“Mans vārds ir Edgars Zariņš. Es esmu dzīvojis Cēsīs. Cēsu bērnunamā. Man mammai bija ļoti lielas un viņas vīram bija ļoti lielas problēmas ar alkoholu. Viņi abi divi dzēra. Tad, kad viņiem bija darbs, viss bija kārtībā, viņi strādāja, un tad, kad nebija darba, dzēra, savā starpā kāvās, bija vardarbība. Ne tik daudz pret bērniem, kā vienam pret otru,” atceras Edgars.
Kāvās arī pats Edgars. “Tik spilgti atceros, cik es bieži kā mazs puika tur kāvos. Es pat nezinu, kāpēc. Man liekas – pēc kaut kādas sevis iedomātas hierarhijas. Visu laiku bija problēmas. Vai fiziski kāvies, vai vārdu apmaiņa ar citiem bērniem.”
“Tās spilgtākās ainas, ko es atceros, bija visu laiku kaut kāda konstanta iekulšanās nepatikšanās. Tajā laikā ļoti stipri, es atceros, tika uzlikts uz tevis tāds tā kā zīmogs uz pieres, ka tu esi no bērnunama.
Tātad skaidrs, nevis ar taviem vecākiem kaut kas nav kārtībā, bet ar tevi kaut kas nav kārtībā,” saka Edgars.
Puisis atceras kādu vasaru, kad atgriezies mājās un dzīvojis ar saviem bioloģiskajiem vecākiem un vecāko brāli: “Es kaut kā visu to vasaru palaidu garām, visu to realitāti, un es dzīvoju tādā idillē, ka viss ir kārtībā, ka ir normāli vecāki. Pēc vasaras mans brālis aizgāja projām, viņš teica, ka viņš tomēr nevēlas dzīvot šajā ģimenē.”
Pēc Cēsu bērnunamā piedzīvotā Edgara dzīvi uz labo pusi mainījusi dzīve „Zvannieku” mājās, kur nonāk bērni no nelabvēlīgām un sociālā riska ģimenēm. “Tiku adoptēts „Zvanniekos”. „Zvannieku” mājās, kur ir Sandra Dzenīte un Juris Cālītis.
Tajā laikā, kad es dzīvoju „Zvanniekos”, mana dzīve pilnībā apgriezās.
„Zvanniekos”, kad viens gads pagāja, kad es jau redzēju kaut kādas sevī mazas izmaiņas. Kaut vai tādas fiziskas, ka es, piemēram, biju gariem, melniem matiem. Es biju nogriezis normālus matus. Un es pārstāju staigāt milzīgos džemperos, platām biksēm,” stāsta Edgars.
“„Zvannieki” vienkārši to visu brutāli, kas uz manis tika būvēts gan no sabiedrības, gan no bērnunama, gan arī no bioloģiskās ģimenes, kas no 14 gadiem tika būvēts uz manis, „Zvannieki” to kaut kā mistiski nojauca pusotra gada laikā,” saka Edgars
Viņš ir arī vīlies un sašutis par valsts attieksmi pret bērniem, kas paliek bez ģimenes aprūpes: “Ja tas ir valsts mērķis, principā audzināt bērnus, kas strādā pēc noteikta grafika, no sešiem līdz septiņiem, kad tu celies, ēd un tad ir tas laiks priekš tā un tas laiks priekš tā, tas taču ir pilnīgs absurds!
Šie bērnunami audzina zombijus, kas vienkārši konstanti darīs vienu un to pašu.
Ja es uz to tā skatos, tad noteikti es arī esmu vīlies valstī.”
Viņš arī zina stāstīt, ka ļoti daudzi bērnunamu bērni emigrē no Latvijas, jo ir vīlušies valstī un ar internātskolas izglītību atrast labi atalgotu darbu ir grūti. “Es domāju, ka vairākiem bērnunamu bērniem ir tas, ka viņi skatās uz sevi kā uz zemākiem.
Ir jābūt kaut kādai sakarībai, kāpēc tik daudzi bērnunamu bērni brauc projām,” norāda Edgars.
