Sadaļas Sadaļas

«Politiski neuzticamais» Andris Zīders. 1941. gada deportācijām – 80 gadu

Viņam bija četri gadi, kad viņu kopā ar visu lielo, draudzīgo un strādīgo ģimeni deportēja no Latvijas uz tālo Sibīriju. Tēvu un vectēvu viņš vairs neredzēs. Pēc tam būs vēl viens izsūtījums. Viņš varēs atgriezties mājās pēc divdesmit gadiem. “Bija cilvēki. un bija necilvēki,” saka Andris Zīders, atceroties tos gadus…

Viņš atminas, ka 2002. gadā laikrakstā “Kurzemes Vārds” viņam veltītas divas lappuses, bijušas arī fotogrāfijas. Vienā no tām viņš redzams, kad bijis armijā un dziedājis Maskavas kara apgabala korī, – pēdējā rindā, visgarākais, stāvot uz milzīga Ļeņina portreta fona līdzās pasaules proletariāta vadoņa nāsij. To stāstot, viņš aizrautīgi smejas.

Esam ērti iekārtojušies telpā Liepājas muzeja filiālē “Liepāja okupāciju režīmos”, kur atrodas izstāde “Dzīvesstāsti sarkanā terora ēnā”.  Iznācis ļoti simboliski. Par šo interviju Rus.lsm.lv ar Liepājas politiski represēto kluba priekšsēdētāju Andri Zīderu vienojās jau martā, 1949. gada deportāciju piemiņas dienā… Sarunājamies latviski, taču ir vārdi un frāzes, kuras Andris saka krieviski. Ļoti garšīgi viņam izdodas.

Tālu Sibīrijā

Raņķu pagasts atrodas desmit kilometru no Skrundas, toreiz tas bija Kuldīgas novads. Liela zemnieku saimniecība – apmēram 86 hektāri zemes, puse no tās – aramzeme, lielas ganības un mežs. 18 govis, astoņi zirgi, cūkas… Andris ar lepnumu stāsta, ka taisījuši arī sviestu, un pat atradušies dokumenti, ka sūtījuši to uz Angliju.

Pēc kara māja kļuvusi par kolhoza fermu. Govis un zirgi turēti dzīvojamajā ēkā… Kad 1961. gadā atgriezies vecākais brālis, viņš tur nav pat ielaists. Teikuši, ka viņam tur neesot ko darīt. Brāļi bijuši trīs, Andris Zīders – vidējais.

Vecāki apprecējušies 1925. gadā, divus gadus vēlāk piedzimis vecākais brālis Vilnis, 1937. gadā – Andris, 1939. gadā – jaunākais, Māris. Tajā pašā vectēva mājā dzīvojusi arī mātes māsa ar vīru un diviem dēliem.

No jaunās padomju varas neko labu nav gaidījuši… Un pienākusi melnā diena – 1941. gada 14. jūnijs. Apmēram sešos no rīta pagalmā iebraukusi automašīna – tajā bijis virsnieks, divi zaldāti un viens no vietējiem stukačiem. Zīderu “vaina” bijusi ne tika tāda, ka viņi no rīta līdz vēlam vakaram strādājuši savā lielajā saimniecībā. Viss bijis daudz sliktāk – tēvs, Nikolajs Zīders, bijis Kuldīgas novada aizsargu organizācijas kasieris.

“Tēvs nebija mājās, kad iebrauca mašīna, viņš jau bija pļavā ar zirgiem. Pēc tam runāja, ka varēja jau aizmukt, atstāt ģimeni, bet, nē, tēvs pārnāca mājās.

Visus mūs, deviņus cilvēkus, sasēdināja mašīnā un aizveda līdz Skrundas stacijai. Neviens neko īsti nezināja, domāja, ka varbūt būsim kopā. Stacijā sadalīja vīrus un sievas ar bērniem atsevišķi,” stāsta Andris.

Ceļā pavadījuši apmēram nedēļu. Nonākuši Krasnojarskas novadā, Iļjinkas ciemā. Izsūtītie sadalīti pa mājām pie vietējiem.

Zīderiem paveicies, ka viņi nav izšķirti un nokļuvuši vienā mājā. Var teikt, ka visu laiku turējušies kopā. Visu šo Sibīrijas laiku. Un visa ģimene izdzīvojusi.

Daudzi no izsūtītajiem miruši. Sākumā cietuši šausmīgu badu – atvesti vasarā, iesēt vairs neko nav varējuši. Ziemu pārdzīvojuši, iemainot no vietējiem ēdienu pret kaut kādām mantām.

Tad sākušas augt pirmās nātres, balandas, varējuši dzīvot. Andris pats gājis tās plūkt. Ja gribēsi ēst, apēdīsi visu ko, viņš saka.

Māte Anna, tante Marija un vecākais brālis Vilnis strādājuši sovhozā “Stahanovec”, zeltraktuvju ”Bogunaj” palīgsaimniecībā. Audzējuši kāpostus, kartupeļus, ganījuši lopus. Andris atceras, ka kopā ar tanti Mariju bieži braucis uz raktuvēm – viņa uz tām vedusi pienu. 1945. gadā abām ģimenēm no baļķiem uzcēluši māju – koku apkārtnē nav trūcis.

“Pēc kara 1945. gadā vecāko brāli un citus pilngadīgus latviešu puišus paņēma ciet. Viņus aizsūtīja uz ziemeļiem – gāzt mežus un pludināt kokus pa Jeņiseju. Ēst īsti nekā nebija, reizi dienā iedeva kāpostu lapu zupu – cik ilgi vari strādāt neēdis? Viņi no turienes aizmuka, atgriezās atpakaļ,” stāsta Andris. 

Iļjinkā izsūtīto vidū bijuši ne tikai latvieši, bet arī igauņi, ukraiņi, Krimas tatāri, inguši, Pievolgas vācieši, somi… Kā vietējie krievi pret viņiem izturējās?

“Attieksme bija divejāda. Skolā bija, kas sauc par fašistiem, bet bija arī saprotoši skolotāji.

Atceros līdz šim laikam skolotāju Lidiju Ivanovnu, kura gribēja vienmēr aprunāties ar manu mammu. Dzīvojām vienā mājā kopā ar vienu ģimeni, kuriem arī bija divi dēli, – mēs bijām visi kopā. Viennozīmīgi tas nebija – bija cilvēki un bija necilvēki. 45. gadā, kad brālis aizmuka un atgriezās, sovhoza direktors, zinot, ka čeka nāks pārbaudīt, vai tie puiši ir atgriezušies, sēdēja pagrabā pie kaimiņa. Viņš varēja nostučīt, bet nenostučīja. Pēc tam direktors teica – es zinu, ka esat atgriezušies, nāciet un strādājiet. Bet viņš varēja arī nodot, un varbūt viņi nekad nebūtu atgriezušies. Viss bija atkarīgs no cilvēka,” atzīst Andris.  

Aizspriedumu vai sliktas attieksmes pret krieviem viņam nav.

Viņš teic, ka cilvēki nav vainīgi – ne krievi, ne latvieši, ne ukraiņi, ne vēl kāds. Tas viss nācis no augšas, viņi arī pie tā vainīgi. Tēvs, viņa brālis un tantes vīrs nosūtīti uz Vjatlagu. 1943. gadā viņu jau vairs nav bijis starp dzīvajiem. Māte visu šo laiku rakstījusi, gribējusi uzzināt, kas noticis ar vīru. Galu galā saņēmuši atbildi, kuru Andris sauc par “atrakstīšanos”. Dažas rindiņas – vīrs miris.

Divreiz izsūtītie

Tā turpinājies līdz 1952. gadam. Un tad raktuvēs “Bogunaj” atrasts urāns. Vai arī vismaz tā visi domājuši, jo neviens tā īsti neko nav zinājis. Un visiem izsūtītajiem – latviešiem, vāciešiem, igauņiem – dotas divas stundas laika sagatavoties ceļam, viņi nogādāti stacijā, kur viņiem likts sakāpt vagonos un viņi aizvesti uz Hakasiju.

Visi atkal sadalīti pa saimniecībām, dzīvojuši vispirms zemnīcās, kas izraktas ezera krastā. Augšā baļķu pārsegums, tad zemes slānis, mazs lodziņš… Andris smejas – kā siļķes mucā, toties visa ģimene kopā.

1953. gada pavasarī, kad nomiris Staļins, viņi bijuši laimīgi. Bet bijuši arī tādi, kas raudājuši.

Hruščova laikā tur izveidots neskarto zemju sovhozs, dzīve normalizējusies, sovhozā kāds lietišķs vīrs organizējis mehāniķu un šoferu kursus, tos apmeklējuši pusauga puikas. Pats Andris izmācījies par šoferi, bet jaunākais brālis – par traktoristu. Skolā Andris gājis tikai septiņus gadus Iļjinkā. Jaunajā vietā nekādas skolas vienkārši nav bijis.

Kalpot Padomju Savienībai

Andris atbrīvots 1958. gadā. Bijuši specnometinājumā, vajadzējis pastāvīgi atzīmēties. Komandants ieradies un pārbaudījis, kur esi – darbā, mājās vai kur citur. Taču šis komandants cilvēkus nav mocījis, atbraucis reizi mēnesī.

Tad, 1958. gada 12. martā, Andrim Zīderam izsniegts papīrs, uz kura bijis rakstīts: “Atbrīvots bez tiesībām atgriezties dzimtenē.” Nekādus dokumentus viņš nav saņēmis.

Tolaik daudzi atbrīvoti, bet dokumentus saņēmuši tikai somi, viņiem arī atļauts aizbraukt.

“Laikam nebija paredzēts viņus ņemt armijā, bet mēs jau bijām ieplānoti. 10. jūnijā mani iesauca un uzreiz iedeva dokumentus, bija jādodas uz staciju. No Abakamas līdz Ačinskai mūs veselu ešelonu savāca, kas tik tur nebija – ukraiņi, vācieši, igauņi, tatāri. Bija pat tādi, kas jau bijuši  ieslodzījumā. Atveda uz Piemaskavu, kur brauca “pircēji”. Varbūt palaimējās, ka tāds “staršina” Karovkins un vēl kaut kāds virsnieks taisni trāpījās pie mūsu vagona, [viņiem bija] vajadzīgi tankisti un šoferi. Teica – visiem [kas atbilst] soli uz priekšu. Mēs visi soli uz priekšu, viņš saka – tik daudz nevajag, vajag tikai 25. Bet mēs bijām kādi 50. Vagonā bijām kopā ar brālēnu Gunti – johaidī, Sibīrijā kopā, bet te mūs sadalīja,” stāsta Andris.

Gunti otrais “pircējs” paņēmis uz autoskolu Rjazaņā, tāpēc galu galā brāļi izrādījušies netālu viens no otra. Andris nodienējis trīsarpus gadus, demobilizēts 1961. gada 19. novembrī, tūlīt pēc parādes Maskavā, kur viņš ar dienesta biedriem montējis tehniku.

“Tevi izsauc specnodaļa”

Sākumā Andris devies uz Kuldīgas rajonu – viņš taču no turienes tika deportēts. Atzīmējies rajona milicijā. Un 21. novembrī jau ieradies Liepājā, kur tad jau bijis iekārtojies Guntis. Un bijis arī ne mazums citu pazīstamu “sibīriešu”.

Pateicoties vienam no viņiem, pierakstījies kopmītnē, jo paziņam māsa tur bijusi komandante. Aizsteidzoties uz priekšu, atklāsim, ka drīz par pudeli konjaka “Ararat” te pierakstīs arī jaunāko brāli Māri. Andris iekārtojies par šoferi militārajā daļā.

Izdzirdot jautājumu – kā gan izdevies atbraukt uz tolaik slēgto pilsētu un iekārtoties – Andris pavīpsnā. Sākumā staigājis militārajā formā, tāpēc neviens nav “piesējies”. Mierīgi strādājis, pēc tam pateikts, ka jānoformē pielaide, lai varētu iebraukt raķešu bāzēs un citās slepenās vietās. Andris uz turieni vedis būvmateriālus.

“Atnāku no rīta uz darbu, un man ceļazīmi nedod. Saka: “Saka tevi izsauc speciālā nodaļa.” Uz līnijas nelaiž, ej. Aizgāju uz kabinetu, tur sēdēja majors zaļiem uzpleči, viņš man prasa, kā šeit nokļuvu. Man uzreiz pieleca, saku: “Demobilizējos, iekārtojos darbā, strādāju.” Viņš saka: “Zini ko? Runāšu tieši.

Raksti atlūgumu, kamēr man nav norauti uzpleči. Tu zini, ka esi politiski neuzticams?”

Saku: ”Dienēju Maskavā, Aizsardzības ministrijā. Ģenerāļus vadāju! Varbūt zinu vairāk noslēpumu, nekā viņš.” Viņš teica: “Mani tas neinteresē. Mani interesē, lai man nenorautu uzplečus,” stāsta Andris.   

Vārdu sakot, uzrakstījis atlūgumu un aizgājis strādāt uz celtniecības trestu, 3. transporta pārvaldi, būvējis martenkrāsni “Sarkanajā metalurgā”.  Teic, ka kaut kur jau sen slēgtajā “Liepājas metalurga” muzejā glabājas viņa goda raksts, kas viņam pasniegts 1966. gadā pēc tam, kad sākusi darboties pirmā martenkrāsns. Bet martenkrāsns vairs nav, nopūšas Andris.

“Politiskās neuzticamības” dēļ viņam arī vēlāk bijušas problēmas. Apmēram 1982.–1983. gadā viņš no Liepājas celtniecības tresta ievēlēts arodbiedrības republikāniskajā komitejā. Bet tur reizēm dalītas tūrisma ceļazīmes, arī uz ārzemēm. Andrim arī piešķirta – uz Dienvidslāviju. Taču, lai tiktu uz ārzemēm, bija vajadzīga izbraukšanas vīza, bet vīzas saņemšanai bija nepieciešama partijas komitejas rekomendācija. Jau pienācis laiks gatavoties ceļam, kad vietējās partijas organizācijas sekretāre viņam pastāstījusi, ka izsaukta uz partijas pilsētas komiteju. Un viņai jautāts: “Kāpēc jūs tādiem piešķirat ceļazīmes?! Tie ir politiski neuzticami cilvēki!” Ne uz kādu Dienvidslāviju Andris tā arī nav aizbraucis.

… Mēs runājām ilgi un varējām turpināt vēl ilgāk – Andris ir satriecošs stāstnieks. Un vispār – tādi dzīvesstāsti ir skrupulozi jāfiksē. Jāpēta. Jāatceras. Īpaši jaunākajām paaudzēm. Bet vai tās zina par tiem laikiem?

Andris Zīders teic, ka daudzi nezina, bet ir arī tādi, kuri negrib zināt. Tagad jaunatnei ir pavisam citas intereses. Taču viņš uzsver, ka tas tomēr jāzina. Ja nezini savu vēsturi, savu pagātni, kā tālāk dzīvosi?

14. jūnijā viņš, izsūtīts vēl kā bērns, pārcietis badu un grūtības, atkal, tāpat kā ik gadu, atnāks uz Liepājas Centrālajiem kapiem. Nolikt ziedus pie piemiņas akmens represiju upuriem. Tiem, kuru šeit nav, – viņi neatgriezās, satrūdēja svešā zemē…

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt