ĪSUMĀ:
- Daudzdzīvokļu namu Stoļerovā dēvē par "Gudro pūču" māju, jo izsenis tās iemītnieki bijuši pedagogi.
- Ināras Ameļko ģimene nežēlo laiku un naudu apkārtnes iekārtošanai.
- Arī kaimiņi iesaistās darbos – sievietes uztur savu iedalīto ziedu stūrīti, bet kungi pļauj zāli.
- Vienlaikus iemītniece uzskata – kādreiz cilvēki kopābūšanā un kopīgos darbos iesaistījās čaklāk.
- Tomēr arī nākotnei plānu ir daudz – iecerēta gan lapenīte, gan bērnu laukums.
- Ināra atzīst: Kamēr būs pagasts un skola, Stoļerova par sūnu ciemu nepaliks.
"Gudro pūču" māja
Pērnā gada Rēzeknes novadu apvienību konkursā "Skaista muna tāva sāta" tika nominētas sakoptākās sētas. Starp visām privātmājām bija viena daudzdzīvokļu māja Stoļerovā, kur balva tika pasniegta kaimiņu komandai, kas tur rūpi ne vien katrs par savu dzīvokli un kāpņutelpu, bet arī mājas apkārtni. Viena no iemītniecēm Ināra Ameļko šajā mājā dzīvo jau 44 gadus. Cik sevi atceras, tik vienmēr te valdījusi kārtība. Ne vien kārtība, bet kārtība ar radošuma piesitienu. Dzīvojamās mājas pagalma un apkārtnes iekārtošana pieprasa daudz laika, pūļu un finanšu, bet uzskaitītie faktori nekad nav bijuši šķēršļi uz acīm baudāmu un sirdij tīkamu rezultātu.
"Cenšamies kopt un iekārtot regulāri, katru gadu. Eksperimentēju, pērku ziedus un daudz ko mēģinu arī pati izaudzēt," norādīja Ināra.
Mājas priekšpagalms tiešām līdzinās ziedu dārziņam. Lilijas, samtenes, petūnijas un flokši priecē garāmgājēju acis. Ināra piemetināja, ka iestādītās puķes ir ļoti bieži jāravē, jo saimnieces acis necieš redzēt nezāles.
Līdzās puķēm mājas iekšpagalmu rotā arī dekoratīvi priekšmeti, kas veidoti pašu rokām vai saņemti dāvanā.
Mājas priekšā sēž arī divas pūces, kas apzīmē dzīvojamās ēkas nerakstīto nosaukumu "Gudrās pūces". Ināra skaidroja, ka māja šādi nosaukta par godu skolotājiem, kas visus šos gadus te dzīvojuši. Patiesi, arī Ināra ir pensionēta skolotāja un lielākā daļa kaimiņieņu, ko viņa piemin ir pedagogi.
"Mājā ir 27 dzīvokļi, un visos kāds dzīvo. Mūsu mājā agrāk dzīvoja tikai skolotāji. Tāpēc mūsu māju arī dēvē par Gudro pūču māju," norādīja Ināra.
Šī nosaukuma dēļ Rēzeknes novada Kaunatas apvienība uzdāvināja dzīvojamai ēkai pūces, lai mājai tās iesauktais nosaukums būtu arī redzams simboliskā veidā. Tāpat tika saņemta arī dāvanu karte, par kuru iemītnieki iegādājušies ruberoīdu, ar kuru plānots pārklāt kāpņutelpu jumta segumus, jo tie noauguši ar zāli un sūnām.
Skaistuma radīšanai naudu nežēlo
Iemītniece Ināra bēdīgi atzina, ka šī gada laikā aizgāja mūžībā trīs šīs mājas iemītnieki vīrieši: "Jāsaka, ka esam bez puišiem. Kā veci, tā jauni, bet viņi visi aktīvi strādāja. Sniegu tīrīja un visu, ko vien varēja. Šobrīd mums trūkst izpalīdzīgu roku."
Viens no aizgājējiem bija arī Ināras vīrs, kurš katru gadu pielika arī savu roku krāšņuma radīšanā. Viņš bija galdnieks, kuru aizrāva radošas idejas. Viens no viņa veikumiem ir no dažādiem materiāliem darinātā mašīnīte.
"Vīram pagrabā bija iekārtota vietiņa, kur viņam vienmēr patika sēdēt un ņemties. Kopā ar viņu bijām izveidojuši visādus rotājumus, piemēram, valsts svētku noskaņās – auseklīšus, jumīšus, Jaungada eglītes, instalācijas. Es pasaku ideju, bet viņš sagatavo un atnes, tālāk es sakrāsoju. Rotājumus salikām mājas priekšā. Visiem svētkiem vienmēr kaut kas tika izveidots un izpušķots," pastāstīja Ināra.
Viņa arī piebilda, ka šim vaļaspriekam aiziet diezgan daudz naudas un materiālu, tomēr darbiņš rada patiku un prieku. Līdzīgi ir arī ar puķēm un stādiem – tiek tērētas personīgās finanses, bet šāda skaistuma radīšanai nauda netiek žēlota.
"Man nav žēl naudas nopirkt puķes pašai. Šogad petūnijas maksā jau piecus eiro. Viens otrs pasaka, ka esmu galīgi stulba, šādi tērējot naudu, bet es ne no viena neprasu līdzekļus," norādīja Ināra.
Savstarpēja sastrādāšanās ir svarīga
Daudzdzīvokļu mājas privatizēto dzīvokļu īpašnieki spēj ne vien mierīgi sadzīvot, bet arī rast kopīgu valodu skaistuma veidošanā īpašuma pagalmā.
Šobrīd mājā lielākoties dzīvo vecāka gada gājuma ļaudis, bet ir arī jaunas ģimenes ar bērniem, kas ievācas dzīvokļos. Arī jaunākie iemītnieki tiek iesaistīti labiekārtošanas darbos, bet atdeve vairs nav tik liela, kā tas bijis senākos laikos, uzskata Ināra.
"Paldies skolotājām, kuras ir atbildīgas un zina, ka skaistumam ir jābūt. Kaimiņi redz, kad es izeju, tad jau no viena gala kāds atnāk, cits no otra. Ir ļoti grūti saaicināt visus kopā, lai varētu sarīkot kādu talku. Agrāk rīkojām. Rakstījām paziņojumus, ka sestdien visi pulcēsimies talkai. Visi izgājām un vienā mirklī visu izdarījām. Tagad cilvēkus nevar salasīt – "es strādāju, es ilgi guļu, man daudz citu darbu", kā tas jau vienmēr tagad notiek," dzirdētās atrunas uzskaitīja mājas iemītniece.
Lai sadalītu darāmos darbus, daudziem kaimiņiem iedalīti savi stūrīši, kuri regulāri jāapkopj. "Piemēram, dzīvo viena skolotāja, kura ir iedalīts gabaliņš gan no ieejas puses, gan no balkonu puses. Arī otrajā pusē ir jauna sieviete, kura arī ir apņēmusies iekārtot un uzturēt stūrīti, " pastāsta Ināra.
Tāpat arī ir ar zāles pļaušanu – ēkas stiprā dzimuma pārstāvji pļauj zāli tad, kad var. Un par to nauda netiek ievākta.
Apņēmīgā sieviete pauda, ka ir ļoti svarīgi saglabāt kārtību mājas apkārtnē, kaut arī ir bijušas reizes, kad apkārtējie tā neuzskata: "Gar mūsu māju cilvēku brauc uz pagastu, uz skolu. Tepat arī saietu nams. Dažreiz tauta no malas nesaprot, kādēļ ir jākopj, jāstāda, jāuztur. Citreiz sanāk arī pakasīties. Tās apmales, kuras ātri vien aizaug ar zāli – besī, goda vārds! Ir sūri grūti jāstrādā, bet man patīk rezultāts. Es teicu, – kamēr es dzīvošu, visas malas būs iztīrītas."
Inārai darbos aktīvi palīdz arī viņas meita Baiba, kura novērtē mammas pūles un cenšas atbalstīt. Baiba dzīvo ārzemēs, bet mammu visbiežāk sanāk apciemot tieši vasarās. Pati Ināra norāda, ka meitai ļoti patīk nopirkt dažādas puķes un rotājumus, ar ko iespējams papildināt jau esošos piemājas skaistumus.
Viena no jaunākajām piemājas kompozīcijām ir pārkrāsota ķerra, kas nu jau pilda citu funkciju – priecē garāmgājēju acis kā ekskluzīva puķu dobe.
"Tā bija meitas ideja izveidot ko tādu. Sākumā viņa piedāvāja kompozīciju veidot uz vectēva vecā riteņa, taču stāvēja šī te melnā tačka, izdomājām labāk to atjaunot. Nopirkām krāsu un – ir! Ļoti ātri izžuva," skaidroja Ināra.
Meitai Baibai daudzdzīvokļu māja asociējas ar jautriem kopābūšanas mirkļiem, tāpat viņa atceras, ka arī bērnībā mamma bijusi tikpat atbildīgi noskaņota pret labiekārtošanas darbiem.
"Ja mamma ko pateica, tātad tas jādara," skaidroja meita Baiba, atminoties, ka šeit aizvadīta ļoti pozitīva bērnība – daudz ticis skraidīts un spēlēts, tomēr arī darba bijis daudz. Svinēti arī kopīgi svētki, taču nu tas gājis mazumā.
Arī Ināra piekrita, ka cilvēki vairs nav tik atsaucīgi.
"Tagad svētki tiek svinēti individuāli. Ar kaimiņiem – ir ļoti reti, lai kāds pie kāda staigātu. Kopumā dzīvojam draudzīgi, izpalīdzīgi un nekašķējamies, taču agrāk tiešām bija tā, ka daudz vairāk pavadījām laika kopā. Kaut vai sēžot pie kāpņutelpas uz soliņa. Agrāk bija viena babiņa, kas visu laiku sēdēja. Tad pie viņas piesēdās viena, otra parunāties. Viņa arī pati gaidīja, kad kāds pienāks parunāt."
Nepalikt par sūnu ciemu
Interesants fakts, ko pamanījušas Baiba ar mammu Ināru, ir tas, ka pie mājas pērn tika uzlikts dekoratīvs stārķis ar divām olām uz bērza tāss. Kopš tā brīža mājās sākuši dzimt bērniņi. "Lūk, viena šodien izšķīlās," smaidot sacīja Ināra.
Inārai tieši todien piedzimis jau devītais mazbērns, turklāt dienu iepriekš dzemdējusi arī kaimiņiene. Vēl cita kaimiņiene ir gaidībās, un drīz vien arī tuvojas dzemdības. Abas sievietes to tiešām uzskata kā labu zīmi.
"Man ir tāda sajūta, ka visam ir jābūt kārtībā. Kamēr būs pagasts un skola, mēs nepaliksim par sūnu ciemu. Vismaz kamēr es dzīvošu, to tā noteikti neatstāšu. Patīk tas vai nepatīk, vienalga visi būs likti pie darba, strādāsim," uzsvēra Ināra.
Abas sievietes apsvēra arī nākamā gada plānus.
"Baiba, strādāsim nākamgad? Ko mēs varētu ieplānot nākamajam gadam? Būtībā plānu ir diezgan daudz. Ir, ko darīt,"
sacīja Ināra.
Baiba norādīja, ka varētu izveidot bērnu laukumiņu vai lapenīti. Šobrīd bērni daudzdzīvokļu mājā ir, taču laukumiņā redzamas tikai vienas šūpoles.
Ināra uzsvēra, – ja būtu gana līdzekļu, visas idejas varētu realizēt, jo to tiešām esot daudz. Tā kā māja ir privatizēta, pagasts īpaši finansiāli neiesaistās, tas esot jānodrošina pašiem privatizēto dzīvokļu īpašniekiem. Pagaidām padomā ir jau minētais jumta segums, tāpat arī balkonu atjaunināšana un kāpņutelpu ārdurvju nomaiņa.
