Te!

LV jaunatklāšanas raidījums «TE!»

Te!

Latvijas raidījums «TE!». «Dzīves vide»

Latvijas raidījums «TE!». «Vēsture»

Šeit atdus bezdievji, dižgari, spirta magnāti un citi – tūre Raiņa kapos

Nelaiķa mūža mājas kapsētā var būt tikpat svarīgs statusa simbols, kāds dzīvajiem ir nekustamais īpašums. Gluži kā mēdz mēroties ar mājas izmēru un atrašanās vietu, līdzīgi sacensties var ar atdusas vietām kapos. Ar aizraujošu ceļojumu pa Raiņa kapiem kopā ar vēsturnieci un profesori Dr. hist. Vitu Zelči Latvijas raidījuma “TE!” vadītāja Dace Salnāja atklāj jauno raidījuma sezonu. Kapu tūres laikā vēsturniece skaidro, ko tur sastaptās zīmes stāsta par cilvēku, varas un laikmeta attiecībām. Profesore lasa kapus kā grāmatu par pagātni un atklāj daudzos mītus, stāstus un arī tenkas, kas saistās ar šiem leģendārajiem kapiem.

Raiņa kapi tiek uzskatīti par pilsētas pirmajiem īsteni modernajiem kapiem, kuru izveidotāji centās noārdīt gadsimtiem būvētās sociālās, etniskās un reliģiskās robežšķirtnes starp mirušajiem. Mūsdienās tajos guļ virkne mūsu tautas varoņu un ienaidnieku. Viņu vidū ir diženi un mazāk diženi rakstnieki, dzejnieki, komponisti, teātra un kino aktieri, vēsturnieki, zinātnes darbinieki, mediķi, militārpersonas, padomju partizāni un virsnieki, kā arī čigānu baroni, 90. gadu spirta magnāti un citi tā laika elites pārstāvji. Vēsturniece Zelče atzīst –  pētot, ar kādiem sakariem un līdzekļiem varēja šajos kapos dabūt vietas, varētu radīt sižetu kriminālromānam.

Raiņa kapu galvenajā lomā ir pats Rainis ar Kārļa Zemdegas veidotu pieminekli Centrālās alejas galā. Rainim blakus ciešā tuvumā tika guldīti viņa tuvinieki un īpaši nozīmīgas personas. Nostāsti vēsta, ka, jo tuvāk Rainim kāds glabāts, jo lielāka izcilība nelaiķis bijis. Rainim līdzās guļ viņa dzīvesbiedre Aspazija, netālu arī viņa māsa, pirmā sieviete studente mūsu zemē – Dora Pliekšāne-Stučka. Dorai blakus vēl viens Raiņa jaunības laika draugs – Pauls Dauge, kurš vēsturē palicis nevien kā jaunstrāvnieks, bet arī kā Ļeņina zobārsts un zobārstniecības skolas iedibinātājs Padomju Savienībā. Daļa avotu stāsta, ka Raiņa kapi atklāti 1929. gadā ar dzejnieka apbedīšanu, bet ir zīmes, kas liecina – kapsētas teritorijā zemes klēpī guldīti cilvēki vēl pirms izcilā dzejnieka. 

Bezdievju kapi

Pēc Pirmā pasaules kara, kas bija sarāvis daudzus agrākos sabiedrības tīklojumus, parādījās aizvien vairāk cilvēku, kuri nepiederēja noteiktām sociālajām kopienām, konfesijām, tautībām un kuri neiederējās vai kuriem neatradās vieta baznīcu pārvaldītajās konfesiju kapsētās. Tieši tāpēc 1925. gadā sociāldemokrātu frakcija Rīgas domē iniciēja jaunas pilsētas komunālās kapsētas izveidošanu. Tajā glabātu mirušos, nešķirojot pēc etniskuma un reliģijas, un būtu pieejami arī krematorijas pakalpojumi. Maksa par atdusas vietām netika plānota liela – par rindu vietu 2,50 lati, ģimenes – 20 lati, vienkāršu mūža vietu – 30 lati, bet par izcilu vietu – 40 lati. Jauno kapsētu varētu dēvēt par pirmo demokrātisko kapsētu. Līdzīga situācija tai laikā bija arī Daugavpilī, kur arī dome veidoja pirmo komunālo kapsētu.

Profesore un vēsturniece Vita Zelče Latvijas raidījuma “TE!” veidotāju Daci Salnāju ved tūrē pa Raiņa kapiem.

Sociāldemokrātu frakcija Rīgas domē bija ļoti spēcīga un ietekmīga, un viņi godam pildīja savu uzdevumu – tiekšanos pēc sociālā taisnīguma. Arī kapiem šāds sociālais taisnīgums bija ļoti nepieciešams. Tai laikā medijos Raiņa kapi tika pozicionēti kā sociāldemokrātu kapsēta. Sākotnēji pret šo kapsētu labējos laikrakstos bija izteikti negatīva attieksme un tos dēvēja arī par “bezdievju kapiem”, prostitūtu un pašnāvnieku, un visādu citu bezgožu kapiem. “Tālaika prese rakstīja, ka godīgs rīdzinieks nemaz tur negribētu gulēt, jo godīgi rīdzinieki guļ tikai Meža kapos. Bet sociāldemokrāti teikuši, ka Meža kapos guļ tikai bagātnieki un elite. Vai ir kaut kas šai sakarā mainījies?” retoriski vaicā vēsturniece Zelče.

Profesore un vēsturniece Vita Zelče Latvijas raidījuma “TE!” veidotāju Daci Salnāju ved tūrē pa Raiņa kapiem.

Politisko kaislību fonā, kas virmoja ap kapsētas izveidi, aizsaulē devās dižais dzejnieks un politiķis – sociāldemokrāts Rainis. Ar šīm bērēm sākās šīs kapsētas vēsture. Lai tajā ar lielu godu varētu notikt dzejnieka bēres, dažas stundas pirms tām Rīgas domes priekšsēdētājs Kārlis Deķēns un pilsētas galva Ādams Krieviņš atklāja kapsētu un tai deva Raiņa vārdu. Aspazija gribēja savu dzīvesbiedru glabāt Meža kapos, bet sociāldemokrātu partijas līderi viņu pārliecināja, ka jāriskē un sociāldemokrātu partijas ievērojamākajam biedram jāatdusas pilsētas komunālajā kapsētā kā pirmajam. Tas uzskatāms  par risku tādēļ, ka tolaik tā bija kapsēta, pār kuru valdīja negatīva publiskā doma, kas varētu ietekmēt arī Raiņa pēcnāves sociālo statusu. Tomēr Raiņa dižais tēls sāka veidot un piešķirt šai kapsētai sociālo, kultūras un politisko prestižu. 1929. gadā to papildināja arhitekta Aleksandra Birzenieka projektētie vārti. Nākamajos gados Raiņa kapos atdusas vietu rada vairāki sociāldemokrātiskās, kā arī komunistiskās partijas biedri un viņu tuvinieki.

Ulmaņa režīma rokās

1934. gadā, mainoties politiskajai situācijai valstī, pārvaldi pār kapsētu pārņēma Kārļa Ulmaņa autoritārais režīms. Tā paša gada vasarā notika kapsētas iesvētīšana, tika uzcelts milzīgs koka krusts – tas simbolizēja, ka šī kapsēta būs tāda pati kā citas. Autoritārā režīma mediji priecājās, ka te vairs neplīvos sarkanie karogi, neskanēs internacionāle un tur gulsies godīgi un ticīgi ļaudis. Bez protestiem, protams, neiztika. Krusts pavisam drīz tika nogāzts, bet preses materiāli liecina, ka tas tūliņ arī restaurēts un novietots atpakaļ. Ulmaņa režīma laikā politiskās kaislības un diskusijas tika likvidētas, notika Latvijas unifikācija un, kā teicis, latviešu rakstnieks Dzintars Sodums: "... ļaužu prāti lēnām sacietēja.” Cilvēkiem pašiem vairs nevajadzēja domāt, bet sekot vadonim. Arī šai kapsētai vajadzēja doties vadoņa pēdās. Savukārt pēc sešiem gadiem, Rainim topot par padomju kultūras simbolu,1940. gadā kapsētā ieradās jauni saimnieki.

No Čaka līdz izcilākajai sievietei – snaiperei

Raiņa kapi ir patiesi unikāla, dažādu stāstu, laika liecību un simbolu pielieta vieta. Viena no Latvijas kapsētu īpatnībām, kas sastopama arī šeit, ir tā saucamie performatīvie kapi. Ir daudzi cilvēki, kuri miruši izsūtījumos Sibīrijā vai Rietumos. Latvijā šo cilvēku mirstīgo atlieku nav, bet viņiem par godu ir uzstādīts piemineklis bez kapa. Ja nav iespējams atgriez pīšļus, tiek veidota performance jeb izrāde, noliekot šādas piemiņas zīmes.

Cilvēki Raiņa kapos guldīti kategorijās gluži kā bibliotēkā, piemēram, grupiņās vienkopus ir literatūras radītāju un kritiķu atdusas vietas, atsevišķi ir militārpersonas, ir arī teātra vēstures grupa ar Eduardu Smiļģi priekšgalā un citas. Profesore Zelče plaši iepazīstina ar literātu stūrīti netālu no kapsētas vārtiem – tajā guldīti dzejnieki, rakstnieki, profesori, kas dominējuši piecdesmitajos, sešdesmitos un septiņdesmitos gados. Viņu vidū ir dzejnieki Vizma Belševica, Klāvs Elsbergs, Mirdza Ķempe, Gunārs Selga, Latgales tēlotājs un poļu literatūras tulkotājs Jezups Laganovskis, “Vella kalpu” scenārists Jānis Anerauds, pasaules apceļotājs, piedzīvojumu aprakstītājs un bestselleru autors Artūrs Lielais, plašu atzinību guvusī rakstniece Velta Spāre, kura radījusi vienu no pirmajiem romāniem par sievietēm karā un citi.

Profesore un vēsturniece Vita Zelče Latvijas raidījuma “TE!” veidotāju Daci Salnāju ved tūrē pa Raiņa kapiem.

Labu gabalu tālāk apglabāts “Mazā Mikiņa lielo darbu” autors, dzejnieks Jūlijs Vanags. Raiņa tuvumā – Rīgas dzejnieks Aleksandrs Čaks, “Agrās rūsas” autore Elīna Zālīte, mīlestības dzejnieki Mirdza Ķempe un Eriks Ādamsons, dekadents Kārlis Krūza u.c. Savukārt pie taciņas, kas aizvijas no Raiņa pieminekļa uz kapsētas ēnaino daļu, atrodas rakstnieka un padomju politiķa Viļa Lāča abu ģimeņu piederīgie. Lāča paša atdusas vieta ir jau citā kapsētā – Meža kapos, kur viņam jāturpina pildīt padomju valsts darbinieka misija, ar savu milzu kapa pieminekli aizsedzot pirmā Valsts prezidenta Jāņa Čakstes memoriālu un deformējot kapsētas kopējo plānojumu. Savukārt Raiņa kapu vārtos atrodas urna ar 1941. gadā Maskavā mirušā rakstnieka, “Dullā Daukas” autora Sudrabu Edžus pelniem. Viņa urnas novietošana tajos piederēja kapsētas sovjetizācijas pasākumiem pirmajā padomju okupācijas gadā.

Profesore gandrīz par katru no šīm personām zina stāstīt vēstures faktus, leģendas un aizraujošas, dzeltenās preses cienīgas tenkas. Fascinējošs ir stāsts par Moniku Meikšāni, kura arī atdusas Raiņa kapos. Smalkā, mazizglītotā sieviete ar romantisku viļņotu matu frizūru, kura pirms kara strādājusi par bērnu aukli, bet pēc kara – partijas darbā un žurnālistikā, izrādās ir izcilākā latviete – snaipere, kura Otrajā pasaules karā ar savu snaiperes šauteni nogalinājusi vairāk nekā četrdesmit vāciešus. Viņai ir labākais latviešu sieviešu snaiperu rādītājs Otrā pasaules kara vēsturē. Cilvēks-leģenda, kuras dzīvi smaga slimība (kas visdrīzāk iemantota snaiperes gaitās, garas stundas pavadot sniegā, ūdenī, dubļos) pārtrauca jau četrdesmit gadu vecumā.

Līdzās mūsu tautas varoņiem un kultūras darbiniekiem guļ neskaitāmas padomju militārpersonas, stalti stāv padomju monumenti. Tāpat atrodami pieminekļi kontrabandistiem un spirta tirgoņiem, kuru piederīgie plašākai sabiedrībai neskaidru iemeslu dēļ “izsituši” vietu blakus tēlnieka Kārļa Baumaņa no Staburaga atlūzām 1971. gadā veidotajiem komunistiskās partijas un padomju darbinieku memoriāla ciļņiem: „Zinātne”, „Jūra”, „Darbs”, „Zeme”, „Nākotne”. Kāpēc viņi gribēja gulēt tieši Raiņa kapos, tieši līdzas padomju politiķiem un “dižākajiem” komunistiem? Tāpēc, ka šī ir “Latvijas Kremļa siena”, visprestižākais sektors visprestižākajā padomju laika kapsētā.

Profesore un vēsturniece Vita Zelče Latvijas raidījuma “TE!” veidotāju Daci Salnāju ved tūrē pa Raiņa kapiem.

Kapsēta nenoliedzami ir politiskais instruments, un aizgājušo stāsts turpinās arī pēc šīs pasaules atstāšanas, tikai to jau stāsta citi cilvēki. Katra politiskā vara spēka un ietekmes demonstrēšanai izmantoja dažādus vizuālos atribūtus, tostarp arī apbedījumos, cenšoties saglabāt apliecinājumu par savu varenību. Protot nolasīt pagātnes atstātās zīmes, ceļojums kapsētā daudz stāsta par cilvēku, varas un laikmeta attiecībām.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Pilsētvide
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti