"Kad tuvojas pensijas vecums, diemžēl ir jau par vēlu kaut ko darīt. Varbūt mums kaut kas jāmaina dialogā ar sabiedrību, vairāk jāuzsver, ka nevis tā ir pensija, bet vairāk uzkrājums pašam cilvēkam," uzsvēra Vindele.
Viņa norādīja, ka jauni cilvēki pensijas plānus un ieguldījumus nākotnē bieži neuzskata par aktuāliem, lai gan ir tieši pretēji.
"Pensiju otrais līmenis ir tas, kas attiecas tieši uz jauniešiem, jo par 2. līmeņa dalībnieku var kļūt jau no 15 gadu vecuma," Vindele norādīja.
"Izdari pareizo izvēli attiecībā uz ieguldījumu plānu un neinteresējies līdz 50 gadiem, bet sākotnēji ir jāizdara tā izvēle, un būtu arī vēlams arī iesniegt iesniegumu par kapitāla mantošanu," viņa uzsvēra.
Ekspertei piekrita arī Stepiņš un mudināja cilvēkus interesēties par to, kas šobrīd notiek ar viņu naudas ieguldījumiem.
“Katrs plāna dalībnieks var ietekmēt to, kurā plānā atrodas. Ļoti mudinu visus, ja runājam par 2. pensiju līmeni, paskatieties Latvija.lv, kurā pensiju plānā jūs esiet,” viņš aicināja.
“Mums ir gana daudz pensiju pārvaldītāju un banku, kas var sniegt konsultācijas šajā jomā. Aizejiet uz konsultāciju, ejiet uz vairākām un paklausieties, jo tas ir ļoti sarežģīts un atbildīgs lēmums, bet tas nav jāpieņem katru gadu, un tas ietekmēs to, kā es dzīvošu tad, kad beigšu darba gaitas,” Stepiņš uzsvēra.
Arī uzņēmumiem būtu jāizrāda lielāka iniciatīva savu darbinieku 3. pensiju līmeņa uzkrājumu veidošanā, uzsvēra Latvijas Darba devēju konfederācijas sociālo lietu eksperts Pēteris Leiškalns.
Runājot par pensiju 3. līmeņa iemaksām, Leiškalns vērtēja, ka darba devējiem šajā līmenī iemaksas par darbinieku obligāti būtu jāveic profesijās, kur var būt risks, ka nevar nostrādāt līdz vispārējās pensijas vecuma sasniegšanai.
"Manuprāt, 3. līmenis ir tas, ar kuru vajadzētu aizstāt visas izdienas pensiju sistēmas, nosakot, ka darba devējam ir obligāts pienākums veikt iemaksas 3. līmenī,
nevis, ka mums ir izdienas pensiju sistēma, kas īsti labi neiet kopā ar vispārējo pensiju sistēmu," sprieda Leiškalns.
"Normālā sistēma būtu tāda, ka ir darba veids, kurā pastāv risks, ka darbinieks nevarēs tajā darbā līdz pensijas vecuma sasniegšanai nostrādāt. Un šajos darbos darba devējs, tostarp arī valsts, veic iemaksas 3. līmenī. Kad darbinieks ir sasniedzis vecumu, kad nevar strādāt konkrēto darbu, viņš var sākt saņemt daļēji pensiju no 3. līmeņa iemaksām. Protams, tas ir vēlamais modelis jebkurā profesijā, ja darba devējs var to atļauties," viņš skaidroja.
Savukārt uz jautājumu par to, kādā plānā – konservatīvajā vai aktīvajā – labāk ieguldīt, vienas pareizās atbildes nav, skaidroja eksperti. Katra situācija jāizvērtē individuāli.
“Protams, tie aktīvie ieguldījumu plāni ir riskantāki, bet krīzes laikā, ja mēs ieguldām dalībniekiem iemaksas, viņi nākotnē tieši uz to visvairāk nopelna, jo krīzes ir cikliskas un krīzes laikā daļu vērtības samazinās, un, ieguldot iemaksas, tiek nopirktas aizvien vairāk daļas tam ieguldījumu plānam par zemāko cenu. Tad, kad krīze beidzas, tās daļas nodrošina vislielāko peļņu otrā līmeņa dalībniekiem,” uzskata Vindele.
Leiškalns norādīja, ka pērn tie, kuri bija ielikušies "agresīvajos plānos, nopelnīja, – jāteic, kā ir, bet zināmā mērā tā ir spēle, kurā pat pieredzējuši brokeri, pieredzējuši cilvēki, kas gadiem ilgi ņemas, mēdz zaudēt”.
