Valodnieks meklē Ludzas igauņu valodas pratējus

Vai Latvijā vēl kāds runā "Lutsi" (vai „luci”) jeb Ludzas igauņu valodā, kā tas bija vēl salīdzinoši nesen - to šobrīd pēta valodnieks Uldis Balodis. Viņš dzīvo Somijā, bet uzaudzis ASV. Ludzas igauņi valodnieku ieinteresējuši, jo viņu aizrauj mazās somugru valodas, turklāt te ir saistība ar viņa interesi par lībiešu valodu. Balodis ievērojis, ka Ludzas igauņu pēcteči tagad pārsvarā runā latviski un krieviski, un arī latgaliski.

Vēl pirms 10-20 gadiem Ludzas apkaimē, cilvēkus varēja dzirdēt sarunājamies šajā valodā. Vai tā ir vēl joprojām - Uldim nav drošu ziņu. Kopš pērnā gada pavasara Uldis apbraukā Ludzas apkaimi un tiekas ar Ludzas igauņu pēctečiem, pēta valodu un vēsturi. „Teiksim, es vienmēr esmu interesējies par mazajām valodiņām. Tas varbūt nedaudz nāk no manas mammas, jo viņa arī ir valodniece pēc izglītības. Man visas valodas likās interesantas, un līdz tam laikam, kad nonācu studijās, bija tā, - jo mazāka valodiņa, jo interesantāka tā likās,” klāsta Uldis.

Valodas Uldi aizrauj kopš bērnības, viņš tekoši runā četrās valodās, bet nopietni mācījies 20, to vidū arī indiāņu valodas un lībiešu valodu. Uldis no savas pieredzes labi zina, kā ir būt ar savu valodu mazākumā.

Latvijā Uldis nekad nav dzīvojis. Viņš piedzima pirms 35 gadiem Zviedrijā. Ulda ģimene Latviju bija pametusi vācu okupācijas laikā. Ulda mamma piedzima jau Vācijā.  „Viņa kādreiz saka, ka gan es, gan viņa ir tādi kā siltumnīcas augi, jo mēs abi uzaugām ārpus Latvijas, bet mums abiem latviešu valoda ir kā pirmā valoda. Abos gadījumos mūsu mājās vienmēr runāja tikai latviski,” atminas valodnieks. 

Kad Uldim bija trīs gadi, viņi aizceļoja uz ASV - Arizonu.

Un vienkārši likās, ka valoda ir pirmā svarīgākā lieta pirms visa cita, bez valodas, manu vecāku uztverē, nav tādas identitātes. Tagad, kad skatos atpakaļ, es domāju, - tajā laikā, kad es piedzimu, nu gan noteikti nelikās, ka pastāv kaut kādas īpašas „šanses,” ka Latvija jebkad varētu atkal būt neatkarīga. Interesanti, ka viņi tik ļoti uz to pastāvēja. Sevišķi, kad es biju maziņš, bija tāda regula, ka mājās mēs runājam tikai latviski, un mēs tiešām tā arī darījām,” saka Balodis.

Pirmoreiz Latvijā Uldis bija 14 gadu vecumā 1992.gadā. „Atceros, mēs bijām kaut kādā laukumā te Vecrīgā, un bija veikals, kur logā bija rakstīts „Maize”. Man pirmā doma bija automātiski, ka tas būs angliski, domāju, kāpēc (izrunā kā ) "meiz" - kā kukurūza, un es domāju, kāpēc būtu tas rakstīts uz loga Latvijā. Un tad es sapratu - ka, nē, protams, rakstīts latviski, „maize”,” stāsta Uldis.

Dzīvojot ar šādu dalītu identitāti, sajūta Uldim esot laba un nedaudz īpatnēja - uz pasaules ir kāda tik labi saprotama vieta, kurā pat sajūtams ir valodas humors. Tiesa, viņš arī centās iepazīt Arizonas saknes. Bakalaura studiju laikā mācījās dzīvās indiāņu valodas un apbraukāja indiāņu ciemus.

Ulda maģistra darbs tapa par lībiešu uzsvaru sistēmu, taču doktora disertācija par izmirušas Ziemeļkalifornijas indiāņu valodas gramatiku. Tagad Uldis dzīvo Somijā, un Helsinku universitātē pēcdoktorantūras pētniecības programmā pievērsies Ludzas igauņu valodai un vēsturei. Viņu pagātne joprojām nav skaidri zināma. „Parasti tiek stāstīts, ka pēc lielā ziemeļu kara vai nu kā kara bēgļi, vai, iespējams, tie bija katoļticīgi igauņi, kas negribēja būt luterāņi, izceļoja no Dienvidaustrumigaunijas Veru apgabala,” uzsver Uldis.

Viņš jau apbraukājis vairāk nekā 40 ciemus, kur Ludzas igauņi, saukti arī par lutsi, kādreiz dzīvojuši, un arī intervējis viņu pēctečus. Ievācis ziņas par viņu dzimtas kokiem, lai vairāk uzzinātu par vēsturi. Pēc Ulda apkopotajām ziņām, pēdējais zināmais Ludzas igauņu valodas pratējs miris 2006.gadā. Uldis arī uzsver, ka viņš nav vienīgais Ludzas igauņu pētnieks. Ulda mērķis ir apceļot 53 ciematus, ko savulaik - 19.gadsmita beigās aprakstījis igauņu pētnieks Oskars Kallass. „Un tad beigās to visu savienot vienā grāmatā, ko es saucu par Ludzas igauņu ābeci. Mērķis būtu radīt principā tādu kā ievadu valodā, arī pielikt klāt nodaļas, kur drusku pastāstīts par šo tautu un vēsturi,” viņš iepazīstina ar savu ieceri.

Taču, ar ko Ludzas igauņu valoda atšķiras no dienvidigauņu valodas, te būs Ulda skaidrojums. „Ludzas igauņu valodas pratēji, dzīvoja vismaz kādus 300, 400 gadus atšķirti no pārējiem dienvidigauņu valodas pratējiem. Tādu gadu gājumā viņiem attīstījās cita fonoloģija, skaņu struktūra viņu vārdos atšķīrās no parastās dienvidigauņu valodas. Tā attīstījās pati savu ceļu,” saka valodnieks.

Uldis neslēpj, ka, protams, viņa sapnis būtu atrast kādu, kas prot Ludzas igauņu valodu, ne tikai atsevišķas frāzes, piemēram, „tere tere”. Taču svarīga ir arī Ludzas igauņu pēcteču sniegtā informācija, atmiņas par vecvectēvu kultūru, ģimenes vēsturi, tāpēc Uldis aicina cilvēkus atsaukties, rakstot viņam uz e-pastu [email protected]

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti