Dana Isarova ir bērnu ārste, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Infekciju kontroles dienesta vadītāja un docētāja Rīgas Stradiņa universitātes Pediatrijas katedrā. 2021. gadā viņa saņēmusi Latvijas Ārstu biedrības apbalvojumu "Gada jaunais ārsts 2020".
"Bērnībā es teicu, ka nekad nebūšu ārsts, jo redzēju sižetu televīzijā par zemajām algām, ka ārsti tur cīnījās, gribēja lielākas algas. Es domāju, – nē, nē, es būšu profesijā, kurā būs lielākas algas, ļoti daudz pelnīšu un būs visas no tā izrietošās sekas," atzina Dana.
Tomēr vidusskolas laikā viņa saprata, ka tieši bioloģija, anatomija un dažādas cilvēka veselības tēmas ir tas, kas viņu aizrauj un interesē.
"Es atceros, ka bija saruna, un vecāki man prasīja, ko tad es gribētu darīt nākotnē, un tad viņi arī varbūt ierosināja no tās manas intereses par anatomiju, ka varbūt pamēģināt iet uz ārstiem. Un patiesībā arī es domāju, ka tā bija laba izvēle," Dana teica.
"Es gribēju, teiksim tā, patestēt savas spējas, vai spēšu to izdarīt vai ne," viņa piebilda.
Tā Dana nonākusi medicīnas studijās, un labo sekmju dēļ – arī budžeta vietā, bet tajā noturēties bijis liels izaicinājums.
"Medicīnas studijās ir jābūt ļoti kreatīvam, jo ir jāsaprot, ka absolūti visu iekalt un iemācīties nevar, ir jāizdomā kaut kādas metodes, kā atcerēties svarīgāko, kā iemācīties domāt medicīniski. Tas apjoms, kas mums bija jāiemācās sešu gadu garumā, tagad atskatoties, liekas, ka tas ir neiespējami. Ja man vēlreiz tas būtu jādara, es padomātu divreiz," viņa atzina.
Turpināt medicīnas studijas palīdzējuši pasniedzēji, kas iedvesmoja un kuriem gribējies līdzināties.
"Ir jāatrod tā motivācija sevī turpināt, jo kopumā tās nav rožainas studijas. Tās ir studijas, kas tevi salauž, salauž tavu personību tāpēc, ka grūtības ir milzīgas.
Tev ir jācīnās pašam ar sevi katru dienu sešu gadu garumā un tad vēl arī rezidentūrā. Un, ja tu neatrodi to, kas tevi tur notur, – pat ja tā ir viena kaut kāda maza lieta vai nozare atsevišķi, vai cilvēks medicīnā, – patiesībā ir diezgan grūti," vērtēja Dana.
Visgrūtākais moments bijis pats sākums, jo pirmā kursa pirmajos trīs mēnešos studijas pamet daudzi. Tagad, kad sertifikācija jau kādu laiku iegūta, Dana neslēpa, ka darbs ar pacientiem ir daudz citādāks, nekā viņa bija iztēlojusies studiju laikā.
"Tad likās, ka tad, kad pacients sēž priekšā, tev ir viss jāzina no galvas, absolūti uzreiz momentā jāatbild un jāzina. Tagad, pieņemot pacientus, viss ir daudz brīvāk. Ja nu tiešām man kaut kas aizmirstas, es paņemu un paskatos, piemēram, kaut kādas zāļu devas, jo visas devas nav iespējams atcerēties," viņa stāstīja.
"Lielākais atvieglojums medicīnā ir tad, kad tu pats sev atzīsties un arī citiem nebaidies atzīties tajā, ka tu visu nezini, jo tu nevari visu zināt, tu nevari pārzināt visas medicīnas sfēras un aktualitātes," uzsvēra Dana.
