Elīna Baltskara ir Latvijas Radio 5 jeb “pieci.lv” galvenā redaktore un raidieraksta “Kā ir būt” veidotāja. Podkāsta sarunas ir par mūsu uzvarām, zaudējumiem, spēku, došanu, bagātību un daudz ko citu, kas veido mūsu būšanu.
“Raidnīcas” saruna ar Elīnu ne tikai par podkāsta veidošanu. Arī par radio un to, kā savulaik Elīna tīņa vecumā “saslima” ar radio.
Elīna Baltskara: Tas bija, kad man bija kādi 13, 14 gadi. Tajā laikā es klausījos ļoti daudz radio. Es skrēju mājās no skolas, lai paspētu uz saviem mīļākajiem radio raidījumiem. Tās bija, protams, personības, kas tajā laikā mani interesēja, no kurām daļa ir kļuvuši par maniem kolēģiem šodien. Piemēram, Toms Grēviņš ar savu vakara raidījumu. Man ļoti patika mūzika. Un tas bija veids, kā es varēju uzzināt, kas ir jauns, jo nebija tāda straumēšanas servisa, kur katru nedēļu sagatavo kāds dziesmu sarakstu tavām interesēm. Tajā laikā tā nebija.
Un tas, kas man ļoti patika un kur arī izveidojās tā” slimība”, bija kopības sajūtā, jo tā ikdienas komunikācija ar klausītājiem un tas, ka klausītājiem ir iespēja iesaistīties, izveido tādu saikni, kas tajā laikā man bija ļoti, ļoti nozīmīga. Es bija tas cilvēks, kas tajā laikā rakstīja e-pastus, īsziņas uz ēteru tajā laikā vēl nebija. Tajā laikā tas man bija ļoti nozīmīgi, un es “saslimu” ar radio.
Un tas ir tas, kas atšķir piemēram radio no televīzijas. Televīzija ir vairāk inscenēta, un tu esi izteikts patērētājs. Savukārt radio ir ļoti, ļoti dzīvs, un jūs esat draugos, varat sarunāties. Televīzijā tas īsti nav iespējams. Protams, tas nav visās radiostacijās, bet tur tajā brīdī un tagad Latvijas Radio 5 tas ir tas, kā mēs strādājam.
Mēs sarunājamies ar klausītājiem, un, iespējams, tas ir viens no dzīvākajiem medijiem, kas ir.
Dace Krejere: Vai podkāsts arī ir dzīvs medijs?
Podkāsts ir nedaudz mazāk. Tajā ir daudz no radio dzīvajām sarunām, tāpēc tas piedzīvo jau nez kuro popularitātes vilni. Bet tomēr, radio nav pārspējams, jo, ja mēs tagad kaut ko muļķīgu pateiksim, to varēs izgriezt ārā. Radio to nevar. Tas, kas notiek, notiek tieši tajā brīdī. Tiešraide ar tevi arī runā un klausītājs tiešraidē var runāt ar raidījuma vadītāju.
Par to, kādas iespējas dod podkāsta formāts, es sapratu tikai pēc tam, kad jau nonācu profesionālā saskarsmē ar to. Līdz tam man par podkāstu bija iespaids, ka tās ir intervijas. Bet, kad sāku interesēties par podklāstiem, es redzēju, cik tie ir dažādi. Man ir daži mīļākie podkāsti par mūziku, un tur ir pilnīgi cita producēšanas pieeja, režija. Tas man bija liels atklājums. Un man vēl noteikti gribētos dzīvē pamēģināt strādāt citos podkāstu formātos.
Ja Tu salīdzinātu radio un podkāstus, kas ir priekšrocība vienam un otram?
Radio raidījumu cilvēks var ieslēgt uz 2 minūtēm, var ieslēgt uz pusstundu. Sākt klausīties programmu jebkurā brīdī. Tātad viņam jebkura raidījuma sekunde varētu būt pirmā. Savukārt podkāstā ir daudz vieglāk domāt stāstu. Jo
podkāstu klausītājs sāks klausīties no sākuma. Un tu vari vest cauri tādai kā teātra izrādei.
Un kas Tev pašai tagad vairāk patīk radio vai podkāsti?
Tas ir izaicinošs jautājums! Ētera pieredze man ir salīdzinoši neliela “Dod pieci” studijā, kur ir ekstremāli apstākļi, ko nevar salīdzināt ar ikdienas ēteru. Es nedomāju, ka ir labāks vai sliktāks, jo man liekas, ka katrs formāts ir paredzēts kaut kam citam. Ir stāsti, kas jāstāsta radio, un ir stāsti, ko piedāvāt podkāstam.
