Agnese Cimdiņa
Pētniece, konsultante un autore.
Maģistra un doktora grādus sociālajā antropoloģijā ieguvusi Bergenas universitātē Norvēģijā. Specializējusies biznesa antropoloģijā, padziļināti pētījusi uzņēmējdarbības starpkultūru un ilgtspējības kontekstus, dažādības vadību, Ziemeļvalstu institūcijas, saimniecības, inovācijas un reģionālo attīstību.
Pēcdoktorantūras pētījumus par Ziemeļvalstu uzņēmējdarbību un ilgtspēju Arābu līča valstīs nule kā iznācis grāmatā. Viņa ir līdzautore grāmatai "Cilvēks un darbs Latvijas laukos: sociālantropoloģisks skatījums" un šobrīd strādā "Price Waterhouse cooper" personāla vadības komandā, pēta dažādības un iekļaušanās jautājumus uzņēmējdarbībā.
Nule kā iznākusi sociālantropoloģes Agneses Cimdiņas grāmata "Ilgtspējas meklējumi Arābijas tuksnesī: Tirgus un naftas antropoloģija" par to, kas tad ir ilgtspēja un kas ir ilgtspējas ideoloģija, kas ir zaļās tehnoloģijas un kas ir mūsu stereotipi par tām, un kāda tiem ir nozīme.
Gints Grūbe: Jūs pētāt un salīdzināt [Apvienotos] Arābu emirātus ar ziemeļvalstīm biznesa antropoloģijas kontekstā. Kas tad īsti ir tā ziemeļvalstu identitāte? Man liekas, mēs savulaik skaudīgi skatījāmies, ka Igaunija valsts tēlu veidoja, sevi pozicionējot nevis kā Baltijas vai Austrumeiropas valsti, bet gan kā ziemeļvalsti. Tas vienā brīdī beidzās. Šobrīd, pēc kara Ukrainā, mēs redzam, ka tādā politikas zinātnes vai starptautisko notikumu kontekstā Baltija un ziemeļvalstis tiek liktas kopā.
Tā izjūta vai sajūta ir tāda. Īpaši pēdējo gadu laikā, skatoties uz mūsu austrumu kaimiņa rīcību, lielākā daļa sabiedrības saprot, ka tas tomēr nav tas kurss, un tad mēs drīzāk skatāmies uz ziemeļiem. Kaut arī tā skatīšanās uz ziemeļvalstīm kā kaut kādu ideālu, manuprāt, konkrētās sabiedrības daļās Baltijas valstīs sākās jau 90. gadu beigās. Īpaši ar norvēģu un vispār ziemeļvalstu investoru ienākšanu Latvijā. Ziemeļvalstu investori Latvijā un Baltijā joprojām ir vieni no lielākajiem.
Tā bija mana doktora disertācijas tēma. Es pētīju, kāpēc un kā šie ziemeļvalstu uzņēmumi, mans fokuss bija tieši Norvēģija, pārceļas 90. gadu beigās uz Baltijas valstīm – kāpēc un kā viņiem tas izdodas. Protams, kāpēc viņi vispār uz šīm valstīm skatījās? Tāpēc, ka te bija ļoti lēts darbaspēks, neskaitāmas un neizmantotas tirgus nišas, jo mēs jau nedzīvojām tirgus ekonomikā, bet pēkšņi tā ekonomika ir vaļā, un tu vari nākt ar savu pieredzi un resursiem attīstīt un veidot to par to, ko mēs pat nespējam iedomāties, jo mums vienkārši nav tādas pieredzes.
Tad es intervēju arī neskaitāmus uzņēmumus un piedalījos dažādos procesos, kā, piemēram, publiskie mediji mūs stereotipizēja ziemeļvalstīs. Es analizēju virkni avīžu virsrakstu, kuros mēs bijām "Baltic bonanza", "Wild West in the east", kaut kādi eksotiski postsovjeti vai postkomunisti un, protams, reģions, kas jāattīsta, kas jāvada, kas jāmāca, kas tad vispār ir demokrātija un tirgus ekonomika. Mums tas var nepatikt, bet lielā mērā mēs jau arī nezinājām, kas tad ir tā tirgus ekonomika un demokrātija, un līdz tai demokrātijai mums ir bijis jāizaug.
Tomēr ir pagājuši vismaz 20 gadi kopš tiem laikiem, un tas redzējums Baltijas valstīm ir mazliet mainījies, bet joprojām jau mūs uzskata par attīstāmiem un vadāmiem.
Ja mēs paskatāmies publiskajos medijos, protams, ik pa laikam tiek izcelti kādi lieli sasniegumi, bet tie vairāk ir tādi individuāli – mākslā, sportā vai kultūrā, par ko mūs izceļ un slavina, bet tādās lielās līnijās mēs drīzāk tiekam joprojām uzskatīti par tādiem saņēmējiem, kas saņem ekspertīzi vai palīdzību, vai grantus.
Šī atklāsme, ka mēs taču īstenībā esam ļoti kompetenti un ka no mums arī var daudz ko mācīties, tas visbiežāk notiek tādos sadarbības projektos, kad tie projekti jau ir uzsākušies, kad ziemeļvalstu partneri ir iepazinuši arī to mūsu pusi.
Protams, viens no iemesliem, kādēļ šie skandināvu uzņēmumi nāca iekšā Baltijas valstīs jau no 90. gadiem, bija tas, ka mēs esam tuvu šim lielajam, milzīgajam postsovjetu tirgum – Krievijai un citām valstīm, jo tika uzskatīts, ka mums, Baltijai, ir gan šī reģiona zināšanas, gan pieredze, mēs saprotam to mentalitāti un mēs visi esam spējīgi runāt krieviski. Vismaz toreiz bijām. Mūs izmanto arī kā tādu tiltu, mūsu ekspertīzi, lai pēc tam veiksmīgāk varētu izvērst tirgu Krievijā vai citās pēcpadomju valstīs. Toreiz to uzskatīja par mūsu kompetences priekšrocību. Labi, mums bija lēts darbaspēks, bet mēs varējām palīdzēt iziet plašāk arī uz tiem tirgiem.
Vai šodien mēs esam kompetentāki par to, kas notiek Krievijā? Vēl kādus trīs, četrus, piecus gadus atpakaļ es būtu teikusi, ka jā, jo tomēr mums ir pieredze, un šī pieredze nav bijusi mums veiksmīga – mēs zinām, ko nozīmē būt okupētiem, mēs zinām, ko nozīmē būt izsūtītiem, mēs zinām, ko nozīmē, kad izrēķinās, mēs zinām, ka principā uzticēšanās nenes nekādus augļus. Mēs zinām un baidāmies, bet tajā pašā laikā esam bijuši spējīgi izvērst biznesu ar šo reģionu.
Bet pārtrūkstot tām diplomātijas saitēm un komunikācijai, es domāju, ka šodien gan ziemeļvalstis, gan mēs esam tādā diezgan līdzīgā neziņā ar diezgan līdzīgiem pieņēmumiem un minējumiem, kā tur varētu būt un kas notiek iekšienē, bet tas, ka mums būtu šodien labākas zināšanas – es to neņemos apgalvot.
Interesanti, ka ziemeļvalstīm un Apvienotajiem Arābu emirātiem nafta ir instruments, kas palīdz, bet jūs savā grāmatā citējat arī politologu Timotiju Mišelu, kurš saka, ka pāreja no oglēm uz naftu kā primāro rūpnieciskās enerģijas avotu 20. gadsimta pusē ietekmē mūsu viedokli par ekonomisko izaugsmi. Kas tad notiek 21. gadsimta sākumā? Vai tad nekas nav mainījies tajā, kas ietekmē mūsu ekonomisko izaugsmi? Es nezinu – mākslīgais intelekts, atjaunojamie resursi?
Tas, ka mēs joprojām esam tajā progresā..
Jo nafta jau ir 20. gadsimta sākuma fenomens Mišela izpratnē.
Mišels arī ļoti skaidri to apraksta, kā tas vispār ir ietekmējis plašāku nacionālu, starptautisku, demokrātisku, nedemokrātisku attiecību [veidošanos] visplašākajā izpratnē, jo
šie samērā viegli pieejamie, lētie energoresursi ir mainījuši absolūti visus veidus, kā funkcionē mūsu domāšana un mūsu ekonomika.
Pateicoties šim viegli transportējamajam, viegli iegūstamajam, salīdzinoši lētajam enerģijas avotam, pasaule ir spējusi izcelt no nabadzības miljoniem cilvēku, ir attīstīta medicīna, izglītība. Mēs esam pieraduši domāt, ka šai ekonomiskajai izaugsmei ir neierobežotas iespējas, un tas ietekmē veidu, kā mēs turpinām kalt savas nākotnes stratēģijas.
Šī iztēle par naftas bezgalību mums neļauj, tā teikt, apstāties mūsu vīzijās un stratēģijās, kurās mēs arvien gribam kāpināt to ekonomisko efektivitāti un izaugsmi, bet tajā pašā laikā es rakstu arī par to naftas dilemmu – tas ir faktiski nesavienojams.
No vienas puses,
ja tu domā par naftas iespējoto progresu, kas tiek uztverts kā bezgalīgs, to nevar savienot ar vides ilgtspēju. To ir grūti savienot arī ar sociālo ilgtspēju.
Savā grāmatā jūs rakstāt: "Līdz nepazīšanai pārvērstajā tuksnesī, kur no nekā ir izveidots viss, ko vien var un nevar iztēloties, spilgti izpaužas ne tikai naftas naratīvs, bet arī ilgtspējas paradokss un naftas dilemma. Ja pirms naftas dzīvesveida tuksneša ekosistēmu gadu tūkstošiem spēja uzturēt tā pati, tad dzīvi ar naftu pēc 50 gadu pieredzes tā pati vairs panest nespēj. Mēs nereti iedomājamies, ka daudzviet dzīve var pastāvēt, tikai pateicoties naftai, – trūcīgos vai neapdzīvojamos apvidos, kur tā faktiski nodrošina iztiku, ūdeni, gaisu, temperatūru, taču no dzīvības iespējamības līdz neiespējamībai mēdz būt viens neliels solis. Bez saldūdens resursiem, ar ekstremālu karstumu un bez iespējas izaudzēt savu pārtiku šīs tuksneša valstis naftas pārpatēriņa pavadā kļūst arvien ievainojamākas."
Iedomājieties, gadsimtiem beduīni, cilvēki ir dzīvojuši tuksnesī, kur nav ūdens resursa, kur nav nekā zaļa dabiski. Viņi tur ir spējuši pastāvēt. Tā dzīve ir bijusi ļoti skarba, ļoti grūta, apveltīta tiešām ar izpratni par to, kā viņu ekosistēma darbojas. Tad pēkšņi parādās nafta. Uz ļoti nelielu cilvēku skaitu ir ārkārtīgi daudz naftas, tur ir gandrīz trešdaļa pasaules jēlnaftas rezervju.
Nafta kļūst par mitoloģisku objektu.
Tā ir vienkārši neaptverama bagātība, kas, protams, palīdz izcelt tos cilvēkus no nabadzības, no ļoti grūtiem dzīves apstākļiem. Parādās pirmās skolas, pirmās slimnīcas.
Īpaši vecākā gada gājuma cilvēki, ko es intervēju, saka, ka viņiem nafta primāri nozīmē, ka viņiem beidzot ir ūdens, jo tur nav saldūdens, dzeramā ūdens nav.
Bet jūs savu jauno grāmatu dēvējat par ilgtspējas meklējumiem. Šis jēdziens, ilgtspējas ideoloģija, manuprāt, ietver zināmu skepsi un aizdomas uz šo vispārpieņemto politiski pozitīvo jēdzienu – ilgtspēja.
Tāds arī ir viens no maniem grāmatas mērķiem – izgaismot šos ilgtspējas paradoksus. Ļoti bieži šajās ilgtspējas iniciatīvās, un es nerunāšu tagad tikai par to reģionu, tas faktiski pie ilgtspējas nenoved. Mums ir ļoti skaisti nodefinēti Apvienoto Nāciju organizācijā (ANO) 17 ilgtspējas mērķi. Puse no viņiem saistās ap vides jautājumiem, puse ap sociālo ilgtspēju, un mēs nevaram sasniegt ne vienu, ne otru, nerespektējot sociālos un vides jautājumus.
Protams, ka uzņēmumiem, politiķiem, valdībām tas tagad ir tas primārais sauklis. Mēs visi runājam par ilgtspēju, bet vai tas praksē pie ilgtspējīgākas ekosistēmas ir novedis? Nu es teikšu, ka nē.
Analizējot daudzas no šīm ilgtspējas iniciatīvām, tas ir tieši tas, ko es daru, tā teikt, rāpojot ar lupu pa tuksnesi, skatoties, analizējot konkrētas tehnoloģijas, kas tiek ieviestas un attīstītas ilgtspējas vārdā, un, ja tu tiešām analizē līdzi, ko šo tehnoloģiju ieviešana nodara ekosistēmai un dabai, tad tu redzi, ka tur īstenībā varbūt nekas vairāk kā zaļa krāsa nav.
Ko maksā ekosistēmai sālītā tuksnesī, kur ir +50 grādi un saldūdens nav vispār, audzēt tomātus, lai it kā mēs būtu zaļi? Tas prasa vienkārši anormālu ūdens patēriņu, kurš vispirms ir jāatsāļo.
Atsāļojot šo ūdeni, šis sālsūdens nonāk atpakaļ jūrā, jūra kļūst arvien sāļāka, arvien nedzīvotspējīgāka, un tas ir tā mērķa vārdā, lai mēs, piemēram, varētu tuksnesī izaudzēt šos tomātus. Protams, tas ir progress, [vēlme] pierādīt, ka mēs varam neiespējamo, jo mums ir tehnoloģijas.
No ilgtspējas viedokļa nebūtu arī īsti korekti mūsdienu Latvijā ziemā ēst tomātus?
Jā, ja mēs skatāmies, kā tie ir audzēti. Varbūt mēs tos esam importējuši no kaut kurienes, bet cik resursus mēs patērējam, lai to tomātu… Jā, tā sanāk, ja tu tiešām analizē un sāc rēķināt, nonāc pie secinājuma, ka tas ir ārkārtīgi neracionāls un neilgtspējīgs veids.
Jūs arī ironizējāt par Latvijas un Eiropas vidusslāni, grāmatā rakstot, ka viens tipisks Eiropas vidusslāņa pārstāvis rūpīgi šķiro atkritumus, bet tajā pašā laikā dodas komandējumos un ceļojumos ar lidmašīnām, kas prasa šo fosilo enerģiju. Tāda dubultmorāle.
Protams, ka šos paradoksus un šīs dilemmas mēs varam novērot arī šeit, un arī citviet, vienkārši šis Arābu līča reģions, kur ir šie milzīgie naftas resursi… Tas ir dubultās saites jēdziens, ka nav savienojama it kā tā tieksme nemitīgi progresēt ar ilgtspējas būtību.
Tas nav savienojams. Kaut kādā brīdī tas ir jāsaprot, ka mēs nevaram, ka šie dabas resursi nav neizsmeļami.
Bet tas brīdis vēl nav pienācis?
Es domāju, ka tas brīdis ir pienācis, un mēs sākam apzināties, ka mēs esam daudzējādā ziņā atkarīgi arī no šīs naftas ekonomikas. Mēs paši arī, no kādas enerģijas dzīvojam?
To es arī grāmatā dēvēju par naftas kultūru, jo naftas kultūra caurvij mūsu izpratni par labu dzīvi.
Mēs jau ikdienā nekalkulējam, teiksim, kuras kustības, kuras izvēles, kurus mērķus definē nafta, bet faktiski nafta ir tā lētā enerģija, kas ir bijusi pieejama, kas ir sniegusi iespēju dzīvot tā, kā mēs dzīvojam, un ne jau tikai mums, visai pasaulei. Tā ir prece, kas caurvij ekonomisko izaugsmi visā pasaulē kopš 20. gadsimta vidus.
Jūs grāmatā rakstāt par naftas kultūru, par naftas antropoloģiju, ka arābiem nafta ir viss – nafta ir ūdens, nafta ir zaļa zālīte, labklājība, drošība, izglītība, pārtika. Es šajā kontekstā atcerējos, ka pirms 10 gadiem, man liekas, iznāca Vitālija Manska filma "Truba", kas stāstīja par Krieviju, par tām vietām, kas dzīvo ap gāzes trubu, kas gāja uz Eiropu no Krievijas. Par to nabadzību un sociālo situāciju, kurā atradās visi šie krievi, kas dzīvo ap šo trubu. Interesanti, vai mēs varam salīdzināt to gāzes antropoloģiju un naftas antropoloģiju? Kā mēs tagad redzam, gāze Ukrainas kontekstā krieviem nozīmē ieročus, ietekmes pirkšanu, un tās sekas mēs redzam.
Par šiem fosilajiem resursiem, par gāzi… Es pati, teiksim, uz gāzi neesmu tik ļoti pētniecībā fokusējusies, un antropologi ir vieni no tiem paškritiskākajiem pētniekiem, kas neuzdrošinās apgalvot daudz par to, ko paši nav pētījuši. Bet to, ko jūs minat par ietekmes pirkšanu, ietekmes nostiprināšanu, ietekmes izvēršanu caur energoresursiem, protams, vai tās būtu naftas ekonomikas, vai gāzes ekonomikas, tas ir fakts. Arī šajās Austrumu sabiedrībās, kurās ir šie bagātie naftas resursi, ir arī viens cits iemesls, kāpēc to zaļo transformāciju ir grūti panākt – ir savā ziņā tas sociālais kontrakts, ir visa šī lielā turība, kas ir nākusi no naftas un arī no gāzes resursiem. Tas nozīmē to, ka vietējiem pilsoņiem, kas ir absolūti mazākā sabiedrības daļa, visiem pilsoņiem tiek nodrošinātas ļoti dāsnas garantijas, tiek subsidēta elektroenerģija, ūdens, degviela. Principā tiek nodrošināta ļoti, ļoti laba dzīve, ko šie bagātīgie naftas resursi pieļauj, bet pretī tiek saņemta bezierunu paklausība.
Cilvēki ir ļoti labi nodrošināti, tagad mēs runājam par pilsoņiem, un, teiksim, Apvienotajos Arābu Emirātos tie ir varbūt tikai nedaudz vairāk par 10%. Līdz ar to tu esi ļoti labi nodrošināts, bet pretī tu dod savu paklausību. Tā ir arī tāda kā milzīga cieņa pret tiem savas valsts vadītājiem. Vismaz tā es to tur izjutu, ka viņi tiešām lepojas ar savas valsts vadītājiem, jo valsts ir nodrošinājusi šo milzīgo izaugsmi, spēju būt labākajiem visās jomās, kā viņi runā paši par sevi.
Tas arī naftas ekonomikām ir raksturīgi, arī norvēģiem liekas, ka viņi ir labākie daudzās jomās, jo šī energoresursu bagātība acīmredzot tev dod pašapziņu, dod starptautiskas ietekmes vērienu. Jautājums, kā mēs to pārvaldām, kā mēs to pārvēršam, teiksim, ilgtspējīgākā dzīvesveidā, un vai tas vispār ir savienojams?
