Studijas Nīderlandē un sapnis par savu biznesu. Saruna ar salaspilieti Elīzu Kalvu

Šovasar Elīza Kalva absolvēja 12. klasi Salaspils 1. vidusskolā un nu uzsākusi mācības universitātē Nīderlandē. Kopš 11. klases Elīza ir aktīva jauniete, kas daudz iesaistās ar Eiropas Savienību saistītos pasākumos. Viņai ir svarīgi būt informētai, zinošai un nemitīgi strādāt pie savas pašizaugsmes. Elīza lasa no četru gadu vecuma un cer reiz uzrakstīt savu grāmatu.

Daži klikšķi, un datora ekrānā parādās Elīza – viņa sēž pie datorgalda, kur pēdējā laikā pavada daudz laika mācoties, blakus atrodas kaudze ar grāmatām un pierakstiem, pa logu istabā iespīd spoža saules gaisma. Tikai pirms maza brīža beigusies šodienas vienīgā lekcija universitātē. Mūs šķir gandrīz 1900 kilometru, bet, izmantojot mūsdienu tehnoloģijas, tas netraucē uzzināt Elīzas stāstu.

Nīderlandes Lielvārde

Mācoties 12. klasē, Elīza aktīvi domāja par turpmākajām mācībām universitātē. Ārkārtas situācijas laikā atrodoties savā istabā, pievērsties mācībām un ilgstoši koncentrēties ir sarežģīti. “Sapratu, ka tas vispār nav domāts man. Es nevaru nosēdēt vienā vietā piecas sešas stundas. Sākumā likās, ka būs vienkāršāk, jo es pati varu plānot savu laiku. Mēs mācījāmies teoriju, nebija praktisko uzdevumu. Motivācija pazuda zibenīgi,” atklāj nu jau vidusskolas absolvente. Eksāmenu norise gan jaunieti nesatrauca, jo jau pirms tiem viņa bija saņēmusi ziņu, ka uzņemta iecerētajā universitātē.

Šobrīd Elīza dzīvo Nīderlandē – Leuvardenā. “Mēs ģimenē to saucam par Nīderlandes Lielvārdi,” pastāsta Elīza. Turpmākos četrus gadus jauniete studēs radošo biznesu un mediju vadību Stendenas Universitātē (NHL Stenden University of Applied Sciences). “Vēlējos vairāk būt individuāla, darīt kaut ko pilnīgi citu, svešu.

Man iepriekš likās, ka es nevarētu aizbraukt projām, bet, kad man tika dota šī iespēja, tas bija ideālais variants,” saka jauniete.

Latviete pieņēma šādu izvēli, jo pamanīja, ka, studējot šeit, mācīšanās procesā būs vairāk praktisku uzdevumu. “Es esmu cilvēks, kuram ļoti patīk praktiski darboties, domāt radošas idejas. Uzdevumi, kuri mums jāpilda universitātē, ir tādi, kādus uzdotu uzņēmumi, ja mēs strādātu šajā nozarē,” atklāj Elīza. 

Mācību process tiek organizēts lielākoties attālināti, tomēr reizi nedēļā Elīza mēro 35 minūšu gājienu līdz universitātei, lai klausītos klātienes lekcijas. Universitātes biedri sadalīti vairākās mazākās grupiņās, un viņiem ir iespēja tikties universitātes telpās arī citās dienās, lai pildītu uzdotos uzdevumus, tomēr zināma piesardzība ir jūtama. “Man liekas, ka neiegūstu tik daudz, kā es vēlos. Es nesatieku tik daudz cilvēkus, izpaliek komunikācija. Mana diena paiet pie datora – mācoties un lasot,” saka Elīza, tomēr viņa cer, ka tas mainīsies, kamēr viņa studēs.

Elīza pašlaik vēl nav pārliecināta, vai, pabeidzot studijas Nīderlandē, dzīvi pavadīs Latvijā: “Es pašlaik esmu apmulsusi par to, kur vēlos dzīvot nākotnē. Es noteikti vēlos atgriezties Latvijā, darboties tur un izmantot universitātē iegūtās zināšanas. Bet arī vēlos kaut ko tādu darīt ārzemēs...”

Novērtē iespēju elpot svaigu gaisu

Viena no aktuālākajām tēmām pasaulē, protams, ir vīruss, tā radītie ierobežojumi un sekas. Arī tas Elīzu satrauc un savā ziņā ietekmē, jo viņa nav pārliecināta, vai tuvākajā laikā būs iespēja atbraukt uz mājām un paciemoties pie ģimenes. Ir vēl kāda pasaules līmeņa problēma, kura nodarbina jaunietes prātu: “Mani uztrauc klimata pārmaiņas. Atrodoties šeit, es to ļoti izjūtu. Uzreiz var just, ka gaiss ir citādāks. Es nevaru iedomāties, kā ir tur, kur gaisa piesārņojums ir vēl lielāks. Te, lai nokļūtu pie dabas, ceļā jāpavada daudz ilgāks laiks,” piesārņojumu Nīderlandē un Latvijā salīdzina jauniete.

“Man ļoti patika, ka (ar citiem aktīviem jauniešiem viesojoties - red.) Eiropas Parlamentā dāvināja saliekamus auduma maisiņus. Es no tā brīža sāku piedomāt par to, ka tas jāņem līdzi,” atklāj Elīza. Viņa arī atzīst, ka Latvijā daudz vairāk domā par vidi, piemēram, veikalos tik daudz produktu nav iesaiņoti plastmasas iepakojumos, kā tas ir Nīderlandē. “Šeit viss sasaiņots plastmasā, un tev nav izvēles,” norūpējusies jauniete. Elīza arī pārdomā, vai nepieciešams iepirkties “ātrās modes” apģērbu veikalos, jo tas nav draudzīgi ne videi, ne cilvēkiem, un negatīvās sekas nav atsveramas ar īso prieku par skapja jauno papildinājumu.

Viesojoties Eiropas Parlamentā Strasbūrā 2019. gadā

Daudz lasot grāmatas, nākas domāt arī par to, vai tās pirkt, aizņemties vai meklēt kādu citu alternatīvu, kā tikt pie jaunas literatūras. “Kad es biju Latvijā, es grāmatas ņēmu bibliotēkā. Tagad man nākas tās pirkt. Bet es zinu, ka ir arī vietas, kur var nopirkt lietotas grāmatas,” stāsta Elīza. Protams, pastāv arī variants lasīt virtuālajā vidē, taču tas jaunietei nepatīk, jo ikdienā daudz laika jāpavada, veroties datora vai telefona ekrānā. “Man ļoti patīk sajust lapaspuses, atzīmēt, kas mani iedvesmo,” par priekšrocībām, ko dod taustāmas grāmatas lasīšana, stāsta jauniete.

Lai gan Nīderlandē pavadīts tikai aptuveni mēnesis, šī valsts jau paspējusi latvieti pārsteigt ar savu attīstīto velosipēdu infrastruktūru un aktualitāti. “Mani ļoti pārsteidz tas, ka te neviens ar kājām nestaigā. Te visi brauc ar riteņiem. Uz ielām gājēju ir ļoti maz. Pirmo reizi dzīvē es redzu tik daudz velosipēdu,” par Nīderlandē redzēto izbrīnīta Elīza. Šajā valstī izdevīgāk braukt ar velosipēdu, jo tam ceļu satiksmē tiek dota priekšroka. Jauniete vēl nav paguvusi izbraukāt ielas, jo nejūtas droša, ka spēs iekļauties intensīvajā satiksmē.

Aizrauj pašizaugsme

Elīza līdz pat 11. klasei sevi nevarēja saukt par aktīvu jaunieti. “Es biju tā jauniete, kas bija ļoti apmulsusi un nezināja, ko grib darīt tālāk. Pienāca 11. klase, un man vajadzēja izlīst no savas komforta zonas. Kopš tā brīža es cenšos balansēt starp komfortu un diskomfortu, lai būtu izaugsme. Par to varbūt liecina mana izvēle studēt ārpus Latvijas. Vēlējos sevi izaicināt,” saka Elīza.

2019. gada augustā Elīza uzstājas pasākumā “Izvēlies atbildīgi”

Savu moto, pēc kura vadīties, Elīza atradusi amerikāņu pašizaugsmes trenera Marka Mensona grāmatā: “Izvairīšanās no problēmām nozīmē dzīvot bezjēdzīgu dzīvi, pat ja tā ārēji šķiet komfortabla”. Elīzai šķiet, ka pirms 11. klases viņa dzīvoju savā mazajā burbulītī: “Man bija labi, bet varēja būt labāk.”

“Jau desmitajā klasē es dzirdēju par Eiropas Parlamenta Vēstnieku skolu, bet biju kautrīga un nebiju gatava iesaistīties. Redzēju viņu aktivitātes no malas, un man tas viss likās tik interesanti. Es gribēju tajā visā būt,” saka jauniete. Vidusskolas vidū viss mainījās, un Elīza bija starp tiem, kuru aktivitātes iepriekš viņa ar sajūsmu uzlūkoja no malas.

“Man šķita svarīgi darīt kaut ko vairāk, jo es pati gribēju būt vairāk informēta. Es vienmēr vēlējos piedzīvot izaugsmi, un šis bija labs lauciņš, kur to realizēt,” atklāj jauniete, kura iedvesmojas no cilvēkiem ar dažādām interesēm.

Kāpēc es?

Vēstnieku skola

“Eiropas Parlamenta Vēstnieku skolas” ir Eiropas Savienības mēroga programma, kuru Latvijā sadarbībā ar pedagogiem īsteno Eiropas Parlamenta (EP) birojs Latvijā.

Mērķis:
Zināšanas - pilnveidot jauniešu izpratni par Eiropas Savienību, integrējot formālajā un neformālajā mācību procesā.
ES pilsonis – stiprināt apziņu par sevi kā nozīmīgu Eiropas sabiedrības daļu.
Līdzdalība – motivēt īstenot pilsonisko līdzdalību.

Eiropas Parlamenta Vēstnieku skolas veido pastāvīgi augošu skolu tīklu, kurā sadarbojas skolēni (9.-12.klase), skolotāji, dažādu jomu eksperti un EP deputāti. Tiek īstenoti informatīvi, izglītojoši un radoši pasākumi (atklātās stundas, konkursi, izstādes, diskusijas u.c.), lai stiprinātu izpratni par Eiropas parlamentāro demokrātiju un ikviena lomu tajā.

Vēstnieku skolai Elīza pieteicās arī tādēļ, ka saredzēja iespēju papildināt zināšanas: “Tomēr mans galvenais mērķis bija iepazīt vairāk cilvēku, satikt domubiedrus ar līdzīgām vērtībām.” 

Uzsākot dalību Eiropas Parlamenta Vēstnieku skolā, Elīza apmeklēja daudzus ar to saistītos pasākumus. Neviļus radās jautājums – kāpēc par to nestāstīt citiem jauniešiem? Tā par meitenes galveno uzdevumu šajā skolas pulciņā kļuva citu informēšana. Viņa apmeklēja pasākumus, apkopoja tajos iegūto informāciju un dalījās ar tiem speciāli izveidotā sociālā tīkla “Facebook” grupā. Publikācijām viņa pievienoja klāt savas atziņas, kā arī atbildēja uz interesentu jautājumiem.

Vēl uzdevumu sarakstā bija pasākumu rīkošana un citu skolēnu iesaistīšana. “9. maijā jeb Eiropas dienā rīkojām visai skolai izzinošu pasākumu, centāmies iesaistīt skolēnus dažādas aktivitātēs,” atklāj aktīvā jauniete. Salaspils 1. vidusskola ir diezgan liela, tajā mācās vairāk nekā 1000 skolēnu, tāpēc atrast veidu, kā uzrunāt dažāda vecuma skolasbiedrus, ir sarežģītāk, nekā pirmajā brīdī varētu šķist.

Jaunietes aktivitātes pamanīja arī viņas nu jau draudzene, kura Elīzu uzaicināja uz pašas rīkoto pasākumu “Izvēlies atbildīgi”, lai runātu par savu pieredzi kā politiski aktīvai jaunietei, kā arī par piedalīšanos Eiropas Parlamenta rīkotajos pasākumos. “Es to vienmēr paturēšu atmiņā, jo sajutu, ka novērtē to, ko es daru. Man liekas, ka katram ir sajūta “Ko tad es? Ar ko es izceļos?”, un pats jau īsti nevar atbildēt uz šiem jautājumiem. Lai sasniegtu rezultātu, jāsper daudzi nelieli soļi. Es joprojām domāju, kāpēc es. Bet tas ir patīkami un atbildīgi vienlaikus,” ar pārdomām dalās Elīza.

Eiropas Parlamenta rīkotā pasākumā, kur pasākumu vadītājs Mārtiņš Daugulis stāsta par pasākumu organizēšanu
Skolām, kurās ir aktīvākie Vēstnieku pulciņi, dod iespēja apmeklēt Eiropas Parlamenta ēkas. Arī Elīzai bija iespēja doties uz Strasbūru: “Biju pārsteigta redzēt 500 skolēnu no visām Eiropas Savienības valstīm. Dažādi, interesanti cilvēki. Varēju viņus iepazīt, iegūt jaunus kontaktus. Tā bija vienreizēja iespēja. Šajā reizē iepazinu skolēnus no Nīderlandes. Bija doma veidot sadarbību. Diemžēl līdz tam nenonācām, vīruss iztraucēja.”  Elīza cer, ka studiju gados pagūs satikties ar jauniegūtajiem domubiedriem no Nīderlandes, lai varbūt kopīgi izveidotu kādu pasākumu.

Par vērtīgāko ieguvumu Elīza uzskata kontaktus. Viņa pieļauj – ja to nebūtu, tad šobrīd neatrastos Nīderlandē. “Ieguvu arī tuvus draugus, kuri mani motivē. Uzlaboju komunikācijas prasmes, un tās man vairs nebūs atņemamas. Tas man liek justies labāk, pārliecinātākai par sevi,” atklāj Elīza. Šobrīd jaunietei nav iespējas aktīvi iesaistīties šajā pulciņā, taču viņa seko līdzi ar to saistītajiem notikumiem sociālajos tīklos.

Brīvības nozīme

Kā lielāko Eiropas Savienības plusu jauniete min brīvību: “Vārda brīvība, kad vari izteikt savas domas. Iespēja doties ārpus savas valsts bez vīzas. Es varu studēt Nīderlandē, un man nav jāuztraucas, ka kāds man var pieklauvēt pie durvīm un teikt, ka man jādodas prom, jo zinu, ka es šeit varu atrasties.”

Jauniete seko līdzi notikumiem politikā, taču atzīst, ka ir jūtams liels informācijas piesātinājums: “Jāspēj izšķirot, kam var ticēt, kam ne. Masu mediji dod informāciju, kuru tie vēlas dot. Ja kaut kas mani vairāk ieinteresē, es meklēju papildu informāciju.” Lai gan lielais informācijas daudzums mēdz būt apgrūtinošs, Elīza nedomā, ka tas ir slikti. No katra paša atkarīgs tas, kā uztver informāciju.

Grāmatu pasaule

European Youth Event rīkotais konkurss saistībā ar #šoreizesbalsošu kampaņu

Brīvo laiku jauniete labprāt velta mierīgai iegrimšanai grāmatu pasaulē. “Man ļoti patīk lasīt, sevi izglītot. Mani interesē pašizaugsme. Vēlos sevi attīstīt, kļūt par labāku cilvēku, palīdzēt citiem,” saka Elīza. Pirmā tāda veida grāmata, kuru jauniete izlasīja, bija Marka Mensona “Smalkā pofigisma māksla”. “Tā mani tik ļoti aizrāva, ka nevarēju vairs apstāties. Gribas vēl un vēl,” sajūsmā noteic grāmatu entuziaste. Tieši šo grāmatu viņa iesaka izlasīt saviem vienaudžiem.

Visvairāk laika lasīt pašas izvēlētu literatūru ir tieši vasarā, kad netrūkst brīvu brīžu, un šis ir veids, kā tos aizpildīt produktīvi un vērtīgi. Tagad sev tīkamā literatūra jānoliek malā, jo daudz jālasa universitātē uzdotais. Laiks lasīšanai atliek vakara stundās. “Es lasu brīžos, kad man vajag nomierināties, nedomāt ne par ko. Tas ir brīdis, kad es varu fokusēties uz sevi,” min jauniete.

Pandēmijas laikā pavasarī Elīza atklāja vēl kādu savu talantu – mēbeļu izgatavošanu. Ideja par paštaisītu galdu dzīvoja viņas galvā jau kādu laiku: “Karantīna darīja savu, man vajadzēja kaut ko darīt, jo man likās, ka gribas kaut kur izmantot šo visu. Mani ļoti piesaista vintāžas stils. Palūdzu tētim, vai varu izmantot koka kastes, kas mums mājās bija. Viņš atļāva, un es ķēros pie darba. Man ļoti patīk rezultāts. Es par to tik ļoti lepojos.” Tieši tētis bija tas, kurš palīdzēja atrisināt tehniskos jautājumus, kas saistīti ar skrūvēšanu. Jauniete pieļauj, ka, ja tagad atrastos mājās Latvijā, realizētu vēl kādu šādu nelielu projektu, jo tur ir pieejami materiāli un ideju netrūkst.

Ilgas pēc mājām un nākotnes sapņi

Par saviem nākotnes plāniem un iecerēm Elīza stāsta ar lielu pārliecību, arī universitātē nesen bija dots uzdevums, izveidot savu sapņu portfolio jeb apkopojumu, iekļaujot arī to, kā redz sevi pēc vairākiem gadiem. “Es uzrakstīju, ka ļoti, ļoti vēlētos atvērt vietu, kur jauniešiem sanākt kopā, mācīties, malkot kafiju, baudīt smalkmaizītes un klausīties talantīgu jauniešu izpildīto dzīvo mūziku. Noteikti arī izveidot kādu platformu jauniešiem, bet vēl nezinu kādu tieši.

Trešais mans lielais sapnis ir uzrakstīt savu grāmatu. Kad es biju ļoti maziņa, rakstīju dienasgrāmatu. Sekoju līdzi savai izaugsmei, pierakstu katru augstāko un zemāko punktu, kas mani veido par cilvēku, kas es esmu šodien,” par iecerēm stāsta Elīza. Pierakstīt savas sajūtas un pārdomas uz papīra viņai ir ļoti svarīgi, jo tas palīdz novērtēt to, kas ir, un no malas paskatīties uz sasniegto.

“Reizēm mēs daudz ko palaižam garām, liekas, ka viss ir slikti. Tad tu palasi sevis rakstīto un saproti, cik īstenībā daudz esi sasniegusi. Mani neviens nav grūdis uz priekšu, licis kaut ko darīt. Tā bija mana izvēle. Es redzu izaugsmi visā, ko es daru. Es redzu, kāda es biju 14 gadu vecumā un kāda esmu tagad. Es ar sevi lepojos,” ar smaidu nosaka Elīza. Izrādās, ka viņa raksta un lasa jau no četru gadu vecuma. Toreiz gan tie bija dziesmu vārdi angļu valodā, ko iespaidoja multfilmas šajā valodā.

EP Vēstnieku skolas dalībnieku pieredzes stāsti:

“Arī pašlaik liekas “Ko tad es?”, bet es tagad esmu Nīderlandē. Ne visiem ir šī iespēja studēt ārzemēs. Jānovērtē gan mazās lietas, gan lielie notikumi,” pārliecināta jauniete. Lai gan Elīza Nīderlandē ir tikai mēnesi, viņa atzīst, ka ļoti pietrūkst ģimenes, māju un komforta – to iepriekš ne vienmēr sanāca novērtēt. Ziemassvētkos Elīza cer ciemoties Latvijā, pavadīt svētkus kopā ar ģimeni.

Meitenei pietrūkst arī iespējas iziet ārā un just svaigu gaisu, pabūt klusumā un aizbēgt no cilvēku burzmas. Lai gan sarunas nobeigumā Elīza ar pozitīvismu nosaka, ka noteikti arī te ir tādas vietas, kur ir klusāks, tik vēl nav paguvusi tās atrast. Latviete arī cer, ka ar vīrusu saistītie ierobežojumi turpmāko četru gadu laikā mazināsies, lai viņa spētu pilnvērtīgi izbaudīt šīs pagaidām vēl svešās valsts kultūru.

*Publikācija tapusi sadarbībā ar Eiropas Parlamenta biroju Latvijā.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti