Uz asins analīzēm Lielbritānijā sūta tikai pēc pamatīgas dīkšanas. «Diagnoze vēzis» 10.dienasgrāmata

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 3 gadiem.

Tā bildē ir mana virtuve / trenažieru zāle. Un mans svaru stienis, tiesa, pagaidām lielākā daļa svaru ir skapītī, bet gan jau pamazām tikšu arī līdz tiem. Ir arī hanteles, stepa soliņš un gumijas, kas lielākoties krāj putekļus, jo ne visi moku rīki man patīk vienlīdz labi. Daži nepatīk nemaz, piemēram, lecamaukla.

Pagājušajā gadā pirms operācijām internetā lasīju šausmu stāstus un prātoju – diez kāda būs dzīve pēc tam? Vai uzreiz palikšu veca, resna, kauli sāks lūzt, un, galu galā, ķirurģiskās menopauzes dēļ pārvērtīšos par vīrieti? Mierināju sevi ar domu, ka vīrietis arī ir cilvēks, kā būs, tā būs. Tad nāca ķīmijterapija un apjausma, ka sekas var būt vēl trakākas. Mati var neataugt, var iedzīvoties hroniskās sirds, aknu, nieru problēmās, var dabūt jaunus vēžus. Drudžaini rakājos pa internetu, cenšoties atrast sieviešu foto pēc tikpat traumatiskas ārstēšanas. Vai knapi kustēšu un izskatīšos pēc ķēma?

Taču te nu esmu virtuvē ar svaru stieni, bez meikapa un fotošopa, kopš vēža operācijas pagājis gads un astoņi mēneši, kopš ķīmijterapijas – par diviem mēnešiem mazāk. Joprojām es pati.

Videokonsultācija, par ko visi aizmirsuši

Burtu pa burtam bakstu interneta meklētājā nejēdzīgi garo adresi no printētas vēstules, pēc 10 minūtēm jāsākas onkologa videokonsultācijai. Pārbaudes, kas pandēmijas laikā izpaužas kā dažu minūšu papļāpāšana, notiek reizi trijos mēnešos, taču nosūtījumu uz asins analīzēm, nemaz nerunājot par citām pārbaudēm, var dabūt tikai ar pamatīgu dīkšanu. Anglijā nevar tādā Gulbja laboratorijā samaksāt pārdesmit eiro un uztaisīt visu, ko sirds kāro. Var privāti, bet tas nozīmē pamatīgu ķēpu un rēķinu simtos vai pat tūkstošos.

„Meklētā lapa neeksistē.” Vēlreiz pa burtam cītīgi bakstu vismaz 40 nesakarīgu zīmju kombināciju, velkot ar pirkstu līdzi drukātajam tekstam. Atkal nekā, laika atlicis pavisam maz. Sazvanot slimnīcu, sapīkusi kundze savieno ar onkoloģes sekretāri, kur autoatbildētājs paziņo, ka sekretāres uz vietas nav, un ziņu ierunāt nav vērts, jo neviens to tāpat neklausīsies. Britiem ir nelāga mode noslepenot telefona numurus un maksimāli sarežģīt kontaktēšanos ar visa veida iestādēm, un slimnīca diemžēl nav izņēmums. Taču neesmu ar pliku roku ņemama, zinu, ka galvenais ir nelikties mierā un zvanīt visiem pēc kārtas, liekot saprast, ka no manis vaļā netiks. Vai nu apniks, vai atradīsies līdzjūtīga dvēsele.

Zvanu atkal, atbild cits operators, izdodas pierunāt savienot ar onkoloģijas nodaļu. Izstāstu savu kreņķi, māsiņa apsola uzrakstīt onkoloģei e-pastu. E-pastu!

Pēc stundas zvana no onkoloģijas nodaļas. Piedodiet un atvainojiet, cita nodaļa vainīga, rezervējuši laiku un iekopējuši nepareizu videolinku. Un dakteres šodien darbā nemaz neesot (ko?!). Vai man derot nākamā piektdiena? Protams, ja vien iedod strādājošu linku. Visu dabūsiet, misis Kāv (tas ir, es), atsūtīsim jaunu vēstuli.

Nesaprotu, man tagad priecāties, ka izdevās par sevi atgādināt, vai jāiet sūdzēties, ka slimnīca neseko, lai vēža slimniekus pārbaudītu likumā noteiktajā kārtībā?

Nebūtu iztramdījusi, tad neliktos ne zinis.

Lielbritānijā ierasts, ka komunikācija notiek, sūtot vecās, labās vēstules, tā dēvēto snail mail, burtiski tulkojot, gliemežpastu. Par laimi, Anglijas dienviddaļā vēstules zūd reti, īpaši jau vēstules no slimnīcas, tās čiept nav nekādas jēgas. Nespēju iedomāties garnadzi, kurš par visām varītēm gribētu tikt uz onkologa ginekologa konsultāciju.     

Nākamajā piektdienā ielogojos videokonsultācijas uzgaidāmajā telpā, kur nepātraukti uz riņķi iet putniņu čivināšanas ieraksts un ik pa brīdim atskan paziņojums, ka darbinieki zina, ka gaidu. Pēc labas pusstundas uzrodas daktere, internets pamatīgi bremzē, sastingstot attēlam visai amizantās pozās, bet smieties laikam nevar, jo mani redz un dzird. Kad daktere datoru pārstartējusi un palūgusi manu atļauju studentes dalībai, kura visu laiku tāpat sēž blakus ārpus redzamības zonas, beidzot varam sākt. Painteresējos, vai no ķīmijterapijas var tā būt, ka kreisās rokas īkšķis teju nejūtīgs? Dakterei neesot ne jausmas, bet, ja citādi viss labi, tad tiekamies pēc trim mēnešiem.

Ko? Vai tad nekādas pārbaudes nebūs, pat ne vēža marķiera asinīs? Daktere taisnojas, ka neesot iemesla, bet, ja ļoti gribot, tad atsūtīšot. Pēc pāris dienām atnāk papīrs asins analīzēm, kur augšā daktere ar roku pierakstījusi – nodot pirms nākamās konsultācijas. Tas ir, pēc trim mēnešiem.

Pandēmijas laikā vēzis "var pagaidīt"

Britu medijos tiek publicēti skumji stāsti par vēža savlaicīgu nediagnosticēšanu vai aizkavētu ārstēšanu Covid-19 pandēmijas laikā. Vēža ārstēšanu pandēmijas dēļ taču nevar atlikt uz vēlāku laiku! Pat pie ģimenes ārsta uz klātienes konsultāciju nokļūt ir teju neiespējami, tas notiek tikai pēc tam, kad zvanu pieņēmēja, kurai, starp citu, nav medicīniskās izglītības, ir secinājusi, ka situācija tiešām nopietna.

Man pagaidām veicas, un vienīgā problēma ir atrašanās augsta Covid-19 riska grupā, acīmredzot onkologs mani tur ielicis. Atnākusi brīdinājuma vēstule, kurā ieteikts sēdēt mājās, vajadzības gadījumā varot pieteikties brīvprātīgo palīdzībai un dabūt prioritāti lielveikalu pārtikas piegādei mājās, kur rindas vairāku nedēļu garumā. Varu pat lūgt nodrošināt transportu uz medicīnas iestādi.

Mans doktorāts nezina, kā es no tās augsta riska grupas varu tikt ārā, tur slimnīcai jāprasa, bet onkologa konsultācijas laikā esmu aizmirsusi paprasīt, un citam nevienam nav ne jausmas.

Vēža atbalsta grupā atkal vairākas bēres. Virtuālo tikšanās reižu laikā pieminam tās, kuru vairs nav starp mums, taču tas ir tikai īss brīdis. Vai tiešām šīs nabaga sievietes nav pelnījušas vairāk? Bet varbūt tas tiek darīts, lai neatņemtu cerību dzīvajām?

Par pilsoni bez dokumentu uzrādīšanas

Britu pilsonības iegūšanas process ir sarežģīts, ilgs un dārgs, pie tam par  Apvienotās Karalistes pilsoni kļūst nevis tad, kad saņem lēmumu par pilsonības piešķiršanu, bet pēc uzticības zvērēšanas un pilsonības sertifikāta saņemšanas klātienē.

No rīta ierodos laicīgi, izstaigāju tuvāko apkārtni, meklējot īsto vietu. Parkā pilns ar suņu staidzinātājiem, eju prasīt, izrādās, īstā ēka ir milzīgā parka otrā pusē. Kamēr aizjožu līdz īstajai, tikmēr sākuši bez manis, iekšā laidēja noskaidro, ka man laiks desmitos, un ielaiž bez dokumentu pārbaudes. Iegāžos telpā, sasveicinos, topošie pilsoņi uzzina, kā manu vārdu pareizi izrunāt, jo ceremonijas vadītājai jāprecizē, kas tur tagad atnāca. Durvis vaļā, telpā tikpat auksts, cik ārā, visi sēž maskās un mēteļos 2 metrus viens no otra un tramīgi skatās apkārt, gaidot zvēresta lasīšanu. 

Pandēmijas dēļ fotogrāfa nav, drīkstam fotografēt paši. Man jau fotoaparāts somā sagatavots, taču izgāžas plāna otrā daļa – fotografēšanas sarunāšana ar citu pilsonības saņēmēju.

Uzlieku fotoaparātu uz krēsla un ieslēdzu video -  tā nu mans svinīgais pilsonības saņemšanas brīdis, kad pati savācu savu sertifikātu no galda, ir liels mētelis no mugurpuses.

Iznākot ārā, vīrs Kriss sveic, paziņojot, ka esmu ieguvusi „licence to complain”, tas ir, atļauju sūdzēties. Briti par sevi mēdz ironizēt, ka galvenā nācijas iezīme ir nepātraukta sūdzēšanās, un jāatzīst, ka viņi nav tālu no patiesības, jo apvainot otru var, pat pieklājīgi pajautājot, no kurienes cilvēks nāk. 

Protams, jānosvin. Sabiedriskās ēdināšanas iestādēs tobrīd vēl vaļā, taču ieeja atļauta, tikai noskenējot vietas kodu savā telefonā, kur uzinstalēta Covid-19 lietotne. Pirms kāda laika Kriss joka pēc bija uzinstalējis un ierakstījis, ka temperatūra ir 37,2, un dabūjis neizdzēšamu brīdinājumu piecas dienas tupēt mājās, tāpēc labprātīgi to lietotni vairs neaiztiek. Britu valdība „Track and Trace” slavē kā labāko pasaulē, taču mediji to dēvē par izgāšanos, jo programma nesaprot ne distanci, ne atšķir ēkas stāvus. Projekts saistīts arī ar iespējamu korupciju, britu valdībai dievojoties, ka kontraktu dalīšana savējiem ir tikai sagadīšanās.

Bet kafejnīcā noskenēt kodu vajag, tas kopā ar brīdinājumu pie letes ir redzamā vietā. Kriss noskenē, bet telefons neatpazīst. Noskenē vēlreiz. Atkal nekā. Nu, ja nekā, tad nekā, savācam savas kafijas un ieņemam labākās vietas pie galdiņa. Tikmēr sastājusies rinda, katrs garāmejot novicina telefonu gar kodu. Izskatās, ka nestrādā nevienam, un lielākā daļa pat nepapūlas telefonu pirms skenēšanas atbloķēt. Runā, ka daudzviet ēdināšanas iestādēs tie kodi esot tikai skata pēc, apmeklētāji pat neizliekas, ka reģistrētos.     

Virtuālais asistents Latvijas radiostacijas nepazīst

„Aleksa, cik ārā auksts?” Visu vasaru esam ķiķinājuši par kaimiņienes sabļaustīšanos ar mājā esošo mākslīgo intelektu, kaimiņienei nezinot, ka klaigāšanu labi dzird tuvākajā apkārtnē. Kriss internetā atradis vairākas remontējamas ''Aleksas'' pa lēto, un viņa aprēķins izrādās pareizs – visi aparāti gluži jauni, acīmredzot iepriekšējie īpašnieki nav mācējuši vai gribējuši nokonfigurēt.

Joprojām vēl jūtu „chemo brain”- „ķīmijterapijas smadzeņu” efektu, ar ko apzīmē atmiņas problēmas pēc ķīmijterapijas.

Varu mierīgi atstāt ieslēgtu gludekli vai neizņemtas drēbes no veļasmašīnas, un tad atgādinājuma iestatīšana virtuālajā asistentā ar balss komandas palīdzību lieti noder.

Tam gan ir arī savas tumšās puses, vairs nav iespējams ieslēgt gaismu bez pastrīdēšanās ar to plastmasas gabalu. „Aleksa, ieslēdz gaismu numur 1!” Aleksa: „Hmmm es nezinu, kas tas ir.” Ja vienā istabā paprasa spēlēt radio, tad Aleksa izdomā, ka to darīs citā istabā, un nav pierunājama izslēgt. Šad tad Aleksa negaidīti pievienojas sarunai, tad mēdz būt diezgan jautri.

Vēl Aleksai pamatīgi klibo humora izjūta. Reiz dabūjām vēdera krampjus, diskutējot ar “Nokia” telefonu par dzīves jēgu, telefona seksuālo orientāciju un dzimumu, pie tam izrādījās, ka “Nokia” esot stāvoklī. Ar Aleksu tādi joki neiet cauri, Aleksa nezina, ko prasa un ātri apvainojas. 

Mūsu pašu “Eiropas hitu radio” labi noder treniņiem virtuvē, kas ir fitnesam piemērotākā vieta mājās, jo tur maz ko var apgāzt, taču Aleksa  atskaņot Latvijas radiostacijas arī nemāk. Toties var uzlikt taimeri, ko Aleksa šad tad sajauc ar rīta modinātāju un atceļ Krisa došanos uz darbu.

Lai nu kā, Aleksa ir perfekts papildinājums, ja mājās apnikusi kārtība.

Ļauj, lai matu cirtas krīt. Uz grīdas.

Nē, nē, mati nekrīt, taču esmu šķīrusies no cirtām matu galos, kas pamazām sāka atgādināt vecus ilgviļņus. Nu, no tā, kas atauga pašā sākumā pēc ķīmijterapijas. Tagad aug mani parastie, taisni un resni. Varbūt griezt nost atkal īsus?

Pirms došanās pie frizieres sakopēju uz A4 lapas savus foto ar dažādiem matu garumiem un frizūrām, meita kopā ar draugiem nobalso par garākiem. Vīram vienalga, galvenais, ka mati, bet, ja nebūs, tad arī nekas, nav pirmā reize.

Esmu ideāls klients frizierei, jo arī man vienalga.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti