Noguruši un nenovērtēti
Latvijas Personāla vadīšanas asociācija katru gadu veic pētījumu par emocionālo klimatu uzņēmumos Latvijā. Selga atklāja, ka aizvadītā gada pētījumā piedalījās trīsarpus tūkstoši dalībnieku, un tika noskaidrots, ka cilvēki bieži savās darba vietās piedzīvo stresu un izsīkuma sajūtu.
"Interesanti, ka 2023. gadā parādījās arī tāda sajūta – netaisnības sajūta darba vidē, kas pieaug, salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem," norādīja Selga.
No pozitīvās puses raugoties, cilvēki pētījumā bieži norādījuši, ka savā darbā jūtas patstāvīgi. Tātad viņiem ir tiesības pieņemt kaut kādus lēmumus, rīkoties.
"Savukārt sliktā ziņa ir, ka novērtētības sajūta cilvēkos samazinās. Tātad viņi vēlas būt vairāk novērtēti, pamanīti, nekā tas ir bijis iepriekšējos gados. Kopumā varētu teikt, ka mūsu labi zināmais stress un izsmeltības vai izdegšanas sajūta tomēr valda kolektīvos un komandās," atzina Selga.
Komentējot stresa iemeslus, visbiežāk cilvēki min lielo darba apjomu, ar kuru bieži nespēj tikt galā, norādīja Selga, bet pie nenovērtēšanas vai netaisnības aspektiem – gan atalgojumu, gan attieksmi no priekšniekiem.
Emocijas jāizrunā
"Katram mums ir savas sajūtas par to, cik daudz mēs darām, kā mēs to darām, cik labi mēs to darām. Visus procesus, kas notiek uzņēmumā, mēs vērtējam caur savu prizmu – kā attiecas pret mani, kā es jūtos, un tas ir pilnīgi normāli. Ja ir ne tik tiešs kontakts ar vadītāju, ne tik tiešs kontakts ar kolēģiem, tad arī nav iespējas izpaust sevi kā profesionāli," pauda biznesa trenere un konsultante Jana Strogonova.
Tas, protams, var radīt dusmas, nomāktības un bezspēcības sajūtu. Kā ar šīm emocijām tikt galā darba vidē, kurā ierasts šādas sajūtas apkārtējiem neizpaust?
"Emocijas ir jāizreaģē. Iemesls, kāpēc arvien vairāk diemžēl cilvēkiem parādās depresīvas iezīmes, viens no komponentiem, kas noteikti nav vienīgais, diemžēl ir šī frustrācija vai dusmas, kuras ir jāapspiež. Ja visu laiku mēs par kaut ko dusmojamies, un mēs nevaram tur neko izmainīt, tad piekarinās klāt bezcerība, un sākas šī nomāktība, kas var aizvest līdz patiešām jau klīniski nozīmīgai depresijai," skaidroja Orupe.
Tāpēc emocijas ir jāpārstrādā, par tām ir jāspēj runāt ar kādu, tostarp arī darba vidē.
"Es ļoti, ļoti aicinātu katru un ikvienu darbavietu mēģināt mazliet strādāt šīs emocionālās inteliģences virzienā tādā nozīmē, ka neteikt cilvēkiem – "tad, kad tu nāc uz darbu, atstāj emocijas, lūdzu, aiz durvīm".
Tas būtu apmēram līdzvērtīgi tam, kā teikt – "lūdzu, atstāj asinsspiedienu aiz durvīm". Mēs nevaram atstāt savu limbisko smadzeņu daļu aiz durvīm. Vismaz tad, ja mēs gribam domājošus darbiniekus," uzsvēra Orupe.
Jautājums, kur ar tām emocijām likties? Daudzi cilvēki izvēlas šos jautājumus izrunāt ar sev tuviem cilvēkiem. Visbiežāk tā ir ģimene un draugi, taču tas ne vienmēr ir labākais variants.
"Vēl brīnišķīgāk būtu, ja emocijas, kas rodas darba vidē, varētu arī darba vidē pārrunāt. Ja galīgi nav ne viena, ne otra, vienmēr paliek terapija," norādīja Orupe.
Svarīga atgriezeniskā saite
Selga atzina, ka ir situācijas, kad darbinieku iespējas runāt par savām emocijām darba vidē ir ierobežotas, jo arī pats vadītājs ar tām netiek galā vai varbūt ir pārāk aizņemts, lai par tām interesētos.
"No savas puses varētu teikt tā – vecākus mēs neizvēlamies, vadītājus mēs varam izvēlēties. Tas ir viens. Otrs – par emocionālo klimatu, protams, lielā mērā ir atbildīgs vadītājs, bet arī paši cilvēki.
Ja mēs redzam, ka vadītājs netiek ar emocijām galā, es saprotu, ka tas ir grūti, bet komandai vai cilvēkam, kam tas sāp, ir jāiedod atgriezeniskā saite savam vadītājam," ieteica Selga.
Arī priekšnieki un darbu vadītāji ir cilvēki. Ir svarīgi viņiem pateikt, kā konkrētā rīcība vai uzvedība liek justies pārējiem, kādas sekas tas atstāj uz darbiniekiem un komandu. Protams, tam ir vajadzīga drosme un atbalsts no pārējiem kolēģiem.
"Ja pēc tam nekas nemainās, ja nevaram mainīt situāciju, ir jāmaina vai nu darba vieta vai arī sava attieksme pret to. Vai nu mēs pieņemam, ka tā tas ir, un sadzīvojam vai nu dodamies," atzina Selga.
