Aculiecinieks

Aculiecinieks: «Latvieši Ņujorkā»

Aculiecinieks

Aculiecinieks: «Rūjienietis Teksasā»

Aculiecinieks. Aizbraucēji

Treiju ģimene no Baldones vīlusies savā valstī un pārceļas uz dzīvi Anglijā

Rūta (30) un Māris (37) Treiji no Baldones ar savām trim meitām šovasar pārceļas dzīvot uz Angliju. Pavisam. Viņi ir aktīva, strādīga ģimene, kas vīlusies savā valstī.

Rūtas un Māra dzīvoklī Baldonē ir daudz kastu. Daļa mēbeļu jau pārdotas, un drīz pārdošanā nonāks arī dzīvoklis. Tāpēc Māris vēl pēdējās dienās pirms aizbraukšanas remontē vannas istabu. "Uz dzīvi! Ar tādu domu mēs braucam. Bet mēs neatstājam šeit nekādu salu. Mēs braucam reāli dzīvot. Tās būs mūsu mājas." Māris Treijs ir strikts.

Rūta stāsta, ka lēmums par aizbraukšanu pieņemts tieši "Brexit" laikā. "Braucam uz Angliju, un bija tieši tā lielā tēma, "Brexit". Tāpēc domājām par Zviedriju vai uz Vāciju, man uzreiz būtu darbs, jo tur visi papīri ir sakārtoti. Salikām plusus un mīnusus katrai valstij. Neviena nav ideāla."

Zemenes uz uzvalka

Rūtai ir vislielākā pieredze ar darbu ārzemēs. Piecus gadus viņa strādāja Vācijā. "Es krāpšanā, pērkot māju, zaudēju naudu, visu savu naudu. Aizbraucu uz Vāciju. Nezināju nevienu vārdu vāciski. Sākumā bija tipiskais darbs – tīrīju mājas. Pēc pusotra gada jau kafejnīcās. Restorānā. Par viesmīli, ko es pirms tam darīju arī Latvijā. Ļoti greznā restorānā strādāju.

Mans priekšnieks smējās – uzreiz var redzēt, ka tu esi no bijušās Padomju Savienības. Par katru sīkumu trīcēju, drebēju, raudāju, ka tikai mani neatlaiž."

Rūta ar smaidu atceras to, kā reiz domājusi – no šausmām nomirs uz līdzenas vietas: "Es nejauši izgāzu zemenes ar putukrējumu uz dārga uzvalka. Šefs saka – tas taču ir viens zvans uz ķīmisko tīrītavu. Viņi ir klāt un iztīra. Viss ir apdrošināts. Ko tu raudi? Iedzer konjaku un nomierinies. Tur es sapratu, ka viesmīlis arī ir cilvēks. Jo pie mums izturas tā, ka viesmīlis jau nav cilvēks! Vai tad, kad man bija klientam jāpasaka – es jums izsaucu taksometru, jums jādodas prom! Pamēģini Rīgā īpaši skaļajiem viesiem no lielās kaimiņvalsts tā pateikt!" Rūta atceras, ka tā pamazām atgriezusies pašapziņa. Līdz brīdim, kad atgriezās Latvijā.

"Es pirms nepilniem pieciem gadiem atbraucu no Vācijas. Sākums bija ļoti smags, pēc tam jau drusku vieglāk. Darbus kā zeķes mainīju. Kāpēc? Jo es neesmu tepiķis. Kā te pret darbiniekiem izturas... . Grūti gāja. Alga ir neadekvāta tam, ko prasa darba devējs. Es viena audzināju meitu. Un vēl studēju," stāsta sieviete.

Viņa smejas, ka atgriešanās tomēr bija liktenīga. Jo...viņa satika Māri. Un abi apprecējās. Tāpēc ģimene ir tik kupla. Māra meita no pirmās laulības, Rūtas meita un nu piepulcējusies mazā Īve. Abu kopīgā meitiņa. Ģimenei nebūt negāja slikti.

 

"Aizgāju kultūras darbu organizēšanā, tad arī kāzu bizness, sāku vadīt kāzas, sāka likties, ka viss ok! Bet tā nepastāvība! Visi nodokļi. Pelnīt baigi daudz negribās, priekš kam es strādāju, ja visu paņem nodokļos. Arī bērni paliek lielāki. Saskaries ar nejēdzībām. Daudzām!" atzīst Rūta.

"Neviens jau mūs īsti nedzen prom!

Bet tā pa visam godīgi - ticība zudusi šai valstij! Ka varētu labāk būt. Viss, kas notiek apkārt. Oligarhu sarunas. Dziesmusvētku biļetes, nevar pat jēdzīgi tās nopirkt," stāsta Māris.

Viņš notiekošo valstī salīdzina ar ģimeni. "Tā kā ģimenē, ja? Ministri ir kā vecāki, tauta – kā bērni. Bet tā plaisa ir pārāk liela... Un tad bērni bēg projām no mājām. Ja vecāki pērk ekskluzīvas lietas, bet bērni nav pienācīgi apģērbti... Es dzirdēju stāstu par kundzīti, pensionāri...Viņa staigā pa kāpņu telpu un smaržo gaisu. Kurā dzīvoklī cep gaļu. Un sev apsola, ka pensijas dienā arī sev nopirks gaļu... Nu...man 38 gadi paliks. Sajūta, ka pēdējais brīdis radikālu lēmumu pieņemt."

 

Valsts izstrādājums

Māri nebiedē darbs, un viņš izmēģinājis roku daudzviet.

"Pēc profesijas es esmu nepabeigts būvinženieris, pārdošanas projektu vadītājs. Veikala vadītāja vietnieks, pēdējie darbi - importa un eksporta menedžeris," stāsta Māris. "Arī esmu bijis Vācijā. Bet tas bija tikai mēnesis, bet esmu daudz darba vajadzībās ceļojis, mani cita vide nebaida. Cilvēki jau ir atvērti. Ja tu esi atvērts, tad arī citi ir atvērti. Ja tu esi kā ezis, tad satiec citus ežus pretī."

Māris aktīvi seko līdzi politikai. Viņi vienmēr piedalās vēlēšanās. Bet nav sajūtas, ka atdotā balss ļautu dzīvot labāk: "Mani kaitina tas, kas notiek! Dombura raidījumu internetā paskatos, “Krustpunktā” klausos. Šogad vēlēšanu gads. Tāds ir politiķu arguments. Mēs būvējam politiku vai valsti? No vienas partijas uz otru staigā. Visi tie paši vecie. Viņi tikai mēģina sev nopelnīt balsis. Viņi pat netur tos solījumus, kurus bija apsolījuši pirms tam."

Tāpēc Māris godīgi atzīst, ka neredz savu nākotni Latvijā.

"Es daru savas lietas, un es gribu, lai citi dara savas lietas. Lai kopīgi var teikt – jā, mēs dzīvojam savā valstī.

Šobrīd man liekas, ka valsts drīzāk ir tāds nekvalitatīvs izstrādājums, ietīts zelta papīrītī. Es biju Gēteborgā, tur nav tik skaisti tramvaji un autobusi uz ielām kā pie mums. Tai pašā laikā mums ir ļoti daudz cilvēku uz nabadzības sliekšņa. Tad braucam ar veciem, bet sakārtojam to sociālo aprūpi varbūt?  Man mammai bija insults. It kā veselība par brīvu, ja? Tikai par slimnīcu rēķins nez kāpēc 90 eiro. Labi, mums bija. Bet tiem, kam nav? Atkal jāiet, jākārto tas statuss, jālūdzas. Kāpēc nevar būt, ka tas ir automātiski? Kaut kā absurdi mums ir viss."

Bungo "Prāta vētrai"

Māris lepojas, ka ģimene ir ļoti aktīva. "Mums meitas muzicē. Neesam dīvānā sēdētāji”. Vidējā meita Estere, kura aktīvi bungo arī Andžeja Grauda bungu skolā, tikko nofilmējusies “Prāta vētras” jaunajā videoklipā “Par to zēnu, kas sit skārda bungas”.

"Viņas vecumā! Mēs katrs 12 gados varējām sapņot par "Prāta vētras" videoklipu, vai ne? Man daudzi saka – nu, vai tā  nepietrūks?

Bet Anglija taču ir mūzikas lielvalsts! Abas ļoti saprot, zina to risku, uz ko ejam. Bet rezultāts, ko var iegūt, ir cits," saka Rūta.

Vecākā meita, Amanda (15), par braukšanu nešaubās ne sekundi. "Es jūtos perfekti! Es vienmēr esmu gribējusi dzīvot Anglijā. Pat ja mēs būtu palikuši Latvijā vai uz Zviedriju brauktu, es vienalga atrastu veidu, kā nokļūt Anglijā.  Arī mūzika daudz ko izšķir, es dziedu angļu dziesmas. Man ir viegli ar valodu. Par mācībām es nezinu, cerēsim, ka viss būs labi! Visvairāk man pietrūks manu radu un draugu! Bet mana labākā draudzene pēc 9.klases arī brauks uz Angliju. Paldies Dievam."

1000 mārciņu sods

Arī savā apkaimē, Baldonē, Rūta aiz suņa vienmēr savāc. Leila ir suņuks, kurš ģimenē nonācis no patversmes. Un kā pilntiesīgs Treiju ģimenes loceklis, tikai ar kurjera busiņu, pievienosies ģimenei Anglijā. 

 

"1000 paundi [mārciņas] soda nauda, ja nesavāc pēc sava suņa. Ja kaimiņš nostučī, uztaisa DNS analīzes!  Bet sods ir tikai viena lieta. Ir ārsts sunim, suns nedrīkst būt pārāk resns. Nedrīkst būt pie ķēdes – nav tā kā pie mums. Visi zina, kam tas suns tur mokās, un neliekas ne zinis. Tieši to mums draugi prasīja – ko, tu suni arī ņemsi līdzi? Bet kā gan bez suņa? Suns brauc ar kurjeru! Mums ir ļoti uzticams kurjers, kas ved mums turp šurp mantas. Kurš mani sauc par mīļo. Arī kad viņam sieva ir blakām," saka Rūta un smej. “Viņš [kurjers] vedīs suni. Vīrs lido atsevišķi. Jau tagad. Es braucu ar četriem bērniem. Trīs mūsējie un vēl kaimiņu meitene. Būs bariņš lidmašīnā."

Ģimene dzīvos Ragbi (Rugby)  pilsētā. "Tā pilsēta visu laiku aug," Rūta skaidro, jo pilsētā jau dzīvo arī viņas māsa un mamma. Un Rūta tur jau ir viesojusies vairākas reizes.

"Tas ir loģistikas centrs, gandrīz Anglijas vidū, pagājušajā pusgadā jaunu ciematu klāt uzcēla. Tā pilsēta aug! Baldone ir mazpilsēta. Tur viss ir uz vietas."

Viņi skaita katru dienu, kas vēl atlikusi līdz aizbraukšanu. "Man ir aplikācija, kur man uzrādās, cik dienas līdz lidojumam. Amanda noteikti skaita... Un tagad Māris aizlido pirmais. Mēs pievienosimies. Sākumā laikam restorānā strādāšu. Dokumentus jau sakārtoju. Visi nepieciešamie sociālās apdrošināšanas numuri man jau ir. Bet noteikti meklēšu kaut ko ar kultūru vai mūziku saistītu."

Vienīgā problēma ir ar bērnudārzu mazajai Īvei: "Tas ir viens no mīnusiem, valsts piešķir 14 stundas nedēļā apmaksātas dārziņā. Un pēc tam 30 stundas nedēļā. Bet mums mana mamma palīdzēs, arī māsa. Un ar vīru plānojam salikt darba grafiku tā, lai paši varētu tikt galā. Viņi ir pretimnākoši bērniem. Īpaši, ja esi vientuļais vecāks. Protams, daudz ko nosaka arī sadzīve. Dzīvokļi ir mazi. Mēs nedrīkstam dzīvot mazā dzīvoklī. Puikas nedrīkst kopā ar māsām. Mums paveicies, visas ir meitenes. Divas drīkst būt istabā kopā. Bet vienalga īrēsim māju. Jo mums ir arī suns."

 

Deju svētkos nedejos 

Treiji ir ļoti aktīva ģimene. Un ar savu deju kolektīvu arī izcīnījuši tiesības piedalīties šovasar gaidāmajos Dziesmu un deju svētkos, kuros tomēr nedejos. "Ar augstāko pakāpi pie tam," precizē Rūta. "Taču tad mēs parēķinājām, ka tās ir četras, piecas dienas. Mēs nemaz nevaram finansiāli to atļauties. Aukli...."

Māris turpina: "Mēs tikko pametām vidējās paaudzes deju kolektīvu. Tas viss ir skumji. Bet sarunājām, ka atbrauksim uz nākamajiem deju svētkiem. Jau ar citu kolektīvu." Rūta atradusi, ka netālu no viņu jaunās mītnes nodibināta latviešu deju kopa. Viss notiks! Tikai citā zemē.

"Ja es daru, mani novērtē; es esmu gatavs maksāt nodokļus, bet es gribu saņemt ko pretī. Es negribu lauzt savu mašīnu pa ielām, kādas ir šobrīd. Es gribu aiziet uz ārstniecības iestādi un saņemt atbilstošu pakalpojumu.

Es nezinu, vai tur ir labāk.... Kā man pietrūks? Dabas! Latvijas daba - tās man pietrūks. Un draugu," atzīst Māris.

"Cilvēki visos laikos ir braukuši pa pasauli. Tā vienmēr ir bijis. Tā jau var sēdēt te, Baldonē, un teikt, ka viss ir labi. Bet, ja man ir labi, vai tas nozīmē, ka arī valstī ir labi? Katram, kurš saka, ka te viss ir kārtībā, es ieteiktu aizbraukt uz brīdi prom. Un paskatīties, kā notiek citur. Mēs visi no tā tikai iegūtu!" uzskata Rūta.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti