Šoruden pamatīgu vētru sociālajos tīklos sacēla “Zvirbuļa” likvidēšana. Tā sauca āgenskalniešu iecienītu bibliotēku, par kuru plaši stāstījām Lapu ielas raidījumā 2013. gadā (skat. Ielas arhīvā!). Bibliotēka pēckara gados tika ierīkota Augsburgas kuģu rēderejas īpašnieku bijušajā vasarnīcā, bet dārzs pārveidots par Jaunatnes parku.
Par Jaunatnes parku šo vietu dēvē tikai retais, daudz populārāki nosaukumi ir Ļermontova parks (kā autotransporta pieturai) vai “Pieckapeika”, jo kādreiz 5 kapeikas maksāja ieejas biļete parka slidotavā.
Vēl Āgenskalna iedzimtie sarunās nereti piemin okeānu. Tāds segvārds pielipis Melnsila ielas lepnākajam mūra namam, jo tur kādreiz atradies iecienīts zivju veikals.
Arhitekta Edgara fon Irmera projektētā ēka gadiem bija pusgrausta statusā, bet māksliniekam Robertam Koļcovam kopā ar līdzīpašniekiem to izdevās atjaunot un uzpost. Zīmīgi, ka mājas atdzimšana notikusi vienlaicīgi ar Kalnciema kvartāla attīstību, kas ir brāļu Kārļa un Mārtiņa Dambergu īstenots projekts. “Ielas garumā” tur atgriežamies jau trešoreiz, lai atkal uzklausītu kādu jaunu un aizraujošu stāstu.
Melnsila ielai pēc adreses pieder Zilā māja, kurā pirms gadiem piedalījāmies agrajās brokastīs, un Zaļā māja jeb Koka arhitektūras centrs, kas atjaunota pavisam nesen. Kristapa ielas stūrī atdzimst vēl pārītis koka ēku, kam ir citi īpašnieki, - tātad labais piemērs izrādījies lipīgs. Līdzās Kalnciema kvartālam Melnsila ielā atrodas vēl divas koka mājas ar vairākiem dzīvokļiem. Iemītnieki ēkas vēlētos uzpost, bet pietrūkst rocības. Žēl, jo
vienai no tām ir ļoti skaistas durvis un veranda, kas var konkurēt ar perfekti atjaunoto Zilās mājas verandu.
Tā dēvētā Zaļā māja, kura gan tagad ieguvusi sarkanbrūnu krāsojumu, ir vienīgā Kalnciema kvartāla ēka, kas atjaunota, piesaistot Eiropas fondu līdzekļus. Māja pati māca domāt un dzīvot ekoloģiski, jo rūpīgi restaurēti koka logi un durvis, bet palodzēm, grīdai un sienām izmantoti materiāli no vecām koka mājām. Interesenti Koka arhitektūras centrā var klausīties lekcijas un saņemt praktiskus padomus koka ēku atjaunošanā.
Pagājušā gadsimta 90. gados un 2000. gadu sākumā kvartāls starp Kalnciema un Kristapa ielām esot bijis bīstamākais Melnsila ielā. Tā vismaz apgalvo vairāki raidījuma dalībnieki, kuri tanī laikā mācījās apkārtnes skolās. Es atceros divas graustiem līdzīgas ēkas ar šaubīgiem krodziņiem pagrabstāvā, bet Kārlis un Rūdolfs atgādina, ka vēl bijusi arī spēļu zāle. Kalnciema kvartāls krietni izmainījis ne tikai apkaimes vizuālo tēlu, bet arī dzīvesstilu, tomēr viens veco laiku bāriņš Melnsila ielā vēl palicis.
Līdz 20. gadsimta vidum aiz Kristapa ielas pletās Švarcmuižas sils, kas devis vārdu ielai. 1938. gadā, kad ielu nosaukumi tika latviskoti, Švarcmuižu nomainīja ar Kurzemes vietvārdu. Lielais kalns priežu silā jau kopš 19. gadsimta nogales bija rīdzinieku iecienīta atpūtas vieta, bet 1896. gadā tika izveidota Āgenskalna slidkalna biedrība. 1910. gadā līdzās Kristapa ielai jau bija ierīkota kamaniņu trase jeb rodeļbānis un risinājās sacensības tā dēvētajos renes sporta veidos: kamaniņās, skeletonā un bobslejā.
Sportošanas prieki beidzās 1950.- 60. gadu mijā, kad Āgenskalna priedēs sāka celt jauno mikrorajonu. Rīgā jau ilgstoši – kopš starpkaru perioda – bija dzīvokļu, it īpaši labiekārtotu dzīvokļu, krīze, ko vēl vairāk padziļināja pēc Otrā pasaules kara ieceļojušie padomju pilsoņu tūkstoši ar savām prasībām.
Mežs (tāpat kā daudzas koka ēkas tuvākajā apkārtnē) tika upurēts eksperimentālam mikrorajonam, kurā vispirms uzbūvēja ķieģeļu ēkas, bet pēc tam blokēkas.
Līdzās namiem uzcēla nelielas piebūves, kur ierīkoja veikalus un sadzīves pakalpojumu darbnīcas, lai darbaļaudīm viss būtu pa rokai. Āgenskalna ielā atklāja modīgu kafejnīcu “Priedes” un Melnsila ielā restorānu “Baltija”, kas iemantoja lielu popularitāti. Tagad kafejnīcas vietā ceļ daudzstāvu namu, bet restorāns pārtapis lielveikalā.
Vienīgā sporta būve, kas apkaimē saglabājusies līdz mūsdienām, ir vēsturiskā Āgenskalna vingrošanas un sporta biedrība – tagadējais Tenisa klubs Baldones ielā 7. Jūgendstila ēka tika uzcelta 1910. gadā pēc arhitekta Leopolda Rīmera projekta un ilgus gadus (arī padomju laikā) bija apkaimes multifunkcionālais sporta centrs. Tagad Tenisa klubam atkal mainās īpašnieks, bet vēsturiskās sporta celtnes vietā iecerēts būvēt lielveikalu “Lidl”.
Kamēr Rīgas domē vēl turpina diskutēt ar iedzīvotājiem par izmaiņām teritoriālajā plānojumā, āgenskalnieši un tenisa sabiedrība vāc parakstus, lai sporta centrs Baldones ielā 7 paliktu.
Atmiņas par priežu silu vēl glabā Melnsila mikrorajona iekšpagalmi: šur tur saglabājušies lielie, staltie koki, bet pavisam mazu priedīti kāds no iedzīvotājiem norobežojis ar sētiņu, lai garām skrienot nenolauž. Pagalmos no svešām acīm mēdz paslēpties (vismaz viņiem pašiem tā šķiet) tuvējo skolu jaunatne. Un
tur notiek pavisam oriģinālas sacensības.
