Anta stāstīja: "Mamma mums ir pioniere šajā jautājumā, jo atbrauca 2010. gadā. Slimnīcās medmāsas nevajadzēja, es aizgāju strādāt lidostā un iesēdināju mammu lidmašīnā. Mamma bija zaudējusi darbu un sapratusi, ka gadi negaida. Te zināja vienu vīrieti, nolēma pārcelties. Es biju pārsteigta, jo mamma visu mūžu bija nodzīvojusi vienā dzīvoklī, ne pa labi, ne pa kreisi, pēkšņi sakravāja čemodānu un pateica: "Viss, es braucu.""
Vēlāk Anta pati medmāsas aroda meklējumos pārcēlās uz Austrāliju, bet Artūram nācās pieņemt lēmumu sekot mīlestībai. "Es te strādāju to pašu darbu, ko Latvijā, – esmu medmāsa. Es gribēju dzīvot te, Austrālijā, Artūrs tika pierunāts pārcelties."
Artūrs savulaik teicis, ka viņa lēmums pārcelties vienlaikus bija un nebija viegls.
"Abi zinājām, ka gribam dzīvot kopā, nodibināt ģimeni, bet no profesionālā viedokļa bija bailes no nezināmā, jo visu iepriekš sasniegto nācās būvēt no jauna," viņš sacīja.
Kā nenobīties, kā pārcelties uz otru pasaules malu un sākt dzīvi no jauna? Artūram atbilde ir viena – vienkārši darot. Citas receptes nav. Pārcelšanās bija plānota, Anta plānoja izglītību, eksāmenus, stāžu, lai profesionālā ziņā varētu turpināt savu karjeru.
Ja profesionālā dzīve paiet starp austrāliešiem, tad mājās tā ir latviešu ģimene, kurā visi runā latviski, arī Austrālijā dzimušie trīs Antas un Artūra bērni – Alfrēdam ir astoņi gadi, Valdim pieci un Veltai nule palika četri.
Tiesa, nav tā, ka pārceļoties uzreiz metušies Austrālijas latviešos, vispirms vajadzēja apjaust un iedzīvoties. Anta raksturoja ceļu uz tuvināšanos ar latviešu kopienu: "Reti kurš, izkāpjot no lidmašīnas svešumā, uzreiz pa taisno dodas uz latviešu namu. Vispirms gribas saprast, kur es esmu atbraucis, kas te notiek. Mēs atbraucām, un mums te nekā nebija – jāatrod māja, jānopērk gulta, jānopērk virtuvei krūzītes, jāsaprot, ar kādu autobusu aizbraukt līdz darbam."
Kā stāstīja Anta, vēl nesen viņai vajadzēja atrast nagu lakas noņēmēju, un viņa nav varējusi saprast, kur to nopirkt – Latvijā tās būtu "Drogas", bet Austrālijā nav "Drogu".
Starp citu, Anta, nu jau desmit gadu dzīvojot Austrālijā, reizēm saka, ka aizies uz "Rimi", uz ko bērni atsmej: "Mammu, te nav "Rimi", "Rimi" ir Latvijā!"
Tieši tāpat kā ikdienā ir ciešā saiknē ar Latviju un latviešiem te, tāpat iejutušies latviešu sabiedrībā Austrālijā. Ikdienā latviskā ir daudz – bērni dodas uz latviešu skoliņu, paši pavada laiku latviešu sabiedrībā.
Anta norādīja: "18. novembrī mūsu mājās parasti ir liela ballīte, mēs cenšamies ap sevi vienkopus pulcēt jauniebraucējus, lai visiem kopā veidotos cieša saikne."
Jāteic, ka, vārdam "jauniebraucēji" ieskanoties, Anta ar Artūru vaicāti, kā ir – vai pēckara Latviju pametušie tautieši un viņu pēcteči pieņem nesen iebraukušos. Anta, mazliet nopūšoties, atklāja, ka tieši šī iemesla dēļ nākamā gadā abu ar Artūru rīkotā 3x3 nometne būs ar nosaukumu "Tilti".
"Pat lāga nezinām, kā to noformulēt, jauniebraucēji, jaunlatvieši… Nu, mums ir labi, bet mums katram ir zināmas pieredzītes foršas un ne tik foršas bijušas," skaidroja Anta.
Savukārt Artūrs piebilda: "Mums lēmums pārcelties bija brīvprātīgs, salīdzinot ar pirmo emigrācijas vilni un viņu pēctečiem, kam pārcelšanās bija piespiedu, – te arī rodas viedokļu atšķirības. Tas ir kā monētas divas puses. Katrs stāsts ir atšķirīgs."
Savu nokļūšanu Austrālijas aktīvo latviešu vidū abi sauc par likumsakarīgu dzīves pavērsienu – vispirms jau abi to norakstīja uz vecumu, sakot, ka Latvijā Jāņus svinēja, bet baigie sabiedriskās dzīves rīkotāji nav bijuši.
Tad Austrālijā vispirms kā dalībnieki aizbraukuši uz 3x3, bet tagad jau paši rīko saietu. Pāris gan neslēpa, ka tas ir izaicinājums, bet vienlaikus gandarījums un piepildījums, turklāt tagad bērni ir galvenie kūdītāji doties uz 3x3. Austrālijas latvieši 3x3 nometni ar nosaukumu "Tilti" rīko nākamā gada sākumā, no 2. līdz 8. janvārim, un pasākumā gaidāma plaša programma.
