Pensijā cerību uz brīvu laiku nav! 88 gadu vecumā kandavnieks Ilgvars Knipšis izgudro, labo un restaurē

„Esmu pārliecināts, ka laikmetam ir jāiet līdzi,” saka Ilgvars Knipšis no Kandavas. Savos 88 gados viņš joprojām ir pieprasītākais „zelta roku” speciālists apkārtnē, izgudro jaunas ierīces, datorā ir uzrakstījis savas jaunības dienu atmiņas un izveidojis dzimtas koku, lieto viedtelefonu un jau desmit gadu rosās sociālajā tīklā „Facebook”. Atzīmējot Starptautisko senioru dienu, uz Kandavu ciemos pie viena no rosīgākajiem Latvijas senioriem Ilgvara Knipša devās Latvijas Radio.

Intervija ar Ilgvaru KnipšiMāra Rozenberga

Ilgvars Knipšis sagaida Latvijas Radio trīsstāvu dzīvojamās mājas pagalmā pie savas garāžas, uz kuru, kā pats saka, katru rītu iet kā uz darbu. Šoreiz viņš aizņemts strazdu mājiņas gatavošanā. Un tā patiešām ir mājiņa, nevis vienkāršs būrītis – ar terasi, balkonu, logiem un durvīm. „Balkoniņš pašlaik tiek līmēts, te smagumiņš ir uzlikts. Riņķī apkārt būs jātaisa margas,” rāda meistars. Luksusa strazdu būrītis ir tikai viens no daudziem jaunradīšanas, labošanas un restaurācijas darbiem, kas veido Ilgvara ikdienu.

Ilgvara Knipša veidotā strazdu mājiņa

„Man šī ir darbavieta un vienlaikus garāža mašīnai. Naktīs, kad nestrādāju, te nolieku auto, bet pa dienu te aiziet viss mans brīvais laiks. Daudz palīdzu arī citiem Kandavā – saimniecēm, tantukiem, esmu tāds kā „zēns uz izsaukumu”. Vienai atslēdziņu vajag saremontēt, otrai – tualeti. Esmu gājis arī boilerīšus iztīrīt, virtuves krānu nomainīt, tagad gan vairs tik aktīvi to nedaru. Tagad vairāk savam priekam – karotes grebju, taisu dažādus suvenīrus. Un lielākā daļa darbarīku man ir pašdarināti – virpa, slīpmašīna… Kāpēc pirkt, ja pats varu uztaisīt? Jā, tas viss ir paša izgudrots un pielaikots,” viņš izvelk no stūra nelielu slīpmašīnu un tūlīt parāda, kā tā strādā.

Slīpmašīnai kompāniju sastāda arī elektrisks vērpjamais ratiņš, ko Ilgvars Knipšis veikli noceļ no plaukta.

„Lūk, uz vienu pusi – vērpšana, uz otru – šķeterēšana. Tādi ratiņi jau sen ir izgudroti, tikai šis ir manis paša rokdarbs. Nekas nav ar mašīnām taisīts, viss ar rokām,” viņš demonstrē. „Man vienmēr ir paticis kaut ko izgudrot un uzlabot!”

Ilgvars Knipšis ir no suitiem, dzimis Gudenieku pagastā. Pēc kara viņu kā sešpadsmitgadnieku jaunā vara bez jautāšanas nosūtīja uz arodskolu Rīgā – trūkstot darbaspēka. Kamēr Ilgvars apguva santehniķa arodu, ģimeni izsūtīja uz Sibīriju.

„Es jau domāju, ka mani arī paņems. Bet nez kāpēc nepaņēma. Toties paņēma uz pieciem gadiem projām armijā, jūras kara flotē. Savām acīm redzēju, kā atomsēne paceļas gaisā,” viņš atceras.

Sešdesmitajos gados Ilgvars Kandavas tehnikumā ieguva vēl vienu – mehanizatora – izglītību un kopš tā laika ir kandavnieks. Savulaik palīdzējis celt arī daudzdzīvokļu māju, kurā pats dzīvo.

„Visu santehniku, izņemot apkuri – tā jau bija, kad atnācu. Bet ūdensvads, kanalizācija, arī trepes – šos dzelzs stieņus pats ar dzelzs zāģīti zāģēju, toreiz jau flekšu nebija,” viņš smejas.

Uz trešā stāva dzīvokli Ilgvars Knipšis kāpj lēnāk nekā kādreiz – pirms 13 gadiem piedzīvojis smagu infarktu. Pēc viņa enerģiskās rosības gan to grūti pateikt.

„Tā, es jums iedošu čībiņas,” saimnieks gādīgi piedāvā. Šorīt veikalā speciāli nopircis jaunas. Ilgvars uzvāra kafiju un aicina apsēsties dzīvojamā istabā, kur sekcija pilna ar bērnu, mazbērnu un mazmazbērnu fotogrāfijām.

Uz lūgumu sevi raksturot vienā teikumā Ilgvars ar nebēdnīgu skatienu atbild: „Interesants vecītis!” Pensijā viņš ir jau kopš 1992. gada, bet cerības uz brīvāku laiku neesot piepildījušās. „Papildus visādas intereses radās. Ar sievu daudz ceļojām. Arī darba laikā visu ziemu kalām plānus, sadarbojāmies ar Rīgas automoto biedrību. Viss Kaukāzs, Urāli krustām šķērsām ar savu žigulīti izbraukts!”

Mierā nosēdēt viņš nekad neesot pratis. „Nekad neesmu gulējis pludmalē un sauļojies. Arī jūrmalā es staigāju un daros.

Vienmēr esmu bijis kustībā,” saka Ilgvars un ar lielu sirsnību piemin savu pērn mūžībā aizgājušo sievu Vilmu.

„Nu, tāds cilvēks ir jāpameklē! Parādīšu viņas gladiolu lauku bildes. Viņa bija galvenais ģenerators, plānotājs un ideju autors, es biju izpildītājs. Viņa izdomāja un paprasīja: tu vari to uztaisīt? Varu, protams – tādas lietas nebija, ko es nevarētu uztaisīt,” viņš teic.

Īsi pirms aiziešanas mūžībā Vilma likusi Ilgvaram apsolīt, ka viņš turpinās iet uz garāžu strādāt. „Viņa teica: tu nesēdi istabā pie galda un nebendē dzīvi, bet ej garāžā, strādā un daries! Un tu nedomā arī, ka ēdīsi bulciņas un grauzīsi sausu maizi. Tu katru dienu sev taisīsi ēst! Es joprojām cenšos viņas vēlējumu izpildīt, lai kā negribas zaudēt laiku uz ēst gatavošanu,” uzsver Ilgvars.

Pirms gadiem desmit dēli viņam sagādāja pirmo datoru, un arī šim izaicinājumam Ilgvars piegāja tikpat radoši kā darbarīkiem savā garāžā.

Ilgvars Knipšis

„Man jau tie dēli ir datoristi. Atveda man lielo kasti, atveda monitoru, parādīja, kā ieslēgt un izslēgt, un iedeva Ilmāra Butuļa grāmatu „Apgūsim jauno Excel”. Tas arī viss, atstāja un aizbrauca prom. Atveru grāmatu – it kā viss latviski, bet tās komandas taču visas ir angļu valodā! Es angliski zinu tikai vienu vārdu – OK. Bet tur – kā ver vaļā, „Settings”, „Search”, „Tools”. Es taču nezinu, ko tas viss nozīmē! Un tad es netīšām te spaidīdams atradu, ka var tulkot. Tad nu es tos vārdus angliski uzrakstīju uz papīra, ierakstīju iekšā, un viņš man iztulkoja! Tādā veidā mēģināju kaut kā saprast, ko šie vārdi nozīmē. Tā nu pamazām visu atklāju un beigās jau diezgan daudz varēju. Sieva mums bija rēķinvede, tad nu visus maksājumus, lai atvieglotu dzīvi, darījām datorā. Dēls Ainārs sastādīja programmiņu, un tad jau es pēc programmas visus aprēķinus taisīju,” stāsta Ilgvars. „Nu jau būs vairāk nekā desmit gadu. Es pat īsti neatceros. Bet man liekas, ka „Facebook” man nesen bija apsveikums, ka esmu tur desmit gadus.”

Datorā Ilgvars Knipšis uzrakstījis arī vairāk nekā 30 lappušu garas atmiņas par bērnību un dienestu armijā un izveidojis plašu dzimtas koku ar fotogrāfijām.

Ar tehnoloģijām, tai skaitā viedtelefonu, viņš sakās esam sadraudzējies bez lielām grūtībām.

„Tagad tāds laikmets, ka vecais vairs mūžam atpakaļ nenāks, tikai jaunais. Man jau bija podziņtelefons visu laiku. Bet tas sāka bojāties, vairs nebija baterijas. Šo telefonu, kas man tagad ir, man atdeva audžumeita, nopirka sev lielāku. Šim ir maza ietilpība. Mazmazdēls šodien atsūtīja bildes no Liepājas, bet viņš vairs neņem pretī, kaut kas jādzēš ārā. Tad nu es sāku lēnām apgūt un tagad uz podziņām atpakaļ iet vairs negribu. Jāiet ir laikmetam līdzi. Esmu par to. Kas ir bijis, tas vairs nekad nebūs. Ir jāiet laikmetam līdzi, un tā arī man tā dzīve izveidojās,” nosaka Ilgvars Knipšis.

Pilnu interviju klausieties klāt pievienotajā audio ierakstā.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti