Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Izmisuma zonā aprūpētāji - radinieki. Bediķu ģimenes stāsts

Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Re:Check: melīgi apgalvojumi mežu politiku; maldi par alkohola akcīzes nodokļa politiku

Dienests izmainīja visus, kas tur ir bijuši. Tēta stāsts par karu Afganistānā

Padomju karavīra divi gadi Afganistānā – pārdzīvojumi, ko neaizmirst. Meitas saruna ar tēvu

Arturs Dēvics bija starp tiem trīsarpus tūkstošiem latviešu, kurus iesauca Padomju armijā un aizsūtīja karot uz Afganistānu. Tur viņš pavadīja divus gadus. Un dzīve pēc tam vairs nebija tāda, kā agrāk. Ar savu personisku stāstu un sarunu ar tēvu – Arturu Dēvicu – dalās Latvijas Radio korespondente Paula Dēvica.

Dienests izmainīja visus

“Ar gadiem jau tu paliec mierīgāks. Bet tā agresija jau iekšā ir. Grūti pateikt. Varbūt vēl tagad neesmu atgājis,” saka Arturs Dēvics.

Ģimenē esam četri – mamma Agita, tētis Arturs, brālis Krists un es – Paula. Tētis vienmēr man bijis ļoti mīļš. Laikam tāpēc, ka esam diezgan līdzīgi. Viņš ir gādīgs un ar lielisku humora izjūtu. Tomēr cauri laužas arī armijnieka skarbums. Laikam vienmēr esmu redzējusi, ka tētim ir arī kāda sāpe. Tagad zinu, ka tā ir Afganistāna.

Dēvicu ģimene

Iespējams, tēti pirms Afganistānas nemaz nepazītu.

“Es domāju, ka dienests izmainīja visus, kas tur ir bijuši. Vairāk vai mazāk, bet visi no turienes ir atnākuši pavisam citi cilvēki, nekā bija pirms tam."

Jāatzīst, ka līdz galam izprast tēta sajūtas nav iespējams. Tomēr domāju, ka esmu tikusi soli tuvāk.

“Pirmo reizi oficiāli pateica, kad pieņēmām zvērestu. Kad jau vairs neko nevarēja [iebilst]."

Tētis ļoti labi atceras pirmo dienu Kabulā. Tas bija 1985.gada augusts.

“Izlaida mūs no lidmašīnas, un kaut kāds laiks bija lidlaukā jāpavada. Laikam kamēr mašīnas atbrauks. Acis bija kā pieckapeikas. Viss bija – vau! Kaut kas neredzēts, nepierasts. Ik pa laikam kaut kur šauj. Atceros – pacēlās divi helikopteri, uztaisīja riņķi virs lidlauka. Un dažu kilometru attālumā sākās kalni. Viņi sāka pa tiem kalniem šaut. Un tad man bija tā – vai, vai, tad viss jau tik tuvu notiek. Jo saprašanas jau nebija.”

Jau pirmajā operācijā bija ievainotie. Tad puiši esot sākuši aptvert, uz kurieni patiesībā atbraukuši. Mainīt gan neko nevarēja.

“Iedeva tādus iesniegumus, ka mēs brīvprātīgi brauktu prom. Un tajā pašā laikā populāri apskaidroja, kas būs, ja mēs tur nebrauksim.”

Tētis atceras, ka viens no variantiem bija dienests aiz polārā loka un otrs – cietums.

Kara filmas

"Pirmo reizi, kad skatījos, tad bija tā, ka ar asarām acīs. Nāca visas atmiņas atpakaļ…."

Tētis ir aktīvs kara filmu skatītājs. Mamma man reiz stāstīja, ka ar viņu ir ļoti interesanti tās skatīties. Tētis zina ļoti daudz par ieročiem un vēsturi. Ir filmas, kuras viņš skatās vairākkārt. Piemēram, krievu veidoto Afganistānas kara filmu "Devītā rota". Nolēmu, ka, kopā to skatoties, labāk izpratīšu notikumu gaitu.

"Kāpēc man tā filma tādu nostaļģiju [izraisa]. Viņi nekāpj Kabulā ārā, viņi Bagramā kāpj ārā. Un runa ir par 345. desantnieku pulku. Viņi tur bāzējās. Un Bagramā mums bija munīcijas noliktavas, divīzijas štābs. Un esmu tur daudz reizes bijis. Visgarākajā operācijā – trīs mēnešus – es ar šiem desantniekiem biju kopā."

Tētis stāsta, ka atceras gandrīz visu. Dienās bijis ļoti karsti, bet naktīs kalnos uzreiz aukstums.

"Kaut kādas seģenes arī trofejās bija. Nu, no vietējiem dabūja. Tad saklāja bruņu vestes, noklāja divas trīs teltenes uz zemes. Visi viens pie otra cieši klāt. Un pārējās teltenes kā segas uzklāja. Un tad pa nakti, ja kāds griežas uz otriem sāniem, tad visiem jāgriežas."

Sākumā fiziski bijis ļoti grūti. Tētis stāsta, ka aprīkojums svēra aptuveni 40 kilogramus. Ķivere, ierocis, munīcija, granātas, bruņuvestes, ūdens krājumi, mīnmetējs ar mīnām un ziemā arī siltās drēbes.

"Pašā sākumā liekas – ārprāts, kur es esmu ticis, kas te notiek!

Nav dzīve tā kā mājās, neviens ar tevi neauklējas. Viss skarbi. Un tad ir cilvēki, kas to morāli neiztur. Bet neko darīt, jāturpina dienēt tālāk."

"[Piekaušana] tas bija normāli. Ja tu savādāk nesaproti, tad ar piekaušanu ļoti labi saprati. Es jau biju tāds pats kā visi, katrs grib kaut ko izlīferēt."

Pulkā bija trīs bataljoni. Viens pavadīja kolonnas, kas veda degvielu, munīciju vai pārtiku. Otrs sēdēja posteņos. Un trešais, tas kurā bija arī mans tētis, bija kalnu strēlnieku bataljons. Tajā esot bijis fiziski visgrūtāk.

"Gājām kalnos pašā sākumā. Varbūt tā bija pirmā operācija. Un pusceļā man nav spēka vairāk. Nav spēka un viss. Es knapi, knapi velkos, bet man nav spēka. Un beigās es tik tālu biju novests, ka… Tur arī teica, ka visa tava dzīve ir atkarīga no tā, kā tu iesi kalnos. Un tas tā deva iekšās, ka ir jāiet. Un, ja gadījumā tu nokrīti, varbūt tevi var arī nošaut. Un tad pienāca brīdis, kad es biju gatavs nokrist uz zemes un viss. Lai mani šauj nost… Bet kaut kā vēl es centos iet. Un tad kaut kāds vilnis, un tev rodas spēks nez no kurienes. Protams, ka tu neskrien. Bet tev ir spēks iet tālāk. Un tā es aizgāju. Un tad es pēc tam sāku domāt – johaidī, tas laikam bija adrenalīns."

Kā puiši pēc operācijām atslābinājās? Pīpējot hašišu. Tas esot bijis ļoti populāri.

"Redz, kur vakara izklaide. Atnāk dušmaņi [modžahedi], kaut ko pabļaustās. Tad viens otram kaut ko uzšauj virsū. Posteņos vispār viņiem nebija, ko darīt. Viņiem atkal naktīs bija bīstami. Postenī, ja kāds aizmieg, un tie izdomā tai naktī uzbrukt, tad visi ar pārgrieztām rīklēm. Pa kluso."

Afganistānā atpūtas brīdis, pa labi pēdējais Arturs Dēvics.

Tētis piedalījās vairāk nekā 30 operācijās. Un karam tika cauri gandrīz bez ievainojumiem. Vienu reizi gan tētim bija viegla kontūzija no netālu sprāgušas mīnas.

"Protams, bija mums bojāgājušie. No sava bataljona pazinu viņus visus. Bet visvairāk man atmiņā [karavīrs] no Ukrainas, Zaporožjes. Viņš negāja kaujā bojā, bet negadījumā. Man spilgti atmiņā tas palicis. Jo viņš man arī bija tāds labs draugs. Viņš uzsprāga uz mīnas."

Satiek Afganistānas laika draugu

Draugiem Afganistānā vispār bija liela nozīme, jo karā esot ļoti svarīgi, lai blakus ir cilvēki, kam uzticies. Tuvākais tētim bija puisis no Vecpiebalgas Aldis Mālnieks. Pēdējā operācijā puiši lūdza, lai viņiem ļauj doties kopā.

"Es domāju, ka pēdējā operācijā vajadzēja būt kopā. Mazums, kas.."

Klausoties šo stāstu, es nolēmu noorganizēt tēta un Alda tikšanos. Viņi nav redzējušies vairāk nekā trīsdesmit gadus. Zinu, ka tētis grib nolikt ziedus pie Afganistānas karā kritušajiem veltītā pieminekļa Klusajā dārzā Rīgā. Un, viņam nezinot, uz šo piemiņas brīdi uzaicinu arī Aldi.

Karā kritušo vārdi, piemiņas vieta.

Pirms tam ar Aldi aprunājos arī atsevišķi. Aldis Mālnieks bija trešā kalnu bataljona 9. rotas komandiera vietnieks.

"[Bija] dažādi. Atkarībā, kādā kompānijā. Bijām arī resgaļi, blēņojāmies. Hospitālī, atceros, medmāsas teica – nu tā kā puikas. Es teicu – bet mēs jau puikas arī esam, 18 gadi. Nozagta bērnība."

Redzu, ka tuvojas mans tētis. Aldis ir satraucies. Tēta sejā neliels šoks.

Viņi satiekas un apskaujas. Un šķiet, ka abiem trūkst vārdu. Mēs ar mammu paejam solīti nost. Tikmēr tētis ar Aldi, stāvot zem viena lietussarga, mazliet aprunājas. Pēc brīža noliek ziedus. Ārā ļoti stipri līst, tāpēc nolemjam tikšanos turpināt kafejnīcā, kur abi kavējas atmiņās.

Arturs Dēvics ar Afganistānas laika draugu Aldi Mālnieku

"Vienā brīdī jau nācām no tiem izbraucieniem, domājām – vai tad tiešām nekad tas nebeigsies. Tāda sajūta, ka nāc no darba mājās," stāsta Aldis.

Pēc diviem gadiem abi kopā brauca mājās.

Mājās atgriežas, bet atmiņas paliek

Precīzu dienu, kad varēs doties mājās, puiši uzzināja pēdējā brīdī.

"Ar vilcienu braucām. Tā bija svētdiena. Rīgā izkāpām. Un tad braucām uz savu staciju. Tad vispār bija tāds satraukums, ka nezinu pat, kā to izteikt. No Saldus es jau vairs nevarēju izturēt. Stāvēju un gaidīju, kad Skrunda beidzot pienāks. Izkāpu ārā. Pa ceļam vēl paziņas satiku. (..) Atnācu pie durvīm, piezvanīju, bet negāju uzreiz iekšā. Nē, neviens nezināja [ka esmu atbraucis]. Mamma tā vienaldzīgi atvēra durvis, tad ieraudzīja mani un tad… viss skaidrs."

Taškentas dzelzceļa stacija, latviešu puiši ceļā uz mājām, vidū Aldis Mālnieks, pa labi Arturs Dēvics.

Tēta mammu sauc Tamāra. Viņai šis laiks nebija viegls: "Tie divi gadi pagāja, ka mēs tikai gaidījām un gaidījām, un gaidījām, un gaidījām un raudājām. Un atbrauca, jā. Teica, lai neprasa neko."

Savukārt mans vectēvs Ansis atceras, ka tētis no kara atnāca ar iesirmiem matiem. Divdesmit gadu vecumā.

"Bija visādi, jā. Pirmās divas nedēļas bija pavisam normāli. Bet likās, ka atvaļinājumā esmu. Pēc tam sāka kaut kas pietrūkt. Vai nu adrenalīns... Kaut kā dzīve radikāli izmainījās. Divus gadus dzīvoju vienā režīmā, un te pavisam savādāk. Tā pāreja bija, kāda bija. Nevarēja saprast, kas notiek, ko tu gribi un kas jādara."

Tētim ilgi rādījās murgi. Par ko – to viņš stāstīt nevēlas. Vienīgais, ko viņš saka – neviens karā nav bez grēka.

"Kaut kas jau protams, ir… Bet visu nezina neviens, izņemot mani. Nē, negribas neko vairāk stāstīt."

Tētis piebilst, ka kara apstākļi ir psiholoģiski traumējoši paši par sevi.

Murgi un agresija

Lai labāk izprastu, ko cilvēks pārdzīvo kara laikā, uz sarunu aicināju Nacionālo bruņoto spēku (NBS) psiholoģi Anitu Čoderi.

"Es domāju, ka tas noteikti nozīmē diezgan daudz. Un tas ir šoks cilvēkam, jaunam un nepieredzējušam. Tā saskare ar nāvi, tas ir liels pārbaudījums. Domu vai sajūtu, ka viņi var tikt pakļauti briesmām un nomirt. Vai saskaras ar savu dienesta biedru nāvi vai ievainojumiem," norāda Čodere.

Psiholoģe stāsta, ka pēctraumatiskais stresa sindroms skar 10 līdz 30 procentus bijušo karavīru.

"Tajā laikā jau tiem, kas tika aizsūtīti karā, pēc tam netika sniegta nekāda psihologa palīdzība. Vispār mūsu paaudze nezināja, kas tas psihologs vai psihoterapeits tāds ir," stāsta mana mamma Agita.

Agita ar Arturu iepazinās uzreiz pēc tam, kad viņš atgriezās no Afganistānas. Toreiz viņš esot bijis netipiski nosauļojies. Un viņa juta, ka Arturu kaut kas satrauc:

"Naktīs varēja just, ka ir nemierīgs, murgo, arī kliedza. Tad es sapratu, ka viņš karo. Ka viņš izdzīvo to visu arī naktīs.

Lai tiktu ar to galā, bija arī alkohols, adrenalīna meklējumi, tādi neprātīgi gājieni. Redzēju, ka viņam ir dažādas problēmas. Varbūt psiholoģiskas arī. Bet kāpēc tad Blaumaņu Kristīne bija ar savu Edgaru kopā? Mīlestība."

Arturs ar sievu Agitu Dēvicu

"Ar gadiem jau tu paliec mierīgāks. Bet tā agresija jau iekšā ir. Grūti pateikt. Varbūt tagad vēl neesmu atgājis."

Kad tētis stāsta par agresiju, atceros, ka viņš taču mēdz būt ļoti nepacietīgs. Tomēr tikpat ātri spēj arī nomierināties. Visbiežāk, uzpīpējot cigareti. Starp citu, armijā viņš vēlāk atgriezās. Latvijas armijā nodienēja 12 ar pusi gadus. Viņš bija divās miera uzturēšanas misijās Bosnijā un Kosovā. Un bija gatavs arī doties trešajā – uz Afganistānu. Konkrēts piedāvājums gan nemaz vēl nebija. Bet sieva viņu no šīs domas atrunāja.

Arturs Dēvics misijā Bosnijā.

Karš starp Afganistānas un Padomju armijas un vietējiem partizāniem, kurus sauc par modžahediem, beidzās pirms 31 gada. Man opis saka tā: "Ko viņi tur aizsargāja? Kādas intereses viņi aizsargāja? Viņi jau neaizsargāja savu dzimteni. Es vēl šodien nevaru saprast, kāpēc to vajadzēja. Tik daudzi jauni cilvēki aizgāja [bojā]. Ko tad tas zaldātiņš saprot? Viņš jau nesaprot, kāpēc viņš tur ir. Viņu paņem un komandē."

Karš ilga desmit gadus. No iesūtītiem vairāk nekā trīs ar pusi tūkstošiem latviešu bojā gāja 62. Ievainoja 177.

Mans tētis Arturs tagad ir izdienas pensijā un ir tehniskais darbinieks Skrundas vidusskolā.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti