Ar biedrības "Cerību spārni" valdes priekšsēdētāju Evu Viļķinu Latvijas Radio tikās biedrības telpās Siguldā. Viņa stāstīja, ka, sākoties karam Ukrainā, vestibils bijis pilns ar iedzīvotāju saziedotajiem apģērbiem, pārtiku un higiēnas precēm. Tikpat svarīgi bijis palīdzēt Ukrainas iedzīvotājiem sakārtot dokumentus.
Viļķina norādīja: "Es iedomājos, ka es pati aizbraucu uz svešu valsti, kuras valodu es nezinu, un man tagad jākārto dokumenti. Ja man nav atbalsta personas, tad tas noteikti būtu traģiski. Braucām arī sestdienās un svētdienās, aizpildījām šīs vīzu anketas, skaidrojām, kādas ir cilvēkiem iespējas, piesaistījām fotogrāfu, lai uzreiz būtu dokumentiem bildes arī. Tagad, kad laiks ir pagājis, liekas, ka nesaproti, kā to varēji izdarīt, jo katru dienu vakars beidzas vienpadsmitos, pusdivpadsmitos, un no rīta atkal viss sākas, plus vēl pamatdarbs. Bet tajā brīdī mums visiem [bija] sajūta, ka šoreiz mēs varam palīdzēt."
Viļķina vērtēja, ka Siguldas novadā vislielākās problēmas sagādāja dzīvesvietu atrašana kara bēgļiem. Visvairāk ukraiņu – 170 – izmitināti Mālpilī, bet, pēc viņas domām, no valsts puses pārāk mazs atbalsts bijis ģimenēm, kas vēlējās uzņemt ukraiņus.
"Pašos sākumos bija ļoti daudz tieši privāto, kas bija gatavi paņemt pie sevis, atbalstīt un palīdzēt, bet privātajiem nebija nekāda finansiāla atbalsta. Kad pieņēma lēmumu par to, ka atbalstīs arī privātos, tas nebija pārdomāts. Ja atbalsta privātos finansiāli, tad cilvēks, kurš dzīvoja tur, vairs nesaņēma pārtikas pakas, tādēļ cilvēki sāka rēķināt, ka pārtikas paka ir daudz vērtīgāka par atbalstu," viņa skaidroja.
Eva Viļķina ziņojumapmaiņas lietotnē "WhatsApp" izveidoja čatu, ko tagad aktīvi izmanto ukraiņi, kas dzīvo Siguldas novadā. "Tur apspriež visu un informē par svarīgo – gan par nodarbinātību, gan par izglītības iespējām, par sociāliem pabalstiem un atbalstu. (..) Priecē tas, ka vairs tik daudz nav atbildes jāsniedz mums, jo kāds uzdod jautājumu, kur var to izdarīt, un viņi paši savstarpēji [atrisina]."
Viļķina arī skaidroja, ka visi, kuri gribējuši strādāt, darbu ir atraduši.
Šobrīd ukraiņiem tiek nodrošinātas psihoterapeita konsultācijas un biedrība "Cerību spārni" turpina arī vākt ziedojumus. "Esam sūtījuši bērnu lietas, zīdaiņu pārtiku, autiņbiksītes, šampūnus, dušas želejas, ātri lietojamo pārtiku, enerģijas batoniņus, saldumus, riekstiņus, – kas uztur enerģiju," sacīja biedrības pārstāve.
Eva Viļķina uzsvēra, ka Ukrainai mūsu palīdzība joprojām ir nepieciešama. "To emociju, kas bija sākumā, vairs nebūs, bet tomēr [vajadzētu] katram pārdomāt savas iespējas un vismaz nedaudz atlicināt, lai palīdzētu, jo diemžēl karš vēl nav beidzies, nezinām, kad tas būs. Ir jāsaprot, ka karš Ukrainā mūs ir pasargājis. Man arī iekšēji reizēm ir tā, ka nosāp sirds par to, ka cilvēki salīdzina lietas, ko nevajadzētu salīdzināt, piemēram, "kā tad mēs šeit dzīvojam, bet tagad mums jāpalīdz kādam". Bet mēs neesam kara situācijā.''
Siguldas novadā reģistrēti četrarpus simti Ukrainas iedzīvotāju, no tiem vairāk nekā 100 jau Latviju pametuši. Daļa atgriezusies Ukrainā, daļa pārcēlusies uz citām valstīm.
