Varam būt vēl stiprāka tauta. Saruna ar ūdenslīdeju-atmīnētāju Sergeju Juhno

Atzīmējot Lāčplēša dienu 11. novembrī, atceramies to, cik stipra bija Latvijas armija, kas pirms 101 gada cīnījās par valsts pastāvēšanu. Arī šodien starp mums ir stipri mūsu zemes sargi, tādēļ šonedēļ Latvijas Radio iepazīstina ar pieciem karavīru stāstiem. Viens no tiem ir par bocmani Sergeju Juhno.

Bērnībā Juhno nebija sapņa kļūt pat ūdenslīdēju, taču ceļš līdz tam aizveda obligātajā armijas dienestā, dienējot Kolkā krasta aizsardzības vadā: “Mums atbrauca viens virsnieks no Liepājas un piedāvāja, vai negribam pārbaudīt savas spējas kļūt par ūdenslīdējiem. Tur ir divu dienu pārbaudījumi – divas dienas mūs mocīja. Daudz fiziska darba. Un divu dienu laikā no 36 kandidātiem palika tikai četri. Es biju viens no tiem.”

Savu pirmo iegremdēšanu ūdenī Juhno atceras joprojām. Tā notika tirdzniecības kanālā četru grādu aukstumā. “Redzamība 50 centimetru – neko nevarēja redzēt. Mani tur raustīja ar to striķi, un es domāju, ko es te vispār daru? Bet beigās kaut kā aizgāja. Mani tieši tās grūtības attīstīja, un arvien vairāk sāka patikt,” atzīst bocmanis.

Viens no galvenajiem ūdenslīdēju komandas uzdevumiem ir nesprāgušas munīcijas neitralizēšana. Tā kā vēsturiski Latvijas teritorijā bijis daudz karu, munīcijas aizvien ir daudz. “Baltijas jūra vēl ir pilna. Kad atrodam kādu objektu, tad gatavojam sprāgstvielu, ūdenslīdēji iet lejā, piekabina sprāgstvielu pie mīnas. Tad ejam augšā un drošā distancē spridzinām,” stāsta Juhno.

Šobrīd ūdenslīdēju komandas kapacitāte ir 55 metri – apmēram trīs deviņstāvu māju augstums. Taču tagad mācās, lai varētu iegremdēties 80–85metru dziļumā, kur ir īpaši tumšs un auksts. “Tur var būt visādi. Ir tāda slāpekļa narkoze, kas notiek dziļāk par 30–35 metriem saistībā ar spiediena maiņu. Un tur ūdenslīdējs kļūst apdullināts,” stāsta Juhno.

 

Reiz paša pieredzē bijis tā, ka, iegremdējoties 53 metru dziļumā,  šķita, ka sāk skanēt mūzika:

“Ar tādu kā zvaniņu. Un man gribējās atlaist to striķi un peldēt vienkārši. Tāda eiforijas sajūta. Ja ūdenslīdējs zina, ko viņš dara, tad no tā var izvairīties,” uzsver bocmanis.

Gandarījumu Juhno sniedz sajūta pēc operācijām, kad kādu vietu izdevies padarīt drošāku: “Tas ir arī viens no galvenajiem mērķiem. Ir ļoti daudz situāciju, kad zvejnieki ar saviem kuģiem, tīkliem, ceļ augšā [ko bīstamu]. Viņi jau nezina, kad ir kaut ko noķēruši. Tas ir ļoti bīstami”.

Novembris Juhno asociējas ar lāpu gājienu, kas liek domāt par to, kā iepriekšējās paaudzes ir cīnījušās. “Bet mēs tagad sūdzamies par tādiem sīkumiem, piemēram, kad karantīnā jāsēž vai maska jāvelk. Tās problēmas vispār nevar salīdzināt. Tu uzreiz iedomājies, kādas grūtības bija iepriekšējai paaudzei. Mani tas motivē – mēs esam tikpat stipri kā tauta un varam būt vēl stiprāki,” pārliecināts ir karavīrs.