Ielu, kas vijas no Dubultiem līdz Dzintariem tūlīt aiz kāpām paralēli jūrai, sāka veidot ap 1850. gadu uz baronu Firksu zemes. Būvēšanās tik izdevīgā vietā notika ātri, un jau gadsimtu mijā vasarnīcu un vasarnieku Majoros bijis “ka biezs”.
Jūras ielā apmetās prominenta publika, par ko liecina greznās koka mājas, kas saglabājušās līdz mūsdienām. Daudzas vasarnīcu un pansiju ēkas nojauca padomju laikā, ceļot augstceltnes, bet vēsturiskās apbūves iznīcināšana diemžēl turpinās. Var teikt, ka Jūras ielā tuvplānā ieraugāms izslavētā kūrorta spožums un posts.
Līdzīgas privātīpašnieka attieksmes dēļ postā aizgāja arī kaimiņu ēka - 1937. gadā uzceltais strādnieku atpūtas nams ar strūklaku un skulptūru “Sieviete ar krūku”. Tagad tur top jaunceltne.
Līdz Otrajam pasaules karam vairākas mājas Jūras ielā piederēja vācbaltiešiem un, velkot paralēles ar Nacionālā teātra repertuāra aktualitāti, savs “Baltiešu gredzens” norisinājās arī Jūras ielā. Torchiani un Beibsi, Valija Vils un vēl daudzi citi pakļāvās Hitlera aicinājumam un izceļoja 1939. gadā, bet Canderi un Grosvaldi palika.
Jūras ielā Imants Canders satikās ar savu mūža draugu – Katiņā nogalināta poļu virsnieka dēlu Franeku.
Frizieru Canderu dzimta padomju laikā pazaudēja visu savu īpašumu, bet līdzīgs bija gandrīz visu Jūrmalas kaimiņu liktenis. Lielāko daļu ēku pēc Otrā pasaules kara padomju vara atdeva dažādu resoru sanatoriju valdījumā, bet greznākajās villās ievācās augstākās nomenklatūras pārstāvji.
Benjamiņa nama unikalitāte iemūžināta arī filmās
Ulmaņlaiku preses karaliene Emīlija Benjamiņa savā modernajā namā Jūras ielā 13 apmetās 1939. gada rudenī, bet jau nākamajā vasarā māju nacionalizēja. 1941. gada 14. jūnijā Benjamiņas kundzi lopu vagonā aizveda uz Sibīriju. Uz neatgriešanos.
Benjamiņu namā mitis gan kāds ģenerālis Loktevs, gan Latvijas kompartijas pirmais sekretārs Augusts Voss un viņa augstie partejiskie viesi.
Jāatzīst, ka ēkas apsaimniekotāji bija izvēlējušies labus padomdevējus, tāpēc nama interjers un daļa mēbeļu ir saglabājušās, bet jaunās mēbeles pieskaņotas Benjamiņu stilam. Unikāla ir rokoko guļamistabas iekārta, kas izgatavota starpkaru perioda augstākās raudzes mēbeļu meistara Mārtiņa Pagasta darbnīcā.
Padomju vara šo namu rūpīgi apsargāja, un parastajiem padomju pilsoņiem tur ieeja bija liegta. Taču kinoļaudis no padomju metropolēm šo aizliegumu ignorēja un reizēm pat saņēma atļauju uzfilmēt tur dažas epizodes.
Benjamiņu vasarnīca tagad pieder dzimtas mantiniekiem, bet turpat netālu atrodas cits reprezentabls un ļoti labi atjaunots divstāvu nams. Līdz 1939. gadam tas piederēja vācbaltiešiem, pēc tam pārgāja Latvijas Kredītbankas īpašumā. Tolaik ēkā bija ūdensvads un kanalizācija, elektrība un divi telefona aparāti, grezna iekārta un speciāli izbūvēta vannas istaba. Mēbeles un greznumpriekšmeti pazuda padomju laikā, kad mājā atradās milicijas nodaļa, bet pēc tam sanatorijas “Rīgas Jūrmala” filiāle.
1990. gados namu pārņēma Latvijas Republikas Saeimas kanceleja un lieliski restaurēja to, kas no senās greznības bija saglabājies. Tagad ēkā Saeima uzņem savus viesus.
Jūras iela vasarās ir atpūtnieku pilna, bet ziemā cilvēku ir pamaz, jo daudzas mājas ir tukšas. Lai gan mantinieki 90. gados atguva dzimtas īpašumus un ar lielu rūpību tos atjaunoja, tomēr vēlāk viņi bija spiesti savas mājas pārdot. Dzīve izrādījās pārāk dārga. Tagad ēkām ir citi saimnieki, kas Jūrmalā iegriežas labi ja uz pāris nedēļām vasarā.
Nelielais namiņš Jūras un Jāņa Pliekšāna ielas stūrī gan ir dzīvības pilns visu cauru gadu. Savā ziņā tā ir unikāla māja, jo namdaris Jānis Šillers ēku uzcēla tālajā 1880. gadā, kad Majoros vēl tikai sākās būvniecība. Starp citu, viņš esot būvējis lielu daļu grezno apkaimes vasarnīcu, bet četras mājas uzcēlis pats saviem bērniem – trīs meitām un dēlam.
''Baltic Beach Hotel'' vēsture
Padomju okupācijas gados Jūras iela zaudēja daļu vēsturiskās apbūves, jo tika uzcelta milzu kuģim līdzīgā sanatorija “Rīgas Jūrmala” - tagad viesnīca “Baltic Beach Hotel”- un daži augstākajai nomenklatūrai domāti pansionāti. Stāsta, ka tie bijuši moderni aprīkoti un birģeriski grezni iestādījumi. Baseinā ar jūras ūdeni varēja peldēt plašās padomjzemes ļaudis ar īpašiem nopelniem vai “blatiem”, bet jūrmalniekiem tādas un līdzīgas ekstras bija tāls sapnis.
Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas viesnīcas peldbaseins, trenažieri un pilates ir pieejami ikvienam, kurš vēlas uzlabot savu veselību vai sportisko formu un var šo pakalpojumu apmaksāt.
Kā zināms, vasarās viesnīcu ļoti iecienījuši slaveni Krievijas estrādes mākslinieki un atpūtnieki no bijušajām padomju republikām, jo daudzus ar Jūrmalu saista nostaļģiskas atmiņas jau vairākās paaudzēs.
Par vēsturisko namu saglabāšanu - dažāda izpratne
Pansionāta “Astoņi luksi” liktenis gan izrādījās bēdīgāks - privatizācijas “džungļos” ēka mainīja īrniekus un īpašniekus, bet tagad pamesta un skumja iet postā. Ko jaunajai paaudzei šodien vairs izsaka kādreiz ar bijību teiktais, ka “luksos” atpūšas Brežņeva meita?
Tomēr jūrmalnieki un, iespējams, ka arī daudzi vienkārši padomju pilsoņi tālos apgabalos glabā romantiskas atmiņas par to laiku, kad šajā gruntsgabalā vēl bija vēsturiskā apbūve, nevis stingri apsargāts pansionāts.
"Ielas garumā" karte. Atrodi savu ielu TE.
Protams, koka ēku atjaunošana ir sarežģīts un dārgs process, tāpēc atzinību pelna tie īpašnieki, kas izprot koka vasarnīcu un pansiju vērtību.
Lēni, bet pamatīgi rit darbi bijušajā Miškes pansijā Jūras ielā 57, kuras dekorus ar košo saulīti centrā nevar nepamanīt. Cerams, ka drīz tā jau varēs uzņemt viesus.
