Aculiecinieks

Aculiecinieks: «Latvieši Ņujorkā»

Aculiecinieks

Aculiecinieks: «Rūjienietis Teksasā»

Treiju ģimene no Baldones vīlusies savā valstī un pārceļas uz dzīvi Anglijā

Rūta (30) un Māris (37) Treiji no Baldones ar savām trim meitām šovasar pārceļas dzīvot uz Angliju. Pavisam. Viņi ir aktīva, strādīga ģimene, kas vīlusies savā valstī.

Rūtas un Māra dzīvoklī Baldonē ir daudz kastu. Daļa mēbeļu jau pārdotas, un drīz pārdošanā nonāks arī dzīvoklis. Tāpēc Māris vēl pēdējās dienās pirms aizbraukšanas remontē vannas istabu. "Uz dzīvi! Ar tādu domu mēs braucam. Bet mēs neatstājam šeit nekādu salu. Mēs braucam reāli dzīvot. Tās būs mūsu mājas." Māris Treijs ir strikts.

Rūta stāsta, ka lēmums par aizbraukšanu pieņemts tieši "Brexit" laikā. "Braucam uz Angliju, un bija tieši tā lielā tēma, "Brexit". Tāpēc domājām par Zviedriju vai uz Vāciju, man uzreiz būtu darbs, jo tur visi papīri ir sakārtoti. Salikām plusus un mīnusus katrai valstij. Neviena nav ideāla."

Zemenes uz uzvalka

Rūtai ir vislielākā pieredze ar darbu ārzemēs. Piecus gadus viņa strādāja Vācijā. "Es krāpšanā, pērkot māju, zaudēju naudu, visu savu naudu. Aizbraucu uz Vāciju. Nezināju nevienu vārdu vāciski. Sākumā bija tipiskais darbs – tīrīju mājas. Pēc pusotra gada jau kafejnīcās. Restorānā. Par viesmīli, ko es pirms tam darīju arī Latvijā. Ļoti greznā restorānā strādāju.

Mans priekšnieks smējās – uzreiz var redzēt, ka tu esi no bijušās Padomju Savienības. Par katru sīkumu trīcēju, drebēju, raudāju, ka tikai mani neatlaiž."

Rūta ar smaidu atceras to, kā reiz domājusi – no šausmām nomirs uz līdzenas vietas: "Es nejauši izgāzu zemenes ar putukrējumu uz dārga uzvalka. Šefs saka – tas taču ir viens zvans uz ķīmisko tīrītavu. Viņi ir klāt un iztīra. Viss ir apdrošināts. Ko tu raudi? Iedzer konjaku un nomierinies. Tur es sapratu, ka viesmīlis arī ir cilvēks. Jo pie mums izturas tā, ka viesmīlis jau nav cilvēks! Vai tad, kad man bija klientam jāpasaka – es jums izsaucu taksometru, jums jādodas prom! Pamēģini Rīgā īpaši skaļajiem viesiem no lielās kaimiņvalsts tā pateikt!" Rūta atceras, ka tā pamazām atgriezusies pašapziņa. Līdz brīdim, kad atgriezās Latvijā.

"Es pirms nepilniem pieciem gadiem atbraucu no Vācijas. Sākums bija ļoti smags, pēc tam jau drusku vieglāk. Darbus kā zeķes mainīju. Kāpēc? Jo es neesmu tepiķis. Kā te pret darbiniekiem izturas... . Grūti gāja. Alga ir neadekvāta tam, ko prasa darba devējs. Es viena audzināju meitu. Un vēl studēju," stāsta sieviete.

Viņa smejas, ka atgriešanās tomēr bija liktenīga. Jo...viņa satika Māri. Un abi apprecējās. Tāpēc ģimene ir tik kupla. Māra meita no pirmās laulības, Rūtas meita un nu piepulcējusies mazā Īve. Abu kopīgā meitiņa. Ģimenei nebūt negāja slikti.

 

"Aizgāju kultūras darbu organizēšanā, tad arī kāzu bizness, sāku vadīt kāzas, sāka likties, ka viss ok! Bet tā nepastāvība! Visi nodokļi. Pelnīt baigi daudz negribās, priekš kam es strādāju, ja visu paņem nodokļos. Arī bērni paliek lielāki. Saskaries ar nejēdzībām. Daudzām!" atzīst Rūta.

"Neviens jau mūs īsti nedzen prom!

Bet tā pa visam godīgi - ticība zudusi šai valstij! Ka varētu labāk būt. Viss, kas notiek apkārt. Oligarhu sarunas. Dziesmusvētku biļetes, nevar pat jēdzīgi tās nopirkt," stāsta Māris.

Viņš notiekošo valstī salīdzina ar ģimeni. "Tā kā ģimenē, ja? Ministri ir kā vecāki, tauta – kā bērni. Bet tā plaisa ir pārāk liela... Un tad bērni bēg projām no mājām. Ja vecāki pērk ekskluzīvas lietas, bet bērni nav pienācīgi apģērbti... Es dzirdēju stāstu par kundzīti, pensionāri...Viņa staigā pa kāpņu telpu un smaržo gaisu. Kurā dzīvoklī cep gaļu. Un sev apsola, ka pensijas dienā arī sev nopirks gaļu... Nu...man 38 gadi paliks. Sajūta, ka pēdējais brīdis radikālu lēmumu pieņemt."

 

Valsts izstrādājums

Māri nebiedē darbs, un viņš izmēģinājis roku daudzviet.

"Pēc profesijas es esmu nepabeigts būvinženieris, pārdošanas projektu vadītājs. Veikala vadītāja vietnieks, pēdējie darbi - importa un eksporta menedžeris," stāsta Māris. "Arī esmu bijis Vācijā. Bet tas bija tikai mēnesis, bet esmu daudz darba vajadzībās ceļojis, mani cita vide nebaida. Cilvēki jau ir atvērti. Ja tu esi atvērts, tad arī citi ir atvērti. Ja tu esi kā ezis, tad satiec citus ežus pretī."

Māris aktīvi seko līdzi politikai. Viņi vienmēr piedalās vēlēšanās. Bet nav sajūtas, ka atdotā balss ļautu dzīvot labāk: "Mani kaitina tas, kas notiek! Dombura raidījumu internetā paskatos, “Krustpunktā” klausos. Šogad vēlēšanu gads. Tāds ir politiķu arguments. Mēs būvējam politiku vai valsti? No vienas partijas uz otru staigā. Visi tie paši vecie. Viņi tikai mēģina sev nopelnīt balsis. Viņi pat netur tos solījumus, kurus bija apsolījuši pirms tam."

Tāpēc Māris godīgi atzīst, ka neredz savu nākotni Latvijā.

"Es daru savas lietas, un es gribu, lai citi dara savas lietas. Lai kopīgi var teikt – jā, mēs dzīvojam savā valstī.

Šobrīd man liekas, ka valsts drīzāk ir tāds nekvalitatīvs izstrādājums, ietīts zelta papīrītī. Es biju Gēteborgā, tur nav tik skaisti tramvaji un autobusi uz ielām kā pie mums. Tai pašā laikā mums ir ļoti daudz cilvēku uz nabadzības sliekšņa. Tad braucam ar veciem, bet sakārtojam to sociālo aprūpi varbūt?  Man mammai bija insults. It kā veselība par brīvu, ja? Tikai par slimnīcu rēķins nez kāpēc 90 eiro. Labi, mums bija. Bet tiem, kam nav? Atkal jāiet, jākārto tas statuss, jālūdzas. Kāpēc nevar būt, ka tas ir automātiski? Kaut kā absurdi mums ir viss."

Bungo "Prāta vētrai"

Māris lepojas, ka ģimene ir ļoti aktīva. "Mums meitas muzicē. Neesam dīvānā sēdētāji”. Vidējā meita Estere, kura aktīvi bungo arī Andžeja Grauda bungu skolā, tikko nofilmējusies “Prāta vētras” jaunajā videoklipā “Par to zēnu, kas sit skārda bungas”.

"Viņas vecumā! Mēs katrs 12 gados varējām sapņot par "Prāta vētras" videoklipu, vai ne? Man daudzi saka – nu, vai tā  nepietrūks?

Bet Anglija taču ir mūzikas lielvalsts! Abas ļoti saprot, zina to risku, uz ko ejam. Bet rezultāts, ko var iegūt, ir cits," saka Rūta.

Vecākā meita, Amanda (15), par braukšanu nešaubās ne sekundi. "Es jūtos perfekti! Es vienmēr esmu gribējusi dzīvot Anglijā. Pat ja mēs būtu palikuši Latvijā vai uz Zviedriju brauktu, es vienalga atrastu veidu, kā nokļūt Anglijā.  Arī mūzika daudz ko izšķir, es dziedu angļu dziesmas. Man ir viegli ar valodu. Par mācībām es nezinu, cerēsim, ka viss būs labi! Visvairāk man pietrūks manu radu un draugu! Bet mana labākā draudzene pēc 9.klases arī brauks uz Angliju. Paldies Dievam."

1000 mārciņu sods

Arī savā apkaimē, Baldonē, Rūta aiz suņa vienmēr savāc. Leila ir suņuks, kurš ģimenē nonācis no patversmes. Un kā pilntiesīgs Treiju ģimenes loceklis, tikai ar kurjera busiņu, pievienosies ģimenei Anglijā. 

 

"1000 paundi [mārciņas] soda nauda, ja nesavāc pēc sava suņa. Ja kaimiņš nostučī, uztaisa DNS analīzes!  Bet sods ir tikai viena lieta. Ir ārsts sunim, suns nedrīkst būt pārāk resns. Nedrīkst būt pie ķēdes – nav tā kā pie mums. Visi zina, kam tas suns tur mokās, un neliekas ne zinis. Tieši to mums draugi prasīja – ko, tu suni arī ņemsi līdzi? Bet kā gan bez suņa? Suns brauc ar kurjeru! Mums ir ļoti uzticams kurjers, kas ved mums turp šurp mantas. Kurš mani sauc par mīļo. Arī kad viņam sieva ir blakām," saka Rūta un smej. “Viņš [kurjers] vedīs suni. Vīrs lido atsevišķi. Jau tagad. Es braucu ar četriem bērniem. Trīs mūsējie un vēl kaimiņu meitene. Būs bariņš lidmašīnā."

Ģimene dzīvos Ragbi (Rugby)  pilsētā. "Tā pilsēta visu laiku aug," Rūta skaidro, jo pilsētā jau dzīvo arī viņas māsa un mamma. Un Rūta tur jau ir viesojusies vairākas reizes.

"Tas ir loģistikas centrs, gandrīz Anglijas vidū, pagājušajā pusgadā jaunu ciematu klāt uzcēla. Tā pilsēta aug! Baldone ir mazpilsēta. Tur viss ir uz vietas."

Viņi skaita katru dienu, kas vēl atlikusi līdz aizbraukšanu. "Man ir aplikācija, kur man uzrādās, cik dienas līdz lidojumam. Amanda noteikti skaita... Un tagad Māris aizlido pirmais. Mēs pievienosimies. Sākumā laikam restorānā strādāšu. Dokumentus jau sakārtoju. Visi nepieciešamie sociālās apdrošināšanas numuri man jau ir. Bet noteikti meklēšu kaut ko ar kultūru vai mūziku saistītu."

Vienīgā problēma ir ar bērnudārzu mazajai Īvei: "Tas ir viens no mīnusiem, valsts piešķir 14 stundas nedēļā apmaksātas dārziņā. Un pēc tam 30 stundas nedēļā. Bet mums mana mamma palīdzēs, arī māsa. Un ar vīru plānojam salikt darba grafiku tā, lai paši varētu tikt galā. Viņi ir pretimnākoši bērniem. Īpaši, ja esi vientuļais vecāks. Protams, daudz ko nosaka arī sadzīve. Dzīvokļi ir mazi. Mēs nedrīkstam dzīvot mazā dzīvoklī. Puikas nedrīkst kopā ar māsām. Mums paveicies, visas ir meitenes. Divas drīkst būt istabā kopā. Bet vienalga īrēsim māju. Jo mums ir arī suns."

 

Deju svētkos nedejos 

Treiji ir ļoti aktīva ģimene. Un ar savu deju kolektīvu arī izcīnījuši tiesības piedalīties šovasar gaidāmajos Dziesmu un deju svētkos, kuros tomēr nedejos. "Ar augstāko pakāpi pie tam," precizē Rūta. "Taču tad mēs parēķinājām, ka tās ir četras, piecas dienas. Mēs nemaz nevaram finansiāli to atļauties. Aukli...."

Māris turpina: "Mēs tikko pametām vidējās paaudzes deju kolektīvu. Tas viss ir skumji. Bet sarunājām, ka atbrauksim uz nākamajiem deju svētkiem. Jau ar citu kolektīvu." Rūta atradusi, ka netālu no viņu jaunās mītnes nodibināta latviešu deju kopa. Viss notiks! Tikai citā zemē.

"Ja es daru, mani novērtē; es esmu gatavs maksāt nodokļus, bet es gribu saņemt ko pretī. Es negribu lauzt savu mašīnu pa ielām, kādas ir šobrīd. Es gribu aiziet uz ārstniecības iestādi un saņemt atbilstošu pakalpojumu.

Es nezinu, vai tur ir labāk.... Kā man pietrūks? Dabas! Latvijas daba - tās man pietrūks. Un draugu," atzīst Māris.

"Cilvēki visos laikos ir braukuši pa pasauli. Tā vienmēr ir bijis. Tā jau var sēdēt te, Baldonē, un teikt, ka viss ir labi. Bet, ja man ir labi, vai tas nozīmē, ka arī valstī ir labi? Katram, kurš saka, ka te viss ir kārtībā, es ieteiktu aizbraukt uz brīdi prom. Un paskatīties, kā notiek citur. Mēs visi no tā tikai iegūtu!" uzskata Rūta.

41 komentārs
Guntis69
Lai jau brauc katram savs, es gan nebraukšu! Nu nav tur medusmaize lai normāli dzīvot tur ir jābūt izglītībai, tāpat kā šeit.
Jānis Drīksna
Latvijā iet urnot ir bezjēdzīgi. Balso par ko gribi, nomainās tikai šņukuri Lielajā Silē, bet parastai tautai viss paliek pa vecam. Tāpēc jau arī aizbrauc un turpinās aizbraukt.
Cherry Berry
es nenosodu šo ģimeni. taču, kā cilvēks, kurš arī ir dzīvojis ārvalstīs (tai pašā UK arī labu laiku un NESTRĀDĀJU rūpnīcā vai uz lauka, bet, pateicoties savām valodu zināšanām un pieredzei, cilvēka cienīgā darbā ar foršiem kolēģiem un labu samaksu), varu teikt - iedzīvošanās tādā valstī kā UK ir ļoti sarežģīts pasākums. zinu cilvēkus, kas to darījuši vairāk kā 10 gadus un atgriezušies, jo... briti, viņu dzīves vide un paradumi ir ļoti citādi. un ne tikai tas - liela daļa ir negatīvi noskaņoti pret iebraucējiem un liek to manīt dažādos tiešām neforšos veidos. diez vai tagad situācija šajā ziņā ir uzlabojusies. tas nozīmē, pat ja būs ok finansiāli, vai tas atsvērs morālo un emocionālo? jā, var jau čupoties ar pārējiem letiņiem, bet tik un tā vienmēr būs sajūta, ka esi autsaiders. manuprāt, UK latvietis nekad nejutīsies kā savējais, varbūt viņa bērnu bērni, kas tur būs dzimuši un latviski vairs nerunās. otra lieta, par ko daudzreiz piemirstam - jā, algas ir lielākas...
Cherry Berry
...bet izdevumi arī krietni lielāki. un tur šai ģimenei tiešām būs jāsēž klusu un jāstrādā, jo kā iebraucēji, viņi nevarēs gaidīt, ka kādas uzklausīs viņu vajadzības un prasības. UK jau tagad ir pilna ar iebraucējiem, kas nespēj integrēties, bet sadalās atsevišķās kopienās, cenšoties radīt kaut cik tuvu vidi un kultūru tai, no kuras ir devušies prom. domāju, šī ģimene nav sapratusi, kāpēc īsti dodas prom, ko patiešām grib iegūt. labāku, cilvēcīgāku attieksmi no mistiskā veidojuma "valsts"? jā, dažkārt tā būs daudz cilvēcīgāka, bet dažkārt UK noteikumi liksies ačgārni un netaisnīgi. bet būs jāpieņem. un dažkārt var nākties saņemt pavisam necilvēcīgu attieksmi no šīs valsts pilsoņiem, kuriem piebesījuši visādi iebraucēji. piekrītu, ka no sevis aizbēgt nevari. bet tā ir atskārsme, kam vajadzīgs laiks. pēc gadiem varbūt būs jādomā, kā tikt atpakaļ un sākt atkal no jauna.
Jānis Ivanovskis
Ibi bene ubi patria utt. uz jebkuru valsti kur tikai ir labāk.... bet nekur tā nebūs patria...
Mantrausis
Man redzamas vairākas lietas. Cik saprotu, šī ģimene uzskata, ka valsts ir kāda līdzpilsoņu grupa (ne paši), kas viņiem ko piedāvās, dos un maksās. Labi, to var saprast. Otrs - ciktāl un vai vispār Latvijā kāds ko vēlas mainīt, jo... Liekas, ka "mani tas neskars" stāsts ir iesakņojies pamatu pamatos. KNAB vairo publicitāti - tie bagātie, mani tas neskars, veči sazīmēja OIK un mazos HES - mani tas neskars, elektrība lēta, onkuļi atrakstīja par vienu banku - oj, nav mana nauda utt. Latvijā ļoti nekritiski un pielienoši reaģē uz norādēm, kas ir kā likums, tostarp paši likumus nerevidējot, bet tikai ražojot! Faktiski - LV ir nostiprināta sistēma, pret kuru cīnīties var tikai ļoti bagāts cilvēks, kas varbūt pats šo sistēmu apmaksā... Ja vienīgā izeja ir braukt prom, 1905. gada gars Latvijā diemžēl ir miris...
EDGE_I
Viss ir galvā! Ja smadzenes strādā, tad ne tikai 1905.g. garu var atmodināt...Stiprinieties, tautieši, vēl jau 3.Pasaules karš (globalizācija) tikai stadijā "auksts", kas pāriet uz "remdens". Nevajag lekt uz ecešām, lai speciāli veicinātu "karstās" stadijas iesākšanos, bet gan skaidrāk apjēgt esošo situāciju - neļauties panikai un aizbraukšanas propagandai.
Anonīms lietotājs 18792
Lai gribētu palikt un strādāt ŠAI VALSTIJ, jāredz progress, kaut mazs, bet soli pa solim pareizajā virzienā, - izglītība, darba vietas, ražošana, godīgi nodokļi un pieejama veselības aprūpe. Kas notiek LV? Valsts pārvalde uzblīdusi, tievēt nedomā, nepārtraukti ceļ sev darba samaksu, bet atbildības par darbu nekādas, pieņemtie lēmumi kļūdaini, lobēti vai stagnējoši. Politiķiem NEKĀDAS KOMPETENCES NAV VAJADZĪGAS, jābūt partijā vai piederīgam. Lai cilvis privātajā sektora dabūtu labu darbu, viņa atbilstību vētī, lai tiktu valsts maizē, pietiek ar lasīt un rakstītprasmi. Brigmanis iekrājis 1/2 mio, ļimončiks, urbis šeftējas pa zemēm, mājām, visiem IR mistiskas PARĀDSAISTĪBAS, labklājība aug straujāk, kā tautai! Ko viņi devuši valstij 27 gados, šie ilgvadītāji - tukšmuldētāji? Vai viņu zināšanas ļauj pieņemt ekonomiski GUDRUS LĒMUMUS? NĒ, jo zināšanu viņiem nav, tādēļ jāklanās tam lobijam, kas vairāk maksā.
Anonīms lietotājs 17725
Kaut kā pie pakaļas šitie pašmāju sociālo emigrantu dzīvesstāsti. Ja nespēja šeit atrast kaut cik normāli atalgotu darbu, vai tiešām naivi cer, ka Anglijā viņa talanti pēkšņi uzplauks? Smiekli nāk par šitiem - laimīgu taciņu. Esmu latvietis, un par spīti tam, kādi kropļi pašlaik mūsu valstī vēl turās pie šprices, te ir mana dzimtene! Mūsu uzņēmums piesaista naudu no visas Eiropas, bet visi strādājam un strādāsim šeit, nevis kā žurkas bēgsim uz iedomāto leiputriju.
Evalds Malahovskis
Interesanti zināt kut tētis un mamma liks veidot ģimenes mūža mājas?? Braukās apkopt savu vecāku kapavietas? Vai debesu palīdzība tiks saukta līdzēt?
Anonīms lietotājs 17748
Neuzmanīgi klausījāties - sieviete teica, ka VISI RADINIEKI JAU PROM. Cik zinu, tad čalim ir pat ļoti labs un aktīvs darbs un iespējas taisīt karjeru ar savām spējām un zināšanām. Un nu sievas un skuķu kaprīzes ir novedušas viņu pie noliktavas kalpa darba... Sīkā tik murgo par Angliju, bet pēc dažiem gadiem atjēgs, ka Anglijā viņa nevienam nav interesanta, tur migrantus nomitina darba pilsētiņā un rukā tik! Jā, ir cilvēki, kuri aizbrauc tiešām ar dibinātu iemeslu un nevis kā šie - pēc iegribām.
Anonīms lietotājs 22482
Zinot labi anglu vidi-teikshu ta- ja butu tada nereala iespeja, tad stradatu arzemes, bet Savas majas noteikti gribetu Latvija. Mes tur esam vajdzigi vairak tikai ka restoranu, noliktavu, fabriku stradnieki, laukstradnieki. Mums ir paredzeta tada loma un viss. Lai cik labs bundzinieks tu butu, viniem savejie vienmer bus vislabakie. Tie, kam paveicies kaut kur tikt augstak, nemaz jau nejutas tik labi vinu vidu. Angli ir loti intraverti , liekuligi, mietpilsoniski un loti reti piemem sveshiniekus.Parasti tikai laulibas del ar angli, tu esi turigs vai arkartigi talantigs. Bet ari tad nav viegli. Labaka situacija ir Londona, kur ir loti multikulturala vide. Pamata Anglija ir visgarlaicigaka, neinteresantaka zeme Europa. Lai tur izsistos, jabut perfektam valodas zinashanam, bez izteikta akcenta ir japarzin vietejo skiru kultura, manieres, jadzivo ne starp anglu stradniekiem. Ta, atshkiriba no parejam zemem, ir izteikta shkiru sabiedriba.
Arnolds Purins
Nav svarigs iemesls, gribu un braucu.Mana valsts, kur labi dzivot.Katru menesi var braukt ciemos uz Latviju. Sarakstities ar visiem. Daudzi baidas braukt, bet nav jabaidas.Es jau 10 gadus dzivo Londona. Esmu laimigs., ne tikai apmierinats. Problemu nav.
Evita Andrejeva
Ne pirmie tādi, ne pēdējie...ja vēlais, lai brauc. Katram ir savs dzīves stāsts.
Anonīms lietotājs 23025
Aizbraucot uz citu valsti tu vari izmainīt vidi, bet pašam no sevis aizmukt neizdosies. Ja bailēs trīci par apgāztu zemeņu trauku, nevis ar valsti, bet ar tevi pašu kaut kas nav īsti kārtībā. Saved kārtībā to vietu, kas atrodas starp divām ausīm. Viss sākas ar cieņu pret sevi, savu laiku un savu darbu. Haha. To saprast man izdevās pašam padzīvojot gadus 3jus Anglijā, paceļojot pa Eiropu, uzņemot sevī "sapuvušās" Eiropas vērtības. K
Dass Boards
Palasīju, tā ir neko nesapratu. It kā cilvēks 5 gadus Vācijā bijis, viesstrādnieka dzīvi dzīvojis. Murgus raksta. Vācijā nav nodokļu un politiķu?
Erwins Kurshners
Latvija ir neizdevies projekts. To jau pierāda vēsture ar saviem Lielajiem kariem katrā gadu simtenī. Latvija tā pat kā Leonīds savā laikā lai nopelnītu naudu strādāja par "Pasīvo", bet tad izduksēts lāpīja pakaļu līdz nomira no slimības. Latvija arī ir izlikta ar pēcpusi pa priekšu un visi "Velk"kam nav slinkums kamēr nosprāgs. Politiķiem un ministrim būs smagas beigas, jo kad tiks ļauts,tad tiešām bez žēlastības, jo mana dzīve kopš 90- tajiem ir ELLE.
Anonīms lietotājs 22483
Diezgan tipisks aizbraucēju stāsts. Nav tā, ka emigrē tāpēc, ka izmisums, bads un parādu piedzinēji vajā. Jā, arī tādi ir, bet vairumā gadījumu ir tieši šādas ģimenes: sitās jau kaut kā, bet zemapziņā saprot, ka pēc gadiem 10 veselība vairs neļaus strādāt tādā ritmā, kā Latvijā darba devēji nostrādina, pensija draud maza + tiešām viss tas fons: augstākās amatpersonas (Vējonis, Kučinskis, Dūklavs) - postsovjetiski pāķi, kurus ir kauns skatīties un klausīties, augstie nodokļi, korupcija, pārspīlētās prasības (pamēģiniet atvērt kaut mazu bulciņu bodīti), sliktie ceļi (pati galvenā iela Rīgā Brīvības iela ir traģiskā stāvoklī būtībā) .... un tukšums. Cilvēks jau ir sociāla būtne, negribas dzīvot pagastā, kur drīz vairs nebūs skolu un nav pat lāgā draugu, jo vienkārši nav tur vairs tavas paaudzes cilvēku.
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālajiem profiliem
Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Populārākie
Interesanti