Senajiem latviešiem svētki nebija iedomājami bez mūzikas un dziedāšanas.
Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja muzejpedagoģe Ieva Bērziņa stāstīja, ka dziedāšanas pavadījumam skaņu rīku var pagatavot no pērnās eglītes un no visparastākā koka sprunguļa.
“Egles galiņš, kas ir nomizots, zariņi sacelti uz augšu un ir izgreznots ar zvārguļiem, dzīpariņiem,” savu skaņu rīku “eglīti” izrādīja Bērziņa.
Ziemassvētkos arī dejoja skalu danci.
“Dejošanas noteikumi ir tādi, ka deja norit starp skaliem un uzdevums ir nepieskarties viņiem. Tātad jālec pāri viņiem.
Var aizsūtīt radiniekiem izaicinājumu. Lūk, mana skalu deja, uztaisi tu labāku,” stāstīja Ieva Bērziņa.
Mājinieki viens otru izpēra ar egļu zariem, lai būtu laba veselība. Ar kadiķa vai egles zariem izkūpināja māju no ļaunajiem gariem.
Tikmēr jaunas meitas svēra kaķi, lai izzinātu, vai nākamajā gadā tiks pie vīra.
“Lai meita ietu pie vīra, kaķim jāsver 4 kilogrami un 190 grami,” atklāja Berziņa.
Zīlēšanai bija liela loma svētku svinēšanā. Bija vēl kāds vienkāršs paņēmiens, ko varam attālināti ar radiem šogad izspēlēt savā starpā – zīlēšanu attālināti.
“Maizīte, tā ir pārticība. Noliekam zem bļodiņas. Atslēga. Ja tiec pie jaunas atslēgas, tad vai nu tev būs jauna māja, jauna mašīna,” zīlēšanas atribūtus skaidroja Bērziņa.
Nauda simbolizēja bagātību. Bet bija arī sliktās lietas – koka gabals nozīmēja zārku, savukārt lupatiņa – nabadzību.
Dažādus simbolus var salikt zem bļodiņām un aicināt tuviniekus videozvanā izvēlēties.
Ziemassvētkos svarīgi bija arī maskoties. Var saģērbties, piemēram, par dzērvi, izmantojot koka karotes un lakatu.
Šādā izskatā var doties vilkt bluķi ap savu māju. Var apvilkt arī apkārt blakus mājai. Tikai šogad labāk, lai kaimiņi paliek istabā un uz šo procedūru noraugās pa logu.
