“Es vienkārši būvēju savu ģimenes dzīvi – pagājušajā gadā es apprecējos, tagad mēs ar sievu gaidām bērnu. Viss bija labi, tas bija perfekti un vēl 23. februārī, jā, bija pilni mediji par Krievijas iespējamo uzbrukumu, bet, godīgi sakot, es domāju, ka 90% iedzīvotāju neticēja, ka tas varētu tiešām notikt…” stāsta Krivenko.
Ukraiņu basketbolists un titulētais “dankeris” Dmitrijs Krivenko līdz kara sākumam dzīvoja Kijevā, viņa dzimtā vieta ir Harkivas reģions. Tagad Dmitrijs stāta, ka daļa no ģimenes, tostarp sieva, ir evakuēti uz Poliju, bet viņš uzturas Ivanofrankivskā. Neskatoties uz to, ka dara brīvprātīgā darbus, viņu bieži pārņem bezspēcības sajūta un viņš secina, ka nevarētu iedomāties patlaban sevi citā valstī.
“Iepriekš dzīvoju Kijivā un es necietu fiziski, bet,
kad regulāri dzirdi bombardēšanu, tad tavs mentālais stāvoklis ir tāds kā nekad.
Es nekad neesmu izjutis tādu stresu kā tagad. Turklāt patlaban, esot jau Rietumukrainā, par karu šeit teju nekas neliecina. Jā, arī Ļvivā un Ivanofrankivskā bija raķešu apšaudes, bet to nevar salīdzināt ar Kijivu un citām vietām Ukrainā. Un tas ir traki, jo es esmu drošībā, bet ik dienu runāju ar draugiem, kas man stāsta, ka blakus nokritis lādiņš vai ka divas nedēļas nav elektrības un gāzes un trūkst pārtikas, bet viņi saka, ka viss būs kārtībā, – un tu jūties tik bezspēcīgs šajā situācijā,” atzina Krivenko.
Rietumukrainā pieeja pārtikai, medikamentiem un citām precēm ir pietiekama, un daudzus resursus arī iedzīvotāji palīdz nogādāt uz karadarbībā vairāk cietušajiem reģioniem.
Arī Dmitrijs reizēm brauc uz robežu pēc medicīniskās palīdzības sūtījumiem, tāpat viņš palīdz koordinēt basketbola kopienas bērnu un jauniešu evakuēšanu no Krievijas okupētajiem reģioniem uz citām valstīm. Līdz ar karu basketbolists pats bumbai ilgi nevarēja pieskarties, tagad reizēm uzspēlē strītbolu veselā saprāta saglabāšanai.
“Pirmajās pāris nedēļās, protams, nespēlēju, bet vēlāk, nonākot jau drošībā, tu saproti, ka tev kaut kas vienkārši ir vēl jādara, vienkārši kaut kā ir jāturpina dzīvot dzīve. Un mēnesi man nebija nekādu ierasto fizisko aktivitāšu, bet pagājušajā nedēļā es pirmo reizi pieskāros bumbai, un tas palīdzēja – protams, tas neteleportē mani uz pavisam citu pasauli, bet vismaz uz 10 vai 20 minūtēm starp kaujas lidmašīnu pārlidojumiem varu atslēgties. Tā ir sirreāla sajūta – spēlēt basketbolu uz ielas ar regulārām sirēnām fonā,” stāstīja Krivenko.
Līdzīgi kā Latvijas Radio intervijās stāstījuši citi Ukrainas iedzīvotāji, arī Dmitrijs apliecina, ka daudzviet ir dokumentu kontrolpunkti diversantu dēļ. Viņš gan stāsta, ka daudzie ukraiņu militārie posteņi jeb savējie karavīri vietējos nomierina. Basketbolists vēl secina, ka savā ikdienā pārsvarā iepriekš lietojis tieši krievu valodu, bet līdz ar Krievijas karu Ukrainā viņš vairāk sācis runāt ukraiņu valodā.
“Es mīlu savu tautu, un Ukraina ir manas mājas, un pēc kara sākuma savstarpējais atbalsts un vienotība cilvēku starpā ir citā līmenī. Man arī patīk, ka esmu sācis vairāk runāt ukrainiski, jo iepriekš es tam vienkārši nepievērsu tik lielu uzmanību, un tagad Krievijas propaganda saka, ka krievvalodīgos šeit apspiež, bet tas tā nav un nekad nav bijis.
Tagad es saprotu, ka man jārunā vairāk tieši ukraiņu valodā, jo manu runāšanu krievu valodā var izmantot Krievijas propagandas labā,
sakot, ka, redziet, viņš runā krieviski, tātad grib būt daļa no Krievijas, kas tā nav. Arī daudzi mani draugi vairāk sākuši runāt ukraiņu valodā, un tas ir lieliski. Tā bija mana kļūda domāt, ka tas nav svarīgi, tas ir tiešām būtiski runāt savā valodā,” uzsvēra Krivenko.
Dmitrijs saka, ka cer uz Ukrainas atgūšanos un nākotni un ir īpaši pateicīgs humānās palīdzības sniedzējiem un iedzīvotājiem no dažādām Eiropas valstīm, taču politiskā un militārā palīdzība, viņaprāt, nepieciešama lielāka.
“Noteikti esat nupat dzirdējuši visas šīs briesmīgās ziņas no Bučas un Irpiņas. Es bieži esmu tur braucis spēlēt basketbolu, tāpat man ir draugs, kas evakuējās no Hostomeļas, no kuras nebija iespējams izkļūt pāris nedēļas. Vēl šonedēļ krievu karaspēks atkāpās no Borodjankas, kur arī man ir draugi, un ir labi zināt, ka viņi ir dzīvi, bet es arī saprotu, ka vairs nebūs iespējams doties uz šīm brīnišķīgajām pilsētām, jo tās ir iznīcinātas, un ir sarežģīti aptvert to, kas tur notiek.
Jā, es ceru, ka dzīve kādreiz būs tāda, kā pirms kara, bet vienlaikus es saprotu, ka tas tā nebūs, tā būs cita dzīve.
Taču esmu pārliecināts, ka katrs Ukrainas iedzīvotājs darīs visu, lai atgrieztu dzīvi un palīdzētu cilvēkiem, kas cietuši. Es ceru, ka mēs uzvarēsim un šie “orki” pametīs mūsu zemi un visu, ko viņi iznīcināja, mēs mēģināsim uzbūvēt no jauna. Taču augstākajos līmeņos atbalstam ir jābūt lielākam, jo šobrīd tā ir Ukraina, bet vēlāk tā var būt jebkura cita valsts, un mēs to nevēlamies,” teica Krivenko.
