Lieldienas senie latvieši kādreiz svinēja, jo tas bija brīdis, kad, nākot pavasarim, gaismas kļūst vairāk par tumsu. Proti, diena kļūst garāka par nakti.
Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja muzejpedagoģe Ieva Bērziņa norādīja: "Tas ir pamats priekam, jo ir izdzīvots tumšais, grūtais gada posms un nāk siltums, būs zāle zaļa, varēs lopus ganīt ārā."
Lieldienu rīts parasti saimē sākas agri, jo ir jāpaspēj nomazgāt mute pirms saullēkta. Ar laiku ienāk arī olu krāsošanas tradīcija.
"Lieldienu rītā, ja ir gribēšana, lai saime dzīvo saticīgi, saimniece paņem vienu krāsotu olu, nomizo, un pēc tam sagriež tik gabaliņos, cik ir saimes ļaužu. Visi kopā apēd pirmo Lieldienu oliņu un visu gadu dzīvo mīļi, draudzīgi, nebaras," sacīja Bērziņa.
Lieldienās neiztiek bez šūpošanās un dažādām atrakcijām ar krāsotajām olām. Lai nākamajā gadā nebūtu jāmelo, olas noteikti ir jāēd ar sāli.
Muzejpedagoģe norādīja: "Ola ir dzīvības simbols. Redzam simbolisko nozīmi – no olas rodas jauna pasaule, piedzimst jauns putnēns, un tieši tāpat pavasaris šķiļ jaunu pasauli, kura ir pilna ar dzīvību un auglību. Mainoties ar olām, spēkojoties, cīkstoties, kuram ir stiprākā ola, kuram ir skaistākā ola, mēs burtiski apmaināmies ar savu dzīvības spēku un kļūstam visi kopā gan draudzīgāki, gan saliedētāki, gan laimīgāki."
Arī sišanās ar olām ir neatņemama svētku tradīcija.
Bērziņa skaidroja: "Ar olām arī visādas blēdības notiek. Ja kāds tiek pieķerts, ka viņš ar koka olu cīnās, tad, protams, viņš tika bargi sodīts par šādu jokošanos."
Galdā tiek klāti apaļi ēdieni. Krāsu izvēle ēdieniem – vairāk balti un dzelteni toņi. Uz galda noteikti būs kāds biezpiena rausis vai karaša.
Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja pārstāve Rozīte Katrīna Ponne piebilda: "Lieldienas ir laiks, kad beidzot pa īstam varam redzēt, ka saule debesīs ir arvien biežāk. Kā ikvienos saulgriežos, arī šajā laikā mēģinām tradicionālajos ēdienos atrast saules simbolu."
