“4.studija” kopā ar Latvijas Lauksaimniecības universitātes Pārtikas tehnoloģijas katedras docenti Evitu Straumīti veica līdzīgu eksperimentu, izvēloties 6 dažādus rīsu veidus un kailgraudu auzas, kas izskatās līdzīgas rīsiem.
Paraudziņi tika sabērti trauciņos un uzlikti karsēties uz plītiņas, un rezultātā rīsi lēnām apbrūnēja un sāka kļūt ķepīgi un smaržot pēc deguma.
Tā kā eksperiments nenotika uz atklātas uguns, rīsi neaizdegās un pavisam kopā nesakusa, tomēr bija ir redzams, ka gruzdēšanas laikā tie kļūst gan par lipīgu masu, gan pārvēršas oglē. Līdzīgi noticis arī ar kailgraudu auzām.
“Pēc veiktā eksperimenta mēs redzam, ka sākumā mazlietiņ kusa, tātad iztvaikoja ūdens, klīsterizējās ciete, tātad viņi mazliet likās, ka ir lipīgi, mums parādījās dūmi, jo sākās degšanas process, un rezultātā, tā kā mums tur paliek organiskās vielas, viņš paliek arī ciets, tā kā viss diezgan loģiski,” norādīja Straumīte.
Viņa arī skaidroja, ka ar tik vienkāršām metodēm kā dedzināšana nevar pateikt, ka ir kādi viltojumi, “tam ir vajadzīgas hromatogrāfiskas metodes, daudz smalkākas un arī par to, ka bija sajūtama plastmasas smarža, tas arī – mūsu deguns reizēm neuztver tās smalkās lietas un mēs varam sajaukt”.
Savukārt Pārtikas un veterinārais dienests norādīja, ka Latvijā nopērkamajos rīsos nav plastmasas piejaukumu.
“Pilnīgi visām ES teritorijā iebraucošām Ķīnas izcelsmes rīsu un produktu kravām ir jāveic fiziskā kontrole ar paraugu ņemšanu un laboratorisko testēšanu. Ja patiešām kādā no Eiropas Savienības dalībvalstīm tirdzniecībā būtu konstatēti plastmasas rīsi, kas ir reāls drauds patērētāju veselībai, tad par to nekavējoties uzzinātu visu dalībvalstu pārtikas apriti uzraugošie dienesti,” uzsvēra dienests.
