīgais.

Pēterbaznīcas ārskats

Viena no spēcīgākajām baznīcas metaforām ir laiva, kurā mēs visi esam kopā.

Šis pandēmijas laiks jo īpaši parāda, ka mēs kā visa pasaule esam kopā vienā laivā. Mana rīcība ļoti izšķiroši var ietekmēt citu cilvēku veselību. Tā tas ir arī ar mūsu ekoloģisko uzvedību. Tāpat – ja valstī ir kaut kas nozagts, tad tas ir nozagts nevis kaut kādai abstraktai valstij, bet gan cilvēkiem, mūsu kopībai. Un tas ir tas, ko šodienas un nākotnes baznīca ir aicināta rādīt un sludināt.

Ekumēnisms  praksē mums parasti aprobežojas ar svētku dievkalpojumiem, piemēram,  Doma baznīcā, kad tur sanāk dažādu konfesiju garīdznieki. Vai arī ikdienas praksē baznīcai vajadzētu krietni vairāk ekumēnisma?

Neapšaubāmi. Šodien vēl vadāmies no pozīcijām, ka katra baznīca ir pašpietiekama pati par sevi. Tomēr mēs redzam akūtu sadarbības nepieciešamību. Teoloģijas fakultātē bija kāds viesis, kurš stāstīja par kapelānu darba organizāciju Kanādā. Tur ir sadarbība ne tikai starp dažādām konfesijām, bet arī starp dažādām reliģijām. Tāda ir sabiedrība, tāda ir realitāte.  Pasaulē, vismaz Ziemeļu puslodē, reliģiskās organizācijas sarūk.

Vai Jums ir zināmi gadījumi, kad vienā baznīcas ēkā darbojas dažādu konfesiju draudzes?

Šeit pat Rīgā, Akas ielā, ir viena ēka, kas pieder metodistiem, bet tur savus dievkalpojumus notur arī luterāņi, adventisti, reformāti. No sestdienas rīta līdz pat svētdienas pēcpusdienai tur nemitīgi notiek dievkalpojumi. Spilgts piemērs ir Jeruzalemes Svētā kapa baznīca ar ārkārtīgi raibu ticību klāstu milzīgā ēkā.

Tur gan pieredze ir tāda, ka atslēgas ir uzticētas neitrālam “trešajam spēkam”, lai dažādās ticības varētu savā starpā vienoties par ēkas apsaimniekošanu.

Atceros vienu baznīcu Vācijā, kas pa vidu ir sadalīta ar tādu kā žodziņu, kur vienā pusē ir evaņģēliskie kristieši, otrā – katoļi. Tās visas ir tādas ļoti jaukas viesmīlības pieredzes. Pašos pamatos mēs esam aicināti iet pāri robežām, būt atvērtiem. Horizonta paplašinājums cilvēku bagātina, nevis apzog.

Pēterbaznīcas vēsture ir cieši saistīta ar reformācijas notikumiem. Taču dažkārt jūtams, ka reformācija tiek uzskatīta kā “pareizo” uzvara pār “nepareizajiem” baznīcas savstarpējos karos.

Protams, ka  interpretācija ir atkarīga no perspektīvas vai fokusa, kā uz konkrēto lietu lūkojas. Luterāņiem bieži vien tas ir “zelta laiks”. Tur ir Luters, tur ir ticības aizsācēji. Reformāciju, lai gan tā ir baznīcas un reliģiski motivēts notikums, vajadzētu uzlūkot plašākā kontekstā. Tas bija nobriedušu pārmaiņu laikmets arī politikā, mākslā, mūzikā. Tā bija paradigmu maiņa izpratnē par cilvēku.

Arī no katoļiem ir nācies dzirdēt “Reformācija – forši, tas lika arī mums saņemties...”

Šveicē es biju iegājusi palūgties vienā katoļu baznīcā. Tur bija nolikta lūgšanu grāmata, kas sākās ar Lutera citātu. Tagad katoļi aizvien vairāk atklāj Mārtiņu Luteru kā katoli. Luterāņi arī aizvien vairāk saprot, ka baznīcas sadalīšanās pati par sevi nav nekāds sasniegums.

Tagad simboliski no attāluma raugāmies uz Pēterbaznīcas altāri. Vai Jūs varat iedomāties sevi šeit, vadot kādu dievkalpojumu?

Ļoti labs jautājums [seko dziļdomīga pauze]. Jā, ja vien es šeit būtu aicināta – pilnīgi noteikti. Man, protams, gribētos, lai šī ir vieta, uz kuru aicina mācītājus – gan sievietes, gan vīriešus. Esmu piedzīvojusi daudz spēcinošus un atklāsmes rosinošus mirkļus, kad dievkalpojumus ir vadījušas sievietes. Bet kopumā man nav būtiski, vai tas ir vīrietis vai sieviete, kas strādā un kalpo kā mācītājs.

Mūsdienu baznīca jau gadu desmitiem, varbūt pat simtiem, ir ļoti sievišķīga. Lai gan mācītāji gandrīz simtprocentīgi ir tikai vīrieši.   

Jā, ja atskatāmies uz savas baznīcas vēsturi, tad arī padomju laikā uz baznīcu gāja gandrīz tikai sievietes, kuras tur ir uzņēmušās ļoti daudzas praktiskās rūpes. Līdzīgi ir arī tagad. Bet baznīcas feminizēšanās nav tikai Latvijai vien raksturīga iezīme. Bieži vien tomēr vērojama baznīcu atrautība no reālās dzīves. Te man nāk prātā baptisti, kuriem iesaistē baznīcas dzīvē uzsvars tiek likts uz ģimeni – baznīcu aicināta apmeklēt ir ģimene – vecāki un bērni.

Tas ir būtiski, lai baznīcā būtu arī vieta bērniem. Baznīcās, kur lielāks uzsvars tiek likts uz liturģiju, es reizēm piedzīvoju, ka bērniem, kas pilnīgi noteikti izjauc klusumu, tur nav vietas. Baznīcai jāmeklē tā stīga, kas iesaista plašāku sabiedrības loku – vīriešus, sievietes, bērnus, dažādas paaudzes.

Varbūt vīriešiem attieksme ir tāda, ka, vai nu viņš tur būs mācītājs, vai neies vispār. Ja viņš tur nav galvenais, tad viņam tajā baznīcā nav ko darīt...

Baznīcās, kur kā mācītājas kalpo sievietes, es redzu, ka vīriešu ir diezgan daudz [smejas]. Es zinu draudzi, kur tieši uzsvars ir uz ģimenes modeli, un tur dievkalpojumā es esmu starp vecākajiem. Bet būtībā, cik daudz vīriešu, cik sieviešu piepildīs baznīcu, nav saistāms ar mācītāja dzimumu. Jautājums ir par to, vai cilvēks baznīcā atrod to saturu un formu, kas viņu uzrunā.

Bija laiki, kad baznīcas un klosteri bija vienoti reliģijas, zinātnes un mākslas centri. Varbūt nāk laiks, kad baznīca atkal to visu varētu apvienot jaunā integrālā garīgumā?

Jā, modernitāte ir pasauli mainījusi. Tas, kas bija zem viena jumta, ir izgājis ārā. Lai tas atkal mainītos, ir vajadzīga divvirzienu kustība. Baznīcai jābūt gatavai ņemt no zinātnes, un zinātnei – no baznīcas. Strādājot Teoloģijas fakultātē, es diezgan bieži redzu piesardzību iepretim zinātniskajam pasaules izziņas veidam. Taču, gribam vai negribam, reliģija un zinātne iespaido viena otru.

Pēterbaznīcas iekšskats

Kad pieauga Darvina teorijas popularitāte, daudzi kristieši nolika savas baznīcas apliecības un teica – viss, es atsakos. Bija tāda krīze ticības un zinātnes attiecībās. Ļoti svarīgi, lai tas dialogs notiktu. Tieši baznīcas telpa var būt tā, kur tas dialogs notiek. Lai te skan reliģijas, zinātnes un mākslas balss! Taču tā dabiski, pats no sevis tas nenotiek. Vajadzīga piepūle, lai visu to organizētu, veidotu. Baznīca patiešām tam varētu dot telpu – gan materiālu, gan garīgu.

Šķiet, ka tāda nākotnes vīzija Pēterbaznīcai ļoti piestāvētu. Nav gan mūsu ziņā, kas un vai to vēlētos piepildīt. Tas atkarīgs no lēmumiem par īpašumtiesībām un finansējumu. Paldies par sarunu!

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Sarunas
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt