Švarcvaldē sajūsmu raisa latvietes kūkas

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 3 gadiem.

Gleznainā Švarcvaldes kalnu apjoztā ciematiņā Openavā Vācijā saimnieko latviešu ģimene. Viņu pārziņā ir kafejnīca un viesnīca. Elīzes Zaļumas cepto gardo kūku slava jau izplatījusies tuvu un tālu, viesi izbauda kafejnīcas omulīgo atmosfēru un sirsnīgo uzņemšanu.

Liela, gaiša, moderni, bet mājīgi un gaumīgi iekārtota telpa, flīģelis, pie sienām gleznas pieskaņotos toņos, kārdinoša kūku vitrīna, reibinoša kafijas smarža un visam viducī – trausla, gaišmataina sieviete, kas ar smaidu sagaida ikkatru viesi. Tā ir Elīze Zaļuma, kura kopā ar vīru Klāvu pusgadu saimnieko pašu iekārtotajā kafejnīcā Švarcvaldē.

Viesus apkalpot šobrīd palīdz arī vecākā meita Emīlija, dēls Niklāvs kopā ar tēti vairāk pie vīru darbiem, bet mazā Grētiņa ir vislabākā jauno desertu degustētāja. Darbi un idejas nebeidzas nekad. Nule iekārtota āra terase, tiks labiekārtots bērnu laukums, izbūvēts ziemas dārzs un alus dārzs, bet 3. jūlijā apmeklētājiem durvis vērs viesnīca ar piecpadsmit īpaši iekārtotiem un noformētiem numuriņiem. Elīze saka – viņa vēl joprojām nespēj noticēt, ka ir šeit, ka tas viss notiek ar viņu. Un viss sākās ar vienu garšīgu, mājās ceptu kūciņu…

Elīze ar vīru Klāvu.
Elīze ar vīru Klāvu.

No mājas kūciņām līdz milzīgai kafejnīcai

Kā jau daudzas lielās idejas, sākums bija nejaušs un bez kādas nojausmas, kurp tas aizvedīs. Krīzes laikā, 2009. gadā, Elīzes vīrs un tolaik divu bērnu tēvs palika bez darba: “Nebija vispār nekā! Viņš gāja uz pašvaldību un teica – dodiet slotu, iešu kaut ielas slaucīt! Pēc laiciņa radās izdevība strādāt Vācijā, viņš aizbrauca, bet pēc diviem mēnešiem teica – vai nu brauciet visi šurp, vai es braucu atpakaļ. Un mēs aizbraucām. Iekārtojāmies, vēlāk te piedzima jau mūsu trešā atvase.”

Elīze bijusi mamma uz pilnu slodzi un ļoti aktīvi piedalījusies arī latviešu diasporas sabiedriskās dzīves organizēšanā. Viņa ir arī viena no konkursa “Rādi, ko māki!” idejas autorēm un organizatorēm. Konkurss notiek jau četrus gadus, un tajā piedalās vairāki desmiti bērni un viņu ģimenes no visas Vācijas, rādot savas prasmes mūzikas instrumentu spēlē, dejā, dziesmā, pat triku rādīšanā, eksperimentu veikšanā un sportā. Bijuši arī citi projekti.

Elīze Zaļuma pie savas kafejnīcas Švarcvaldē.
Elīze Zaļuma pie savas kafejnīcas Švarcvaldē.

Elīzei paticis šad tad uzcept kādu skaistu un garšīgu kūku, pacienājot arī citus. Visiem garšojis. “Ieliku pa laikam kādu bildi sociālajos tīklos, saradās arvien vairāk cilvēku, kas vēlējās tortes un kūciņas arī pasūtīt. Un tad jau sāka man jautāt – nu, kad tad vērsi vaļā savu kafejnīcu? Es tikai atgaiņājos – kāda kafejnīca, ko jūs te runājat! Bet pamazām tā doma pieķērās un nelaidās vaļā, sāku jau apdomāt, ko vēlētos. Es spēlēju klavieres, man tuva ir mūzika, tātad kafejnīcai būtu jābūt tādai, kur varētu rīkot arī kultūras pasākumus. Mana tēma noteikti nav tikai un vienīgi gastronomija un kūkas! Man ļoti svarīga ir sajūta, atmosfēra. Sākumā prātā bija kas mazītiņš lielpilsētas centrā. Izrādījās, kādai no manām paziņām bija līdzīgas idejas, sākām meklēt telpas, kuras nu jau gan mūsu domās bija izaugušas, jo mūsu lolotajiem pasākumiem vairs nepietika ar ko mazmazītiņu! Atradām šo vietu Švarcvaldē, lielu kompleksu, ēkā jau iepriekš bijusi viesnīca un ēdnīca, bet kādus gadus tā stāvējusi tukša. Un tad… Divus mēnešus pirms pārvākšanās mana biznesa partnere pārdomāja. Paliku viena ar daudziem plāniem, bet tukšu kabatu. Sapratu, ka nedrīkstu padoties, vismaz jāmēģina!”

Tā nu Elīze gājusi pie ēkas īpašniekiem un tiešā tekstā teikusi – man ir idejas, es gribu un protu strādāt, es varu izveidot jums šeit brīnišķīgu vietu, bet man nav naudas! Par lielu pārsteigumu viss nokārtojies vislabākajā veidā – ēkas īpašnieki bijuši gatavi investēt naudu projektā, ja Elīze ar vīru uzņemtos to visu realizēt. Nu viņi ir partneri – lietišķā un radoši darošā puse: “Viņiem ideja iepatikās, jo šeit nekā līdzīga nav. Īpašnieki ir aizņemti biznesa cilvēki, viņiem ir daudz paziņu, ir svinēšanas, pasākumi, un faktiski viņi gribēja arī sev tādu vietu, kur to visu rīkot. Viss ļoti veiksmīgi nokārtojās, sadarbība ir lieliska, viņi ar visu ir apmierināti un priecīgi, un mēs arī.”

Vietējie atbalsta un priecājas

Zaļumu ģimene atkal reiz savā dzīvē dabūja mainīt itin visu un lēkt nezināmajā. Iepriekšējie gadi Vācijā tika pavadīti lielpilsētas Manheimas pievārtē, tagad – pārcelšanās uz laukiem, uz mazu, kalnu iejoztu ciematiņu. Apsaimniekojamā platība milzīga; liels, atjaunojams komplekss; viss jauns, neparasts; vecākajiem bērniem jauna skola, jauni draugi.

Vietējie iedzīvotāji jaunienācējus uzņēmuši draudzīgi. Liela  nozīme gan atkal jau bijusi vācu puses biznesa partneriem, kas Openavā pazīst ļoti daudzus un ieteikuši nākt baudīt gardumus. Elīze atzīst – pilnīgi bez jebkāda atbalsta varētu būt bijis grūtāk. Taču nu jau bezdrāts telegrāfs ziņas iznēsājis tuvu un tālu.

“Kad pārvācāmies uz šo apvidu, man teica – te grūti iegūt draugus, bet, ja tādus iegūsti, tad uz mūžu. Tāpat ar ienaidniekiem. Rādās, ka mums ir pirmais variants! Un man ļoti patīk, ka vācieši atbalsta jaunas iniciatīvas, atbalsta visai burtiskā un tiešā veidā – ar to, ka nāk, ēd, maksā, iedod kādu dzeramnaudu, iesaka draugiem, pasaka labu vārdu,” Elīze priecājas.  Arī tautieši mēdz iebraukt nobaudīt kādu kūku un kafiju, un jau aizsākušās jaunas draudzības.

Švarcvaldes kūka latviešu gaumē

Taču “tīrus” latviešu ēdienus, kā mēs to izprotam tradicionālajā nozīmē, gan te velti meklēt. Elīze saka – iesākusi ar kūkām, un vai latviešiem maz esot tāda īpaša kūka? Rabarberu un ābolu rauši pazīstami arī citur… Vēl varētu būt iecienītā “Cielaviņa”, arī medus kūka (ko gan pazīst arī slāvu tautas), vēl varbūt tā, ko dēvējam par “lauku torti”. Vāciešiem tomēr tāda veida kūkas esot par saldu, viņiem tīk kas frišāks un gaisīgāks.

Elīze saka: “Es nācu ar savām garšām. Cepu tādas kūkas, kas pašai garšo, un nu, kad piedāvājam arī pusdienas un vakariņas, un drīz arī brokastis, arī ēdienkartē lieku to, kas man šķiet labs un garšīgs esam. Pat  šejienes tradicionālā Švarcvaldes kūka te tiek gatavota manā interpretācijā, kas sākotnēji tika uztverts ļoti atturīgi, bet tagad visiem patīk. Sākumā jau vāciešiem vispār bija tāda skepse – kā, nebūs tas un šitas? Jo viņi pieraduši pie noteiktām lietām, ir varbūt tāds zināms stagnātisms… Bet es nācu ar savu uzstādījumu, savu pārliecību – jā, šeit būs citādi! Tā arī teicu – te būs manas kūkas un tās visiem garšos!” Elīze smejas, taču tieši tā arī noticis.

“Jābūt gribēšanai, pārliecībai par sevi, motivācijai, jāiet uz priekšu. Ja ideja ir, tad agri vai vēlu kaut kas atradīsies, nokārtosies,” Elīze iedrošina citus un teic – pārliecība ir ļoti svarīga un nevajag atkāpties, nevajag pielāgoties tikai tāpēc, ka citi saka – tā vajag!

Nu arī biznesa partneri novērtē, ka šī ir izveidota par pavisam īpašu vietu un saka – jā, cik labi, ka tev nav viss tieši tas pats, kas visās beķerejās! Arī apmeklētāji ir novērtējuši jauno, vietējiem neierasto kafejnīcu, daudziem jau ir savas iecienītās kūciņas un atskan vilšanās nopūta, ja tās paspējuši apēst citi…

Laime pie dzirnavu strauta

Openavas apkaimi iecienījuši arī tūristi, jo te ir daudz skaistu ainavu un pārgājienu taku. Arī no Zaļumu ģimenes apsaimniekotās kafejnīcas un viesnīcas terases paveras brīnumskaisti skati uz kalniem, jo komplekss atrodas ciematiņa malā, un skatu nekas neaizēno. Pļavās smaržo puķes, nomierinoši urdz dzirnavu strauts, putni mēģina pārdziedāt viens otru, vārdu sakot, pilnīga idille!

Ēka atrodas vietā, kur kādreiz savu svētīgo darbu veica ūdensdzirnavas. Tāpēc Zaļumu ģimenei licies būtiski iekļaut vārdu “dzirnavas” apsaimniekotā uzņēmuma nosaukumā. Arī logotipa aplis simbolizē dzirnavu ratu. Komplekss saucas “Mühlenglück”, burtiski tas būtu “Dzirnavu laime”, bet katram pēc sajūtām ir iespēja interpretēt – laime dzirnavās, dzirnavas, kur justies laimīgam, un tā tālāk. Zaļumu ģimene aprakstā par šo vietu vēsta: “Kūkas nav tikai deserts, bet neatņemama svētku sastāvdaļa, un katru reizi, baudot kūku, mēs baudām gabaliņu laimes. Tad kāpēc lai svētki nebūtu katru dienu? Jūs esat sirsnīgi aicināti pie mums nobaudīt gabaliņu laimes!”

Arī izolācijas laikā, kaut kafejnīcas durvis apmeklētājiem bija slēgtas, tajā nevaldīja drūms klusums, tieši otrādi, nu bijis laiks atkal izprātot un izmēģināt jaunas idejas, tika eksperimentēts, vārīts, cepts, nogaršots, uzlabots, un nu, kad jau otro nedēļu durvis ir vaļā, apmeklētājus gaida daudz gardu jaunumu.

“Savā ziņā šis laiks bija svētīgs – pēc dažu mēnešu darbošanās bija brīdis saprast, kur un kas jāpieslīpē, jāuzlabo, ko un kā labāk organizēt. Arī darbi pie viesnīcas atvēršanas prasa daudz laika un spēka. Esam izveidojuši brokastu piedāvājumu, kas gan būs iespējams vēlāk, kad cilvēki drīkstēs pulcēties pie bufetes galda, ceru, ka tas būs tad, kad vērsim vaļā viesnīcu, jūlijā. Ciemiņiem tiks piedāvāta gan manis ceptā medus granola, gan pašcepta maizīte, augstvērtīgi gaļas izstrādājumi no vietējiem skārņiem, vegānās pankūkas, omlete no “laimīgo vistu” olām un citi labumi. Gribam attīstīt veģetāro un vegāno virtuvi, tāpēc, piemēram, tradicionālās “Chili con carne” vietā mums ir “Chili sin carne” ar tofu sieru, kas, šķiet, ir pat vēl garšīgāka par klasisko versiju ar malto gaļu! Mani burvīgie virtuves palīgi nāk klajā ar idejām vai arī es pati pamudinu neslēpt sveci zem pūra, piemēram, pie mums strādā viena krievu tautības sieviete, kura gatavo dievīgus pelmeņus, un nu tie ir arī mūsu nedēļas pusdienu piedāvājumā. Nesen uzgāju ļoti gardu, dabīgu vietējo saldējumu, teicu – tam jābūt arī pie mums! Piedāvājam piena kokteiļus, veselīgus smūtijus. Kad tiks atcelti distances ierobežojumi, atsāksim muzikālās pēcpusdienas un mākslas vakarus, un citus pasākumus,” aizrautīgi stāsta Elīze.

Gaidīts katrs viesis

Elīzes valriekstu maize

Valriekstu maize.
Valriekstu maize.

Nepieciešams:

  • 500 g speltas miltu,
  • 1,5 tējk. sāls,
  • 15 g cepamā pulvera,
  • 70 g sasmalcinātu valriekstu,
  • 500 ml “Veselības dzēriena” vai kvasa.

Pagatavošana:

Visu kārtīgi samaisa ar koka karoti vai miksera mīklas maisītāju. Liek ietaukotā maizes formā. Arī virspusi var nedaudz pārkaisīt ar valriekstiem. Liek uzkarsētā cepeškrāsnī, cep 170 grādos aptuveni 50 minūtes. Labu apetīti!

No atvēršanas brīža novembra beigās līdz piespiedu dīkstāvei te jau bijušas gan lielas svinēšanas, gan korporatīvie un citi pasākumi. Valentīna dienā, piemēram, notika “Mākslas nakts”, kurā pāriem bija iespēja mācīties gleznot. Bijis gan nedaudz bail, kā viss izvērtīsies un vai vispār kāds atnāks, taču lielā telpa bijusi teju pilna, un pasākums ievilcies līdz vēlai naktij. Gleznot mācīja latviešu māksliniece Madara Peters no Karlsrūes, viņas gleznas un motīvi rotā arī kafejnīcas un viesnīcas sienas.

Notikuši vairāki muzikālie pasākumi. Pieteiktas arī pirmās kāzu svinības. Tā kā telpas ir ļoti plašas, vienā telpas daļā ir arī tāds kā neliels veikaliņš – kvalitatīvas pārtikas preces līdznešanai, piemēram, izcili garda un augstvērtīga kafija, skaists, trausls porcelāns, nu arī Latvijas lina izstrādājumi. Viss labas kvalitātes, rūpīgi izvēlēts.

“Mēs paši cepam maizi, eksperimentējam, domājam. Man vajag savu īpašo rokrakstu, odziņu. Un es nespēju domāt tikai izdevīguma kategorijās,” teic Elīze, kuras darba diena ir ļoti gara un spraiga.  “Mani partneri nereti saka – nu kāpēc tā nopūlies, vai tad tiešām te pašiem vajag to maizi cept, vai tad tiešām tām salvetēm jābūt katrai tik īpaši salocītai un pašai jāiet puķes plūkt un likt vāzēs? Un es saku – jā, vajag! Lai cilvēks ienāk un – ah! Lai viņš te jūtas, it kā tieši viņu vienīgo mēs būtu gaidījuši un tieši viņam viss ir sagatavots. Viņš atnāk te, piemēram, nosvinēt dzimšanas dienu, un es taču esmu līdzatbildīga, lai jubilāram paliktu vislabākās atmiņas, lai šī būtu visskaistākā dzimšanas diena, visīpašākā! Un viņi to jūt. Pieraduši, ka bieži vien tā nav, bet te ir, viņi saka – mēs redzam, sajūtam, cik liels darbs un sirdssiltums te ieguldīts! Un tad ir tik forša sajūta! Un viņi nāk atkal, jo grib atkal šo īpašo sajūtu, un ņem līdzi draugus. Kad redzu, ka brīvdienās cilvēki stāv rindā, kad stāsta, cik ļoti jūtas te gaidīti, cik viss garšīgi, tad acīs asaras sariešas no laimes un tu saproti, ka tas ir visu pūļu vērts.”

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti