Turas ringā un dzīvē. Tahirs pēc pusgada Lielbritānijā atgriezīsies mājās

Tahiram Putraševičam gadus skaitīt ir viegli – viņš pasaulē nācis 2000. gadā, kļūstot par vecāko bērnu kuplā romu ģimenē. Lai arī tikai deviņpadsmit gadus vecs, Tahirs ir gan atradis savu dzīves aizrautību boksā, gan spējis uzņemties atbildību par saviem tuvākajiem - viņš tic Dievam un uzskata, ka vīrietim ir jāuztur ģimene. Pēc pusgada darba Lielbritānijā jūnijā Tahirs atgriezīsies mājās, lai turpinātu izglītību un aktīvā sporta gaitas.

Neliela auguma tumšmatainais puisis ir dzimis Jūrmalā, rajonā, ko romu tautība apdzīvo kuplā skaitā - Slokā. ‘’Uzaugu sešu bērnu ģimenē, esmu no visiem vecākais. No agras bērnības atceros, kā tētis strādā dažādus darbus, lai nodrošinātu ģimenei iztiku, bet mamma dzīvo mājās, lai audzinātu bērnus - manus jaunākos brāļus un māsas. Ģimenes situācija mani agri iemācīja būt patstāvīgam un stipram, jau mazs sapratu, ka par savu vietu dzīvē ir jācīnās. Godīgi, bet noteikti un neatlaidīgi.''

Tahirs kā bērns bija izteikti kustīgs, veikls un enerģijas pārpilns. Jau piecu gadu vecumā viņš instinktīvi sapratis, kur viņa lielā jauda būtu vislabāk liekama – sportā! Talantu un vēlmi sportot saskatīja tēva brālis, kas Tahiru piecu gadu vecumā aizveda uz pirmo boksa treniņu Jāņa Roviča boksa klubā. Tas nebija pārsteigums ne ģimenei, ne trenerim, jo šajā klubā ar augstiem rezultātiem iepriekš bija trenējies arī Tahira tēvs Agris – dēls aizgāja viņa pēdās.

‘’Jau pavisam mazs es sapratu, ka bokss mani aizrauj un sports ir mana īstā vieta. Man patīk cīņas azarts, patīk visi sporta posmi – regulārie treniņi, pirmssacensību laiks, iziešana ringā, cīņa par uzvaru. Sports norūda raksturu, piespiež disciplinēties, ievērot noteikumus. Tas ir grūts, bet sagādā prieku. Mazs būdams, es par to, protams, nedomāju, man šī nodarbe vienkārši patika. Sākums gan nepavisam nebija viegls, bija jāaiztur sitieni un slodze. Bija brīži, kad gribējās visu mest pie malas, bet es nepadevos. Cītīgi trenējos, lai piedalītos sacensībās un sasniegtu rezultātus.’’

Bērnu sports ir slodze ne tikai pašam, bet arī vecākiem. Treniņi un sacensības prasa gan laiku, gan papildu līdzekļus. Lai arī vecāku attieksme pret sportu bija pozitīva, ģimenes materiālā situācija bija saspringta.

Jau no mazām dienām Tahirs palīdzēja tēvam dažādos darbos, lai atvieglotu ģimenes iztikšanu. Tomēr, lai atslogotu ģimenes budžetu, Tahirs mācījās internātskolā.

‘’Mācības uzsāku Slokas pamatskolā, bet visam bija nepieciešama naudiņa -  pusdienām, grāmatām, ekskursijām. Vecāki nevarēja par visu samaksāt, tāpēc aizsūtīja mani uz internātskolu – tur papildu izdevumu nebija. Labprātāk būtu palikuši visi kopā, bet tas nebija iespējams. Tādējādi vecāki jau bērnībā mani iemācīja būt patstāvīgam.’’

Paralēli skolai, ģimenei un naudiņai, sports Tahira dzīvē ieņēma arvien lielāku nozīmi. Gan pamatskolas, gan internātskolas laikā puisis atrada laiku boksa nodarbībām trīs reizes nedēļā un vēl spēlēja futbola klubā ‘’Jūrmala’’. Sports aizpildīja brīvo laiku, deva mērķi dzīvei un neļāva ļauties sevis žēlošanai vai sliktai ietekmei. Vienmēr bija, ko darīt, vienmēr, kurp tiekties. Tahiram bija divpadsmit gadi, kad, būdams 164 cm garš un 44 kilogramus smags, viņš savā svara kategorijā izcīnīja pirmo ievērojamo uzvaru. Tas notika 2012. gada ‘’Jūrmala Open’’ turnīrā.

Treneris Valdis Šperliņš un Tahirs Putraševičs

‘’Pirmās sacensības nesa uzvaras. Turpināju trenēties ar vēl lielāku sparu. Treneri mani sāka gatavot Eiropas skolēnu čempionātam, kurš 2013. gadā notika Dublinā. Šajā čempionātā es ieguvu bronzas medaļu. Togad tas bija Latvijas augstākais sasniegums. No čempionāta atgriezos ar citu spēku un motivāciju. Turpināju cīnīties Latvijā un ārpus valsts. Savā svarā esmu pieckārtējs Latvijas boksa čempions, bet vairākos starptautiskos turnīros ir iegūtas augstākās vietas. Par to gribu pateikt paldies saviem treneriem Valdim Šperliņam un Jānim Naumovam. Mani elki boksā ir Ukrainas sportisti Aleksandrs Usiks un Vasīlijs Lomačenko.’’

Lai arī agri kļuvis patstāvīgs un centies ar visu tikt galā saviem spēkiem, Tahirs it visā jutis ģimenes, draugu un romu kopienas atbalstu. Īpaši svarīgi tas bijis sacensībās, kad ģimenes un draugu līdzijušana devusi papildu motivāciju cīnīties un uzvarēt. Viņš ir sajutis, ka ar viņu lepojas, bet cer, ka iedomīgs nav kļuvis. Sevis izrādīšanai un augstprātībai neatliek laika, jo dzīve ir intensīva un piepildīta.

Paralēli treniņiem un sacensībām, Tahirs ir pabeidzis skolu un ieguvis  pamatizglītību, ko vēlas turpināt tālmācībā. Uzreiz pēc pilngadības tika uzstādīts mērķis – iegūt autovadītāja apliecību, kas arī izdarīts. Puisis jau vairākus gadus strādā algotu darbu, par kuru var pateikties sportam un sabiedriskajai aktivitātei. Pavisam jauns viņš ir vadījis sporta pulciņu ‘’Veselības un sociālās aprūpes centrā ‘’Sloka’’’’ un joprojām ir pateicīgs Aivaram Smagaram un Ilonai Teihmanei par viņam dāvāto uzticību. Redzot viņa panākumus trenera darbā, Tahiram tika piedāvāts jauns izaicinājums – būt par romu dienas centra darbinieku. Viņš piekrita un kā savējais palīdzēju romu bērniem un jauniešiem iesaistīties dažādās sabiedriskajās aktivitātēs. Nenoliedzami, ka šajā darbā daudz nozīmēja viņa sportiskā autoritāte.  

Tahirs Putraševičs ar romu dzīves aktīvistu Kasparu Arhipovu

‘’Strādājot dienas centrā, iepazinos ar Kasparu Arhipovu un Denisu Kretalovu no Kultūras ministrijas, kuri mani iesaistīja dažādās apmācībās, pasākumos un projektos. 2017. gada novembrī kopā devāmies uz apmācības kursiem Viļņā, kur ieguvu sertifikātu un zināšanas, kā pastāvēt par romu tiesībām un motivēt jauniešus lepoties ar savu tautību, būt aktīviem un iesaistīties dažādos projektos. Šī gada 26. un 27. jūnijā piedalīšos Latvijas romu jauniešu nometnē, kurā būšu sporta aktivitāšu vadītājs.’’

Lai arī realizējies sportā un sabiedriski aktīvs, Tahirs ir atbildīgs un reālistiski domājošs cilvēks. Kopš pagājušā gada rudens viņš strādā pārtikas fabrikā Lielbritānijā, kur ir krāvējs un fasētājs. Viņš pelna naudu sev un topošajai ģimenei, ko uzskata par vīrieša pienākumu. Ar sportu Tahirs turpina nodarboties brīvajā laikā, bet jūnijā atgriezīsies Latvijā, lai atkal būtu ringā un 16. jūnijā piedalītos Roviča boksa kausā.

Tahirs Putraševičs

‘’Uz Angliju atbraucu, jo gribēju vairāk pastrādāt, sakrāt naudiņu un sākt savu ģimenes dzīvi. Tāpat joprojām atbalstu vecākus, cenšos viņiem palīdzēt. Jaunākajiem brāļiem pamācu, ka ir jāatrod darbiņš un jāpalīdz ģimenei. Tagad esmu gan savu tautiešu vidū, gan arī uzturu sakarus ar citiem draugiem, kas nav romi. Draugus pēc tautības nešķiroju, bet par savu piederību romiem nekad neesmu kautrējies vai baidījies runāt. Esmu tāds pats kā visi citi cilvēki, ne labāks un ne sliktāks. Uzskatu, ka romiem ir daudz iespējas dzīvē kaut ko sasniegt, tikai ir jābūt sabiedriski aktīviem un jāsāk darīt, nevis jāgaida.’’

Ar savu aktīvo pozīciju Tahirs apliecina, ka sports ir laba augsne spēcīgai personībai, ka mērķtiecība treniņos nes uzvaras arī ārpus ringa. Taču viņa dzīves pārliecība sakņojas ne tikai fiziskajā realitātē un noārda stereotipus par ‘’brutālajiem bokseriem’’.

‘’Esmu kristīts pareizticībā, ticu Dievam. Ticību man iemācīja vecāki, tā man dod cerību dzīvē. Es ticu, paļaujos, bet daru pats, jo Dievs tam ir iedevis spēku. Kad atpūšos, man patīk dziedāt romu un latviešu dziesmas. Man ir prieks, ka esmu piedzimis tieši tāds, šeit un tagad, ka esmu roms Latvijā un pasaulē.''

*Šīs pasākums ir īstenots projekta „Latvijas romu platforma III: sadarbības un līdzdalības veicināšana” ietvaros” (līgums Nr.792550-NRP3-LV) ar Eiropas Savienības programmas „Tiesības, vienlīdzība un pilsonība 2014 – 2020” finansiālo atbalstu. Par publikācijas saturu atbild autore un tajā nav atspoguļots Eiropas Komisijas viedoklis.

Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti