Sējas un Sīpeles ielas iezīmētas kartē 20. gadsimta sākumā toreizējā Bieriņmuižā, kad sāka nosusināt apkārtnes purvainos mežus un ierīkot laukus. Pamazām izveidojās vesels ielu puduris, ko vācu valodā rakstīja ar “Z” burtu. Sējas iela bija Zegensche-Str., bet Sīpeles iela – Ziepelhofer-Str. Pirmās ēkas – nelielas mājeles ar diviem lodziņiem - tur uzcēla Bieriņmuižas rentnieki, bet lielāka rosība sākās pēc agrārās reformas, kad muižu zemi sadalīja jaunsaimniecībās, bet
Bieriņus 1924. gadā pievienoja Rīgai.
Pēc Otrā pasaules kara sākās kolektivizācija un zemes vēlreiz tika pārdalītas, lai varētu celt privātmājas, jo Rīgā katastrofāli trūka dzīvokļu. Arī Sējas un Sīpeles ielās pirmskara saimnieku zemes sadalīja ģimenes māju celšanai. Nelielajos zemes gabalos atļāva būvēt vai nu mājas ar divslīpju jumtu vai t.s.”tintes pudeles” un iekopt mazu dārziņu. Celtniecība vispārēja deficīta apstākļos lielākoties notika pašu spēkiem.
1955. gadā Sējas un Sīpeles ielai pievienojās arī Sārtes iela, kura tika izveidota uz veļas mazgātavas īpašnieces Marijas Velēnas zemes.

"Ielas garumā" karte. Atrodi savu ielu TE.
Dzīvesstils ielā izmainījās, bet daži divstāvu nami, ko kāda rūpnīca uzcēla saviem strādniekiem, toties garantēja autobusu satiksmi Sējas ielā. Reizēm autobuss esot bijis tā pārpildīts, ka ļaudis “karājušies” ārpusē un šoferītim nācies izkāpt no kabīnes, lai braukt gribētājus iestumtu autobusā.
Ceļot privātmājas, rīdzinieki izdomāja dažādus knifus, lai apietu stingros celtniecības normatīvus un uzbūvētu kaut cik pieņemamu mājvietu savai ģimenei. Piemēram, logi ielikti pēc ēkas nodošanas jau ekspluatācijā tā sauktajās piebūvēs vai apdzīvošanai neparedzētajās telpās.
Sējas ielas centrs atrodas agrākajā autobusa galapunktā, kur joprojām piestāj 10. autobuss, bet vairs nav kādreiz tik populārā kioska pie Ziemeļu mājas žoga. Kā stāsta Maija Broša, tad gadiem ilgi visas apkaimes ziņas tika pārspriestas autobusā braucot vai rindā stāvot.
Rakstniece Dagnija Zigmonte, kura dzīvoja Kurmenes ielā netālu no Mārupītes, rindā esot saklausījusi sižetus saviem stāstiem un romāniem. Drāmu un sadzīvisku peripetiju Bieriņos netrūka, bet padomju laikā Sējas ielā reiz atgadījās notikums, kas ieguva starptautisku rezonansi. Viss sākās 1980. gada 7. jūnija rītā.
Sējas, Sīpeles un Sārtes ielās nav sabiedrisko celtņu, tikai Robežkrogs, kas atrodas Sīpeles un Tēriņu ielas stūrī Mārupes pusē. Ielas ir dzīvojamā zona, kur nav nav pat gājēju ietvju, toties ir daudz bērnu un velobraucēju. Iedzīvotāji pazīst savas ielas automašīnas vai motociklus un greizsirdīgi vēro katru svešo spēkratu, jo Bieriņos “kaimiņš kaimiņu sargā”. Kaimiņus saliedējušas ne tikai apkaimes uzkopšanas talkas, bet arī cīņa ar neapzinīgiem autobraucējiem, kuri sastrēgumus mēdz apbraukt pa mazajām un visai šaurajām ieliņām. Tāpēc visās ielās ir “guļošie policisti” un vēl dažādi knifi ātruma piebremzēšanai:
Bieriņieši lepojas ar savu apkārtni, jo pie daudzām mājām redzam optimistisko uzlīmi ”Man te patīk”. Tā mums sacīja dramaturģe Lelde Stumbre, kas atgriezusies sava vectēva mājā, un tā esot apgalvojis dižais tenors Kārlis Zariņš, kurš kopā ar sievu Sējas ielā atjaunojis no Manfeldu ģimenes mantoto skaisto namu. To pašu saka arī Sārtes un Sīpeles ielas motociklistu brālībai piederīgie, kuri apceļojuši puspasaules un zina, ko runā.
Man kārtējo reizi jāpiekrīt, ka nav neinteresantu un nenozīmīgu ielu. Svarīgi ir tur satikt īstos cilvēkus.