Saruna ar Sarmīti Cīruli aizritēja dažas stundas pirms Viestura ordeņa saņemšanas.

Šoks, saņemot vēstuli no Ordeņu kapitula

Tālis Eipurs: Es šeit sēžu, mazliet neticu, manu acu priekšā sēž Sarmīte Cīrule – reāli šeit, Latvijā, Rīgā, ieradusies burtiski uz dažām dienām no frontes Ukrainā. Sarmīte, kāpēc tu esi šeit?

Sarmīte Cīrule: Tāpēc, ka Ordeņu kapituls nolēma atzīt mani par labu esam. Tā ir tāda ļoti liela atzinība un novērtējums tam, ko es daru Ukrainā, ka es strādāju par rotas galveno kaujas mediķi, un tas ir liels pagodinājums, jo sievietes ne vienmēr tiek novērtētas karā. Atkal atgriežos pie sava maģistra darba tēmas – sievietes nacionālajā pretošanās kustībā, to sanitārā funkcija. Jautājums – cik tikušas novērtētas? Tāpēc man ir ļoti liels gods, ka esmu iecelta par Viestura ordeņa komandieri, un ir tāds liels gods, ka tur ir arī viena sieviete no nacionālās pretošanās kustības. Man ir liels gods būt ar viņu, ka viņa ir novērtēta, ļoti liels gods būt viņas klātbūtnē, jo bez viņas, bez tā, ko ir darījusi nacionālā pretošanās kustība, arī mēs savā apziņā nebūtu tagad tādi, kādi esam. Tāda ir tā vēsture. 

Vai tu zini pamatojumu, ko viņi tur ir ierakstījuši? Jo katru reizi, kad ordeni pasniedz, tur ir rakstīts, par ko. 

Pateikšu godīgi, ka nezinu. Es vienmēr visu uzzinu pati pēdējā. Es jau smejos, ka atnāks Kristus otru reizi, un to es arī uzzināšu pati pēdējā. Viena no manām draudzenītēm ir Anna Dobele, viņa ir kapelāne Nacionālajos bruņotajos spēkos; mēs esam tādā mazā atbalsta čatiņā, un viņa tur atsūta – apsveicu. Bet es nesaprotu, par ko, kas tas ir? Tas ir publicēts "Latvijas Vēstnesī", to viņa bija pamanījusi, un tā bija no "Latvijas Vēstneša" pārsūtīta ziņa.

Tev tātad neatnāca no Ordeņu kapitula oficiāla vēstule vai zvans, ka tev būs ordenis, tev par to pateica draugi?

Jā, to pateica draugi, bet pēc tam, protams, es saņēmu no Ordeņu kapitula arī vēstuli. Saņēmu vēstuli un biju šokā, es lasu un nesaprotu, kas tas ir. Zināju jau to, ko man Anna bija pateikusi, bet tur viss tā oficiāli, domāju, – ārprāts.

Es esmu tāds vienkāršs cilvēks, bet te bija ar visiem statūtiem, prezidents un Ordeņu kapituls. Man atkal tāds jautājums, vai es esmu to pelnījusi? Jo es aizbraucu palīdzēt cilvēkiem. Bet paldies, ka mani novērtē. 

Mēs ar tevi sarunājamies vēl dažas stundas pirms ordeņa saņemšanas, ko tu šobrīd par to domā, ko tas tev nozīmēs?

Es nezinu, ko domāt. Man vienmēr ir uztraukums, lai tik es kaut ko nesajaucu, ne tur apsēžos, ne tur pieceļos, ne tā paskatos. Mans lielākais brīdis bija tad, kad es vakar aizgāju pie savām kora meitenēm. Viņām bija kora mēģinājums. Tas ir tas brīdis, tas saviļņojums, tas ir svarīgākais man. Viens ir tas, ko varbūt novērtē un iedod, bet otrs ir tas, kas man kā cilvēkam ir svarīgi – piedzīvotais.

Ukrainas apbalvojums, kāda nav pat komandierim

Es skatos, ka tev viens apbalvojums jau ir pie formas tērpa, pietiekami iespaidīgs, un tam ir Ukrainas karoga krāsas. Pastāsti par to!

Jā, tas bija tāds negaidīts pārsteigums patiesībā, lai neapvainojas Ordeņu kapituls, bet šis, man liekas, ir pat svarīgāks kā Viestura krusts, jo es esmu Ukrainā, un šis ir novērtējums no Ukrainas, novērtējums no mana bataljona par to, ko es daru. Arī vēl viena paramediķe, mēs abas saņēmām šo apbalvojumu. Mans bataljons ir "Karpatska Sič", un šis ir "Karpatska Sič" krusts, kuru piešķir ļoti reti.

Cik reti?

Nu maniem komandieriem nav tāda apbalvojuma. Ne bataljona līmenī, ne manas rotas līmenī. 

Un tu saprati par ko, ko tev teica?

Man neteica. Es pastāstīšu. Man bija jābūt uz evakuācijas mašīnām, un es runāju ar savu komandieri, un viņš teica – ā, tu brauc rītdien, nu labi. Tad es sazvanos ar bataljona galveno mediķi, cikos mani savāks? Un viņš saka – tu nebrauksi, jo tavs komandieris teica, ka nebrauksi. Kā – nebraukšu? Es tikko ar viņu runāju. Viņš saka – man viņš jau pirms pāris stundām teica, ka tu nebrauksi.

Tanī dienā bija arī mana dzimšanas diena, 27. aprīlis, un es, cilvēks, nesapratu, varbūt esmu izdarījusi kādu kļūdu, ka man vairs neļauj [strādāt] uz evakuācijas mašīnām. Es visu nakti nevarēju gulēt, jo nesapratu, kāpēc man komandieris neļauj strādāt.

Pretuzbrukums varbūt sākas?

Nē, tad vēl vairāk man tur ir jābūt. Galvenais, ka jāatzīst, – es baidījos tiešām pajautāt. Nākamajā dienā bija sapulce un instruktāža, jo puiši devās uz ierakumiem, un bija pasaukta arī paramediķe. Viņa, kā saka, aizstāj mani tagad mazliet, jo viņa nav mediķe, viņa ir paramediķe, un visus medicīnas jautājumus viņa varbūt nezina. Mēs esam tajā sapulcē, un es redzu, ka viņiem ir sešas tulpes. Nē, nu labi, man tajā dienā ir dzimšanas diena. Man cilvēki arī ļoti daudz ziedus sanesa. Viņš tagad izsauc to paramediķi, iedod viņai medaļu, bet es vēl joprojām neko nesaprotu. Un tad izsauc mani. Protams, visi aplaudē, ir priecīgi. 

Bet tu joprojām domā, ka apsveic dzimšanas dienā?

Un es joprojām domāju, ka apsveic dzimšanas dienā. Nē, es saprotu ukraiņu valodu, bet katram ir savs akcents. Tad es sapratu, ka varbūt man arī [pasniedz ordeni]. Tas bija apbalvojums, tad es sapratu, ka mani novērtē bataljona līmenī. Ka tas, es neteikšu upuris, bet lielās sarežģītības, ko esmu ieviesusi un mainījusi bataljonā, un tagad arī, starp citu, medicīnas bataljona līmenī, tiek novērtēts. Karavīri sākumā protestēja, man bija ļoti grūti pirmie divi mēneši.

Dažu brīdi domāju, – viss, braukšu mājās, bet tomēr nepadevos. Tagad viņi to novērtē, un man vispār nekādu konfliktsituāciju vairs nav. 

Tas nozīmē, ka brīdī, kad uzzināji par Viestura ordeni, tu vēl nezināji, ka tev būs šis "Karpatska Sič" apbalvojums?

Nē, es nezināju. 

Tad pēdējo dažu nedēļu laikā tev ir divi lieli, patīkami pārsteigumi. 

Es vēl mēģinu sagremot [to nomināciju] "Gada cilvēks medicīnā". Man nav [svarīgas] medaļas un apbalvojumi, es nemaz negribēju braukt uz Latviju, jo rota paliek bez manis. Tagad, kad esmu Latvijā, uz evakuācijas mašīnām ir kolēģis, mums ir divi paramediķi, divi šoferi, un viens mediķis dežūrē katru dienu, kamēr es esmu šeit. Tas nozīmē, ka viņam nav brīža atelpai.

Es runāju ar saviem komandieriem, un viņi saredzēja, ka tas ir ļoti liels gods. Man liekas, ka viņi to vairāk saprata nekā es. 

Došanās uz Latviju – risks nokļūt cietumā

Un te mēs nonākam pie ordeņa stāsta pēdējā punkta – tavs ceļš uz Latviju un tūlīt arī ceļš atpakaļ. Ko tas nozīmē? Jo tu esi oficiāli armijā, tas nav tik vienkārši, kā tas notika?

Jā, mēs meklējām dažādus risinājumus, ko varētu darīt, lai es atbrauktu uz Latviju. 

Kāpēc tas nav tik vienkārši?

Tāpēc, ka es esmu Ukrainas armijā. 

Citas "Drošinātājs" sarunas

Tevi arestētu uz robežas un izmestu no vienības, ja tu pateiktu – es braucu?

Nē, mani vienkārši cietumā ieliktu par dezertēšanu. Tāpēc man bija jālauž līgums. Es esmu no ārzemēm Ukrainas armijā, un bija doma, ka varbūt var uztaisīt [dokumentus] kā komandējumam, bet tik un tā ir bijušas problēmas. Ja es būtu Ukrainas pilsone, man ļautu tikt pāri robežai, ja esmu ārzemniece, man arī ar komandējuma papīriem var būt problēmas. Tāpēc šobrīd es esmu armijā, bet tajā pašā laikā sanāk, ka neesmu. Uz brīdi. Es joprojām esmu militārpersona, bet man nav līguma ar armiju.

Tad, kad es izlasīju vēstuli, protams, mana prioritāte bija būt karā, būt ar saviem rotas karavīriem, un vairākas reizes mums bija tāda sarakste – vai tiešām man ir jāierodas? Es uzrakstīju visu pa punktiem, lai saprot, ka tas nav vienkārši, ka es ierodos un atbraucu pēc medaļas. Izdevās, no  Ordeņu kapitula Graubes kungs [ģenerālis Raimonds Graube] un kapelāns Elmārs [Elmārs Pļaviņš], viņi visu to noorganizēja, un es atbraucu ar Ukrainas diplomātijas pārstāvjiem. Ar viņiem es arī braukšu atpakaļ, viņi speciāli atrodas šeit manis dēļ. 

Un cik dienas pēc ordeņa piespraušanas tu jau būsi atpakaļ pie savējiem rotā?

Man ir vēl dažas lietas jānokārto pašai, ja jau tāda iespēja ir būt Latvijā. Pēc traumas, smadzeņu satricinājuma un kontūzijas ir vēl mazas komplikācijas. Tad vēl arī zāles dabūšu, kuras nevar dabūt Ukrainā. Savi ārsti, kā saka, ir savi ārsti, un dažas lietas vajadzēja nokārtot arī bankā. Dzīve jau turpinās, viss neapstājas ar karu. 

Tas nozīmē, ka kādas četras dienas pēc ordeņa piespraušanas tu varētu būt atpakaļ? 

Jā, sestdien es izbraucu uz Ternopiļu, tur mēs, ārzemnieki, braucam, tas ir visiem zināms, ka tur tiek kārtoti dokumenti. Tad jau es dodos uz savu rotu. Paies kādas četras, piecas dienas. 15. datumā man jau ir ieliktas dežūras uz evakuācijas mašīnām, tā kā tas viss ir jāizdara līdz tam.

Protams, komandiere vēlējās, viņa teica – Sarmīt, atpūties, varbūt tev ir nepieciešams ilgāks laiks. Bet es saku – nē, ir jābūt atpakaļ. Viņa grib, lai man ir labi, mēs tur esam kā ģimene. 

Tāds nogurums, ka sprādzienus vairs nedzird

Es gribētu iesākt vēl vienu sadaļu sarunai par to, kā tev tagad iet. Pirmais, ko es gribētu pajautāt, kas ir galvenais atšķirīgais starp to brīdi, kad mēs runājām rudenī, un šo brīdi? Kas tavā ikdienā tur uz vietas ir pamanāmākās atšķirīgās lietas?

Rūdījums. 

Ko tas nozīmē?

Tas nozīmē, ka es daudz vienkāršāk skatos uz problēmām, daudz mierīgāk skatos uz eksplozijām. Tas ir nevis tāpēc, ka pie tā pierod, bet tīri tāda biezāka āda ir uzaugusi. Piemēram, traģikomisks atgadījums iz dzīves. Es naktī klausos rāciju, fonā vienmēr ir rācija, lai, ja nu kaut kas notiek, mani var pasaukt. Mūsu puiši brauca uz pozīcijām un atgriezās. Nākamajā naktī, protams, es esmu arī nogurusi, jo dienā ir dienas darbi, un es biju ļoti nogurusi un viss – es ielieku ausu aizbāžņus un aizeju gulēt. No rīta pamostos, aizeju pie kaimiņiem, un visi tā dīvaini skatās uz mani, jautā – Sarmīt, vai ar tevi viss ir labi? Es saku, ka jā.

Izrādās, ka naktī ir bijuši pamatīgi uzlidojumi, artilērija, droni un mīnu metēji. Visi ir sēdējuši pagrabos, visi ir bijuši kājās, bet es neko nedzirdēju, es ļoti labi izgulējos. 

Man liekas, ka ausu aizbāžņiem tādam troksnim būtu jāiet cauri, vai tev tie ir ļoti labi?

Nē, man nav ļoti labi, es vienkārši biju ļoti nogurusi, un es uzticos Dievam. 

Respektīvi, tā dunoņa fonā tur ir tik regulāra, ka var nepamanīt, ka tā ir krietni vien citādāka kādā brīdī, īpaši aizmiegot ar ausu aizbāžņiem?

Jā. Es runāju ar Juri Jurašu, mēs ļoti daudz esam runājuši, un viņš teica, ka pie tā pierod. Bailes jau visiem ir, citiem lielākas, citiem mazākas, tikai – ko mēs ar tām bailēm darām? Tas ir tāds prāta stāvoklis, kad apzinos, ko es varu un ko nevaru izdarīt. Pie tā pierod. Piemēram, tad, kad es šurp braucot biju viesnīcā Ļvivā, man bija ļoti, ļoti grūti, man bija tāda kā trauksme, jo es nedzirdu eksplozijas, es nedzirdu artilēriju. Es gaidu, un man nepatīk, jo karā mums bieži vien ir tā, ka ir klusums, un tad sākas. Mēs jau tam gatavojamies, bet te nekā nav. Man bija tāda sajūta, es gaidīju, gaidīju, biju ļoti nogurusi, kad aizmigu. Tāds aizdomīgs klusums. 

Man bija tā, ka, pārbraucot pāri robežai no Ļvivas, mainās radikāli tā sajūta, iebraucot Eiropā atpakaļ – tu saproti, ka te neskanēs gaisa trauksme, te nebūs blokposteņa, te nebūs tās noskaņas uz ielām kā Ļvivā, kur neskan nekāds prieks. Ir diezgan liels kontrasts.

Bet par to prieku – cilvēki priecājas. Cilvēki priecājas, cilvēki dzīvo, cilvēki apar savus tīrumus, kur, protams, to var izdarīt. Kad biju slimnīcā Krivijrihā, tur prezidents ir dzimis un audzis, un ukraiņiem tas ir liels gods, tur ir slimnīcā parks, un es sēdēju parkā, tur ģimenes spēlēja volejbolu, basketbolu.

Tāds kontrasts, un es sēdēju, un, jāsaka godīgi, kājas paliek aukstas. Jo es sapratu, ka tas ir upuris, ko nesuši karavīri, lai šīs ģimenes varētu spēlēt basketbolu, volejbolu.

Es esmu arī pieminējusi, ka no bāzes, no kuras es braucu ārā, pa kreisi ir fronte. Tur cilvēki iet bojā, karavīri cīnās, bet pa labi, kad brauc, ir pilsēta, kur ir iepirkšanās centrs, un, protams, tur arī lido raķetes nepārtraukti, un cilvēki iet bojā. Te atkal ir tas rūdījums, kā mēs uz lietām skatāmies. Viens ir tad, kad mēs lasām ziņas, piemēram, ka bojā gājis viens civiliedzīvotājs. Otrs ir, kad es sēžu mašīnā, un es runāju ar konkrētu cilvēku, kurš pasaka – es šo ģimeni zinu, viņiem divgadīgs dēls aizgāja bojā. Viens ir tas, ko mēs redzam bildē, un otrs ir, kad kāds šo ģimeni pazīst. Tad ir tāda smeldze sirsniņā, bet rūdījums ir. 

Rūdījums ir viens, ir vēl kaut kas mainījies vienībā vai no tā, ko tu ikdienā dari? Laiks daudz ko var salikt pa vietām un pamainīt. 

Svarīgākā lieta ir tā, ka es pati jūtos kļuvusi emocionāli stabilāka, es pati mierīgāka palieku. Visādi sīkumi, kas ir pilnīgi nevajadzīgi, kaut kāda kašķēšanās un tādas lietas. Tagad es varu vispār vēsi uz to paskatīties. 

Pretuzbrukumu gaida, bet ar vēsu prātu

Vēl gribēju pavaicāt, ko tu redzi, kas mainās pašā armijā? Mēs te runājam par nogurumu, par pretuzbrukumu, bet ko tu redzi? 

Mēs gaidām, virmo gaisā cerības, virmo tas, ka būs pretuzbrukums, atgūsim zaudētās teritorijas, padzīsim tirānu no Ukrainas, jo karš tiešām ir briesmīgs, paralizēta ir visa dzīve. Mēs bāzē par to runājam, mēs runājam par to arī rotā. Protams, ir grūti, jo mēs gaidām tos ieročus, mēs gaidām to pavēli, kad būs pretuzbrukums. Mēs noturam pozīcijas. Krievijas Federācijas armija ik pa laikam mēģina mums izlauzties cauri, tas tā ir, bet tādas situācijas, kad bija tik kritiski, ka klajā laukā izbrauca krievu tanks, apšaudīja mūsu pozīcijas, bet mums pat ieroču trūkuma dēļ nebija, ar ko atbildēt, tā vairs nav. Tagad krievu tanks vairs neizbrauc tā brīvi laukā. 

Tas ir tas, kas ir mainījies pēdējā pusgada laikā?

Nē, tas ir tas, kas ir mainījies pēdējās nedēļās. 

Sarmīte tagad sēž, klusē un smaida. Es domāju, ka šobrīd par to vairāk man nekas nav jāprasa. Šis ir labs un cerīgs mājiens, bet arī bažīgs. Mēs zinām, ka kara eksperti neapšaubāmi saka – uzbrukuma laikā zaudējumi ir daudz lielāki.

Es nezinu, cik daudz es varu teikt un cik daudz nevaru, bet es esmu austrumu frontē, un ļoti tālu nav no manis Bahmuta, un tas ir tur, kur notiek cīņas visu laiku, kur notiek cīņas deviņus mēnešus, un Bahmuta netiek zaudēta. Robežas tiek noturētas.

Protams, svarīgi, lai nav tās viltus cerības, ka nu būs glābšana, mēs vinnēsim tagad visu. Kā ukraiņi saka, mēs priecājamies, mēs gaidām, bet ar vēsu prātu.

Ar ko tu pretuzbrukuma laikā rēķinies savā darbā? Tas diemžēl var nozīmēt krietni vairāk cietušo un upuru. 

Ir atšķirība, kad mūsu karavīri tiek ar droniem vai tankiem sašauti. Tad viņi atrodas pozīcijās un mēģina noturēt šos ierakumus. Otrs ir, kad karavīrs var tikt nogalināts, ejot pretuzbrukumā. Tad arī karavīram ir lielāks prieks, ja tā var teikt.

Es nezinu, kā to pareizi pateikt, tāda kā nolemtība citreiz viņos ir. Mēs jau arī ļoti daudz nesaprotam to lielo karti, kāda tā situācija ir, mēs redzam tikai to mazo punktiņu, bet mēs saprotam to, ka fronte ir vienā līnijā, un mēs nedrīkstam izrauties uz priekšu vai atpakaļ, jo tad draud aplenkums, un tas jau izjauc visu to robežu. Tad ir tā, mēs esam mazā punktiņā, sēžam ierakumos un mūs nogalina, vai mēs varonīgi noturam, kad mums uzbrūk. Tad ir tas prieks – re, kā viņi tur dabūja, tie krievi. Jā, nopietni, ukraiņiem tad atkal paceļas morāle un sajūta, ka ir vērts cīnīties. 

Kā tu raksturotu sajūtu, kas šobrīd valda karavīros? Kā viņi sakārto savas emocijas, lai būtu gatavi? Un kā gatavojies tu pati? 

Mēs esam gatavojušies un gatavojamies. Man ir priekšnojauta, bet es pateikšu godīgi, es negatavojos sliktākajam scenārijam, mēs gatavojamies tam, ka būs aktīvāka darbība. Saliekam materiālus, un arī mūsu dežūras šim laikam jau ir saliktas savādākas. Mēs esam daudz gatavāki. Karavīri, viņiem ir vairāk tās gaidas, kad viņi beidzot.. Tur ir dažādas emocijas, naids, dusmas, atriebība, katram ir sava motivācija un doma iet uz priekšu, jo ir jāatbrīvo mājas. Beidzot pietiek.

Viņiem ir dusmas, karavīriem ir ļoti lielas dusmas – es te sēžu ierakumos, bet viņš, es neteikšu to vārdu, kā viņi sauc Krievijas karavīru, brīvi staigā pa manu zemi, bet es neko nevaru darīt. 

Nu tāda šobrīd ir stratēģija, pavēles un taktika. 

Jā, mūsu uzdevums ir noturēt pozīcijas un tad, kad uzbrūk, uzbrukumu atsist.

Cik tālu tu pati esi gatava iet un riskēt brīdī, kad un ja kaut kas sāk kustēties?

Dzīvai vajadzētu atgriezties. Man pateica, ka es būšot krustmāmiņa. Tas ir tāds mazs spiediens. Viņi saka – Sarmīt, atceries, ka tevi gaida. Es zinu, ka mani gaida, bet… Es savu rotu nepametīšu, to es nevaru izdarīt. Es nezinu... bet zinu to, ka es kā cilvēks, kas tic svētajai trīsvienībai, varu noteikti teikt lielu paldies cilvēkiem, kas par mums aizlūdz, jo ir bijušas situācijas, kad var redzēt, ka savādāk nevar, ka tur tiešām Dieva aizsardzība ir bijusi. Tāpēc man ir cerība, ka nekas ļauns nenotiks, sliktākajā gadījumā ir ievainojums kāds, bet es dzīva un vesela atgriežos Latvijā. 

Kā tu šobrīd jūties te, Rīgā?

Man ir grūtāk. Es esmu tik ļoti pieradusi karā būt ar karavīriem. Es ierados savā dzīvoklītī – ak, cik te ir tīrs! (smejas) Protams, arī miers, te ir tāda miera osta. 

Mēs tev sakām lielu paldies, ka tu turpini tur būt. Tas iedvesmo arī mūs palīdzēt. 

Es atkārtojos un saku lielu paldies, ka Latvijas tauta palīdz un dod dažāda veida atbalstu. Vai tas ir ar droniem, vai, piemēram, siltām zeķēm un kondensēto pienu. Ukraiņiem ļoti garšo arī mūsu maizīte, viņiem ļoti garšo mūsu produkcija. Mēs varbūt paši to nenovērtējam un nesaprotam. Katrā gadījumā ir reizes, kad es jūtos ļoti lutināta.