Starp mīlestību pret zirgiem un politisko rosību. Saruna ar skolnieci Anželiku Aļabjevu

Kurš cits mainīs notiekošo pasaulē, ja ne jaunieši? Ar tādu pārliecību 18 gadus vecā Anželika Aļabjeva dodas uz priekšu, organizējot diskusijas, piedaloties dažādos Eiropas Savienības finansētos projektos un reiz pat uzstājoties ar runu Eiropas Parlamenta (EP) priekšā Strasbūrā. Andželika vēlas, lai arī viņas balss tiek sadzirdēta.

Ar Anželiku satiekamies pie tējas tases kafejnīcā, kad aiz loga jau riet saule. Viņa ir aktīva, mērķtiecīga un enerģiska meitene, kas šajā mācību gadā uzsāka gaitas 12. klasē. Vēl viņa desmit gadus profesionāli nodarbojas ar jāšanas sporta veidu, ieņem prezidentes amatu interešu pulciņā "Eiroklubs" un ir piedalījusies Eiropas Parlamenta Vēstnieku skolā. Vaicājot, kā var paspēt tik daudz, Anželika, smejoties atbild, – sevis attīstīšanai, izglītošanai laika nav žēl.

Sapnis būt par veterinārārstu

Anželika kopā ar zirgu Lavanda Lary

Pandēmijas dēļ vasarā plānotie atpūtas braucieni uz kūrortu zemēm atcelti, tāpēc meitene lielāko brīvā laika daļu pavadījusi stallī kopā ar savu ķēvi vārdā Lavanda Lary. Kopā viņas piedalās jāšanās sacensībās šķēršļu pārvarēšanā. Arī pēc skolas absolvēšanas viņa plāno veltīt savu dzīvi zirgiem, uzsākot studijas Latvijas Lauksaimniecības universitātes (LLU) Veterinārmedicīnas fakultātē.

Specialitātes izvēle gan nav mērķtiecīgs solis, bet drīzāk nejauša sagadīšanās. Iepriekšējam zirgam ziemā bija sācies dermatīts – viss asinīs, nāca nost āda, un vizuāli tas izskatījās pēc ķīmiska apdeguma. Bija kaut kas jādara – riebumam tajā brīdī nebija vietas. Tā laika gaitā meitene iemācījās arī potēt zirgus.

Šobrīd viņa pamazām gūst ieskatu specialitātē, braucot izbraukumos kopā ar profesionāļiem un vērojot viņus darbībā. “Tas ir foršākais šīs vasaras piedzīvojums. Viens zirgs kliboja, citam pote bija jāuztaisa. Mēs izbraucām deviņos no rīta, atbraucām no LLU Veterinārās klīnikas trijos naktī. Es apsēdos priekšnamā un negribēju, lai šī diena beidzas,” stāsta meitene. Viņa gan atzīst, ka darbs ir smags – nepieciešama fiziskā piepūle, bet tas ir izaicinājums un iespēja iedvesmoties, mācīties un izprast dažādas situācijas.

“Mūsu paaudzei ir dota izvēles brīvība – vari nokrāsot matus jebkurā krāsā, vari nopirkt biļeti un ceļot. Ir arī visādi projekti, programmas, kas ļauj braukt uz citām valstīm, brīvprātīgo darbi. Nav jābaidās, ka tas nav prestiži. Piemēram, ja tu zini, ka tev interesējošā nozare šobrīd ir zemā līmenī, tad tev ir visas iespējas pacelt šo jautājumu un padarīt to par augsti attīstītu jomu,” uzskata Anželika.

Lai arī draugi saka, ka izvēlētais ceļš “ved uz elli”, jo seši studiju gadi nav nieks, – viņa tam tikai atmet ar roku.

Nebaidīties vērsties visur

Vecāki vienmēr ir atbalstījuši Anželiku visos jautājumos, iespējams, tāpēc viņai nav bail kļūdīties. Tas ir tikai cilvēcīgi. Stallis savukārt ir norūdījis personību. Viņai ir sarežģīts raksturs – vienmēr paliks pie sava viedokļa. Bet viņa “strādā ar sevi”, cenšas ieklausīties citos un prot pasmieties par sevi. Meitene stāsta, ka reiz viņai bija ticis gods noorganizēt stallī sacensības jāšanas sportā. Bija nepieciešams piesaistīt sponsorus, tāpēc, paņēmusi sarakstu rokās, viņa aizrakstīja 180 e-pastus ar domu, ka gan jau kāds atbildēs. Tā līdz sacensību dienai bija piesaistīti aptuveni 15 sponsori.

Jauno Jātnieku skolas sacensību goda aplis ar zirgu Palladium

“Protams, gan jau kāds pasmējās, domāja – ārprāts, kāda muļķe, ko viņa raksta! Bet kāds saskatīja potenciālu un gribēja dot iespēju,” saka Anželika. Viņa ir pārliecināta, ka dzīvē sasniegt var visu, ja nebaidās un raksta visur, kur var. Vienmēr būs un ir jaunieši, kas gribēs kaut ko darīt, gribēs būt pilsoniski aktīvi, bet nezinās, kā. Ar to var palīdzēt dažādas organizācijas, kas piesaista jauniešus dažādām programmām, Eiropas finansētajiem projektiem, nodrošina ar nepieciešamajiem materiāliem.

Neparasts mācību gads

Anželikas brauciens uz Eiropas Parlamentu Strasbūrā

Šobrīd Anželika mācās Rīgas 10. vidusskolā, kas ir mazākumtautību skola. Pēc reformas pērn vidusskolēniem nācās pāriet uz mācībām latviešu valodā. Anželika stāsta, ka viņai valsts valodas zināšanas ir labas un līdz ar to šī pāreja bija viegla. Savukārt tiem, kuri kaut ko nesaprata, palīdzēja skolotāji. Turklāt līdz pārejas realizēšanai skolā jau norisinājās bilingvālās mācības. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ skolniece neuzskata, ka būtu jārisina kādi īpaši ar mazākumtautībām saistīti jautājumi: “Mūsu skolā šis jautājums nav aktuāls. Es jūtos kā pilnvērtīgs sabiedrības loceklis un neuzskatu, ka dzimtā valoda ietekmē manu ikdienu. Valodas attīsta cilvēku, un uzskatu, jo vairāk valodas zinu – jo labāk!”

Tomēr šis mācību gads iesācies citādāk nekā iepriekšējie. Ja agrāk 1. septembrī skolas zāle bija pārpildīta ar jaunāko klašu skolēniem, viņu vecākiem, vecvecākiem  un skolotājiem, tad šogad Covid-19 ierobežojumu dēļ tā bija gandrīz pustukša. “Kā 12. klases skolēni kopā ar pirmklasniekiem piedalījāmies svinīgajā pasākumā. Tur bija tikai daži skolotāji, limitēts vecāku skaits. Diezgan interesanta sajūta, bet tas nesabojāja kopējo noskaņojumu. Bija prieks atkal satikt skolotājus, klasesbiedrus un administrāciju. Skolā pat uzstādīts jauns, moderns dezinfektors ar UV starojumu,” viņa dalās ar iespaidiem par pirmo skolas dienu.

Ir normāli nesaprast visus politiskos procesus

Pandēmijas dēļ pienākumus gan neviens nav atcēlis. No 2002. gada skolā darbojas interešu pulciņš “Eiroklubs”. Tajā viņa no pagājušā gada ieņem prezidentes amatu. Meitenes pienākumos ietilpst sapulču, diskusiju un konferenču rīkošana, komunicēšana ar citām jauniešu organizācijām. Savulaik tam pievienoties viņu motivējis Eiropas Parlamenta biroja Latvijā rīkotais konkurss “Euroscola” – uzvarētājiem no visām Eiropas Savienības dalībvalstīm bija iespēja doties uz Strasbūru, un “Eiroklubs” bija uzvarējis. Anželika ar zinātkāri visu nakti bija “būrusies” cauri Eiropas Parlamenta dokumentiem.

Šogad pulciņš bija guvis atkārtotu uzvaru, taču pandēmijas dēļ braucienu uz Eiropas Parlamenta mītni atcēla. Nācās pielāgoties apstākļiem un turpināt kluba darbību internetā ar “Google Meet” konferences starpniecību.

“Pulciņš nav tikai ar politisko novirzienu. Tas aptver dažādas aktuālas problēmas, sākot no vides problēmām līdz atomieročiem un Covid-19. Piemēram, viena no lielākajām tēmām, ko esam apsprieduši, ir apkārtējā vide. Rīkojām akciju “Change my mind”, kuras ietvaros sēdējām skolas gaitenī ar plakātiem “Nav nepieciešams šķirot atkritumus”,” stāsta Anželika. Uzrakstam bija provokatīvs zemteksts, lai piesaistītu uzmanību vēstījumam, kas patiesībā bija pretējs, un tas guva panākumus: “Starpbrīžos cilvēki sēdās klāt un skaidroja, kāpēc tas  ir svarīgi, kāpēc tieši to vajag darīt. Mums nav oficiālo prasību diskusijām, tāpēc runājam par to, kas ir svarīgs, mācāmies būt atvērtiem. Kāds no kluba biedriem uztaisa prezentāciju, un tad mēs to apspriežam.”

Anželika ar "Eirokluba" biedriem pēc diskusijas “Koronavīrusa ietekme uz ikdienas dzīves procesiem”

Tomēr meitene atzīst, ka ir grūti objektīvi novērtēt notiekošo Latvijā vai Eiropas Savienībā kopumā. Tie ir sarežģīti jautājumi, procesi, lēmumi, par kuriem ir jāzina visas nianses: “Mans prāts nesaprot visus lielos jautājumus. Daži politiski un ekonomiski procesi un rīki ir tik sarežģīti, ka mēs pat nevaram iedomāties to struktūru. Mums nav tik liela pieredze, bet to var attīstīt, iesaistoties dažādos projektos”.

Attīstīties ārpus rāmjiem

Vēstnieku skola

“Eiropas Parlamenta Vēstnieku skolas” ir Eiropas Savienības mēroga programma, kuru Latvijā sadarbībā ar pedagogiem īsteno Eiropas Parlamenta (EP) birojs Latvijā.

Mērķis:
Zināšanas - pilnveidot jauniešu izpratni par Eiropas Savienību, integrējot formālajā un neformālajā mācību procesā.
ES pilsonis – stiprināt apziņu par sevi kā nozīmīgu Eiropas sabiedrības daļu.
Līdzdalība – motivēt īstenot pilsonisko līdzdalību.

Eiropas Parlamenta Vēstnieku skolas veido pastāvīgi augošu skolu tīklu, kurā sadarbojas skolēni (9.-12.klase), skolotāji, dažādu jomu eksperti un EP deputāti. Tiek īstenoti informatīvi, izglītojoši un radoši pasākumi (atklātās stundas, konkursi, izstādes, diskusijas u.c.), lai stiprinātu izpratni par Eiropas parlamentāro demokrātiju un ikviena lomu tajā.

Pērn jauniete kopā ar “Eirokluba” komandas sastāvu piedalījās Eiropas Savienības mēroga programmā “Eiropas Parlamenta Vēstnieku skola”. Jau ceturto mācību gadu tā norisinās Latvijā un ir paredzēta 9.-12. klašu skolēniem ar mērķi veicināt apziņu par sevi kā nozīmīgu Eiropas Savienības daļu. Tajā skolēni gūst un rada mācību materiālu par Eiropas Savienības tematiku – prezentācijas, nodarbību plānus, darba lapas, krustvārdu mīklas un viktorīnas. Šogad gan Covid-19 uzliesmojuma dēļ klātienes pasākumi tika pārnesti interneta vidē.

“Programmas dēļ sāku rakstīt projektus, lai gan man tā ir pirmā pieredze. Iepriekš tas bija kaut kāds “zvērs”, kurš gribēja mani “apēst”, bet es neļāvos. Bija šausmīgi grūti, mēs neko nesapratām. Beigās mums rādīja, kā to dara, pie kā var doties, ja nezini, kā to izdarīt. Izrādījās, ka ir aģentūras, kas ar to nodarbojas. Palīdzēja arī atrast partnerus, sastrādāties ar citām skolām, citām valstīm. Tā gala rezultātā tapa ''Erasmus'' projekts,” pieredzē dalās Anželika.

Meitene stāsta, ka Vēstnieku skolas programma sūtījusi arī materiālus, ar kuru palīdzību viņi rīkoja izglītojošus pasākumus jaunākiem skolēniem. Apstiprināto projektu tēmas parādīja skolēniem aktuālo: jaunatnes līdzdalība skolas pašpārvaldē un neformālajās izglītības organizācijās, iesaiste politikas veidošanā un dialogā ar lēmumu pieņēmējiem, izpratnes veidošana par pašvaldības darbu Latvijā u.c. aspektus.

“Ar “Eiroklubu” esam bijuši Eiropas Parlamenta birojā pie sabiedrisko attiecību speciālistes Jolantas Bogustovas, lai saprastu, kā mēs varētu attīstīties tālāk. Tas ir forši, ka tu vari kaut ko darīt cilvēku labā, un to var darīt jebkurš, jo iespēju ir daudz. Ir “Instagram”, “Facebook”, “Google”. Var paskatīties arī pašvaldību mājaslapās”.

Anželika kopā ar dažiem "Eirokluba" biedriem

Anželika dzīvo Mārupē un labprāt dotos arī uz novada pašvaldību noskaidrot, ko varētu darīt sabiedrības labā, bet tad vairs nepaliks brīvā laika – pilsonisko aktivitāšu ir pārāk daudz. Viņa atklāj, ka pēc skolas vēlētos turpināt savu darbību arī sociālajos jautājumos. Piemēram, pēdējā laikā Anželika ārpus skolas sarakstās ar kādu meiteni, kas zaudējusi savus vecākus. Bērniem nepieciešams ne tikai finansiālais atbalsts un psihologa konsultācija, bet arī drauga klātbūtne. Laimīgā kārtā atklājās, ka otra meitene arī interesējas par zirgiem, un Anželika plāno kaut kad aizvest viņu uz stalli. 

*Publikācija tapusi sadarbībā ar Eiropas Parlamenta biroju Latvijā.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti