Kā tu sāki podkāstu?
Es tieši domāju, kur man tā interese vispār radās par manu vecvecāku stāstiem. Man liekas, ka tas bija pamatskolas laikā, kad mācījāmies par izsūtīšanu uz Sibīriju, tikai skaitļi un fakti. Es klausos un saprotu, ka starp šīm ģimenēm bija arī mani vecvecāki. Un mana vecmamma bija tik daudz stāstījusi par to, kā krāmēja mantas un brauca vilcienā.
Man tik spilgti saslēdzās kopā, ka aiz šiem faktiem ir reālas ģimenes ar saviem dzīvesstāstiem, kas veidojuši arī mani.
Agrāk es šo to uz lapiņām pierakstīju, filmēju ar fotoaparātu, jo man likās forši pavadīt laiku ar vecvecākiem, bet man gribējās tos stāstus atcerēties autentiskus. Pārstāstot tos, man liekas ka kaut kas zūd, varbūt emocijas, un arī informācija pārstāstot mainās. Man gribējās saglabāt autentisko sajūtu. Un es sāku filmēt vecmammu, jo viņa ir runīga. Nebija nekādu problēmu nolikt kameru un palūgt pastāstīt par bērnību. Ar domu, lai tas paliek man ģimenē. Es nezinu, kur to izmantošu, bet man tas krājas. Es nezinu, vai bērniem tas būs interesanti, bet man tā interese ir, neliek mieru. Tāpēc es turpinu dokumentēt.
Cik daudz sarunu jau esi ierakstījusi?
Kad tu, uzrunājot intervijai, nosauci šo vārdu salikumu ''ģimenes podkāsts'', es nodomāju, ka man nav pārskata. Man ir līdzīgi kā ar bildēm, ko sabildē un tad samet datorā čupā. Man ir salikts vairākās mapītēs, bet tas nav saorganizēts. Un doma par ģimenes podkāstu ir laba motivācija sakārtot ierakstus pa epizodēm, lai paliek ģimenē. Bet, ja atbildu jautājumu par to, cik man ir to stāstu, tad ir diezgan daudz, – pārsvarā sadzīviskas sarunas, kurās runājām par to, kā mani vecvecāki auguši, par viņu izvēlēm, un tas man ir ļoti interesanti.
Ar ko tu savā ģimenē esi ierakstījusi sarunas?
Man ir paveicies, jo man ir četri vecvecāki, un ciemos braucu regulāri pie viņiem visiem. Un nav jau arī tā, ka es ar diktofonu pa priekšu un rakstīsim sarunas. Bet vecmammas ir sanācis ierakstīt visvairāk, tad ir sarunas ar vectēvu, kurš ilgus gadus neko nestāstīja un pat kategoriski atteicās runāt par to, kā viņam ir gājis bērnībā un jaunībā. Un tad burtiski pēdējos gados viņš ir sācis runāt, un tad es to apzināti cītīgi ierakstu.
Vai tev ir kāda sarunu, ko tu gribētu, bet nav sanācis ierakstīt kaut kādu iemeslu dēļ?
Es gribētu ar visiem (smejas), gan ar mammu, gan ar tēti, ar krustmāti. Un ne tikai par pagātnes piedzīvojumiem, bet sarunas par bērnības sapņiem un visu ko citu, jo mani interesē vide, kurā viņi ir auguši un kas viņus ir veidojusi. Nu, redzēs, kā tas ar laiku veidosies.
