Zane Bārbale-Louva (Louw) desmit gadus dzīvo Dienvidāfrikas Republikas galvaspilsētā Keiptaunā. Viņa stāstīja, ka saujiņa latviešu, aptuveni desmit cilvēku, kopā sanāk Jāņos, Latvijas neatkarības proklamēšanas svētkos, bet Ziemassvētkos viņa ļaujas vīramātes, kas ir vietējā, gatavotajiem ēdieniem. Tikmēr no Latvijas garšām viņai Dienvidāfrikā pietrūkstot tieši rupjmaizes: "Uz latviskajiem svētkiem mēs parasti sadalām, ko kurš no mums atnesīs. Te, Keiptaunā, var nopirkt kaut ko līdzīgu Jāņu sieram, proti, sieru ar kaņepēm. Ir citas, kurām patīk gatavot rasolu, bet divas dāmas specializējas biezpienmaizes cepšanā."
Dienvidāfrikā nevar nopirkt kefīru un biezpienu, tādēļ reizēm, ja vien iespējams, biezpienu gatavojot pati. Tāpat pietrūkst arī diļļu. Taču skābais krējums gan, ja labi pameklē, ir atrodams.
Ieva Dekstere no Oregonas latviešu biedrības ASV Rietumkrastā atzina, ka ilgas pēc Latvijas garšas esot sezonālas: "Tiklīdz nāk vasara, gribas Jāņu sieru un rupjmaizi, tikmēr Ziemassvētkos prasās speķa pīrāgu, un tos jau var uzcept pats. Tāpat mums ir veikali, kuros var nopirkt rupjmaizi un Jāņu sieram nepieciešamās sastāvdaļas. Nav jau tā, ka nekā nav, nedzīvojam uz Mēness. Var apmierināt latviskās garšas kārpiņas."
Tikmēr Austrālijā, kur mājvietu radusi viena no pasaulē nedaudzajām latviskai virtuvei veltītām kafejnīcām – Melburnas latviešu nama kafejnīca "Rīga", kas darbojas jau aptuveni 70 gadus, ar latvisko garšu dalās ne tika ar vietējiem latviešiem – dažkārt te mieloties nāk arī pavisam nejauši garāmgājēji.
Kā stāstīja kafejnīcas saimniece Linda Drēziņš, pīrāgi sestdienās esot tradīcija: "Pīrāgus nekur citur nevar nopirkt, un ir maz cilvēku, kuri tos prot izcept. Pie mums sestdienā, braucot pagalmā, visa apkārtne smaržo pēc pīrāgiem. Mūsu tradicionālie latviešu ēdieni, iespējams, nav tādi kā Latvijā, jo mēs tos gatavojam no tiem produktiem, kas pie mums ir pieejami. Mums produktu klāsts ir bagātīgs, bet skābs krējums un sviests nav tāds kā Latvijā."
Melburnas latviešu kafejnīcā var dabūt gan pildītas pankūkas, gan skābus kāpostus ar desiņām.
Ziemassvētkos, laikā, kad šajā kontinentā vasara ir pilnbriedā, siltie ēdieni galdā netiks celti, bet siļķi kažokā un auksto zupu varēs nobaudīt, jo, izrādās, kefīrs te brīvi pieejams.
Kā skaidroja Melburnas latviešu kafejnīcas saimniece, laiku pa laikam viņiem norit dažādas meistarklases, kur cilvēki mācās gatavot latviskos ēdienus, receptes nododot no paaudzes paaudzē.
Lai saglabātu latviskās garšas, ēdienu meistarklases šad tad notiek arī Oregonā. Rudenī bija, iespējams, neparastākā – galerta meistarklase, pastāstīja Ieva Dekstere.
"Galerta meistarklases bija staigāšana pa ļoti plānu ledu,"
viņa sacīja, paskaidrojot, ka vecākiem cilvēkiem tas ir nostalģisks ēdiens un latvieši Amerikā to gatavoja svētkos piecdesmitajos un sešdesmitajos gados, tomēr jaunākā paaudze krietni brīnījusies. "Bija interesanti paskatīties uz jauniem cilvēkiem, kuri spieda degunus un ausis ciet. Reakcija uz cūkas šņukuru un kaulu pilnu katlu, – bija interesanti… nez, vai viņi kādreiz sadūšosies gatavot galertu savās mājās, bet es gribētu teikt, ka galerta meistarklase izdevās."
Ieva Dekstere gan zināja sacīt, ka ir cilvēki, kuri galertu gatavo un ceļ galdā Pateicības dienā.
Tikmēr maiznieks ar 40 gadu pieredzi Aigars Opihtins, vaicāts, kāpēc rupjmaize ir tik īpaša, ka to nevar svešumā izcept tādu kā mājās, skaidroja: "Visu var nopirkt veikalos, bet, pa pasauli braucot, latviešu kopienās esmu cepis maizi – vienas lietas pietrūkst – nav īstās krāsns. Ar egļu malku kurināta, ar kļavu lapām maizei apakšā. Ir cepts ar latviešu miltiem, latviešu raugu, bet mīļā, svētā krāsns, kurā šaujam iekšā kukulīšus… tās nav. Tikai tad iznāk īstā rudzu maize."
Aigars maizi cepis Amerikā, Anglijā, Dānijā un vēl citviet pasaulē, bet tā nav īstā rupjmaize, tai svešuma maizei trūkst īstās Latvijas garšas.
Kā norādīja Muzeja un pētniecības centra "Latvieši pasaulē" krājuma glabātāja Guna Dancīte, īstā latviešu garša tiešām ir maize, reizēm pīrāgi, skābi kāposti: "Intervējot cilvēkus, esam sapratuši, ka ir vienalga, kurā kontinentā cilvēks atrodas, latviskā garša ir tā, kas paņemta līdzi no Latvijas. Īpaši pagājušā gadsimta piecdesmitajos [gados] trimdā trūka kūpinājumu, un vēl otra lieta ir sēnes un sēņošana."
Ēdiens ir valoda un veids, kā bruģēt ceļu latvietībai tālu prom no Latvijas, jo ne visi var un grib dejot, dziedāt, bet paēst – tā taču svēta lieta.
