Sadaļas Sadaļas

Globālais latvietis. 21. gadsimts

Ceļš līdz savai valstij: Trimdas loma Latvijas neatkarības atjaunošanā

Globālais latvietis. 21. gadsimts

Izmaiņas ienākumu deklarācijas iesniegšanā saistībā ar Lielbritānijas izstāšanos no ES

Prāvesta Alberta Ozola dzimta nes Ozolu ģimenes uzvārdu tālāk

Opapa stāsti par Salacgrīvas siļķītēm jeb kā Ozolu dzimta svešumā radīja piederību Latvijai

Ilgus gadus ASV latviešu sabiedrība bija cieši saistīta ar prāvestu Albertu Ozolu, kurš kalpoja latviešu draudzē. Viņa dzimtas turpinātāji – dēls Knuts, vedekla Baiba un mazbērni Silvija, Elga un Alberts – ir spējuši saglabāt latvietību, esot tālu prom no Latvijas. “Es zināju, ka esmu latvietis,” raidījumā “Globālais latvietis. 21. gadsimts” ar pārliecību uzsver prāvesta Ozola dēls Knuts.  

Ozolu dzimta nāk no Valmieras – Albertu Ozolu 1940. gadā Rīgas Svētā Pētera baznīcā ordinēja par mācītāju. Trīs gadus vēlāk viņš salaulājās ar Elzu Gāriju Lūsi, bet 1944. gada vasarā pasaulē nāca dēls Knuts. Drīz pēc tam ģimenei bija Latvija jāatstāj un jādodas svešumā. Savas dzīves lielāko daļu (40 gadus) prāvests Ozols kalpojis Ņujorkas draudzē.

Bet Baiba un Knuts iepazinās Vašingtonā, strādādami “Amerikas Balss” latviešu redakcijā. Viņiem ir trīs bērni – Silvija, Elga un Alberts. Prāvests Alberts Ozols mūžībā aizgāja 2010. gadā, taču viņa dēls ar vedeklu un bērniem turpina Alberta iesākto, nesot tālāk Ozolu dzimtas vārdu.

Ierašanās 50. gadu ASV

Sarunu sākam ar jautājumu Knutam, kādu viņš atceras piecdesmito gadu Ameriku, laiku, kad viņš ar vecākiem nokļuva pāri okeānam. Knuts diži neko neatceroties, jo no bērnības laikiem maz atmiņu palicis.

“Es tā kā atceros, ka 1949. gadā iebraucām ar kuģi Ņujorkas ostā, un es pat neredzēju slaveno Brīvības statuju. Iespējams, stāvēju kuģim otrā pusē. Toties redzēju mazas, mazas mašīnītes kaut kur tālumā gar krastu,” stāsta Knuts.

Tolaik, iebraucot Amerikā, bija vajadzīgs kāds, kurš galvoja par iebraucējiem. Par Albertu Ozolu, tolaik gados jaunu mācītāju no Latvijas, esot galvojusi un viņu sponsorējusi Amerikas luterāņu baznīca. Līdz ar to viņam bija jāstrādā ar Amerikas luterāņu draudzi Pitsburgā – tieši tur viņš nodibināja arī latviešu draudzi, brauca pa tuvējo apkārtni, iesvētot jauniešus.

Tāpat prāvests Ozols piedalījās Amerikas latviešu apvienības dibināšanā.

Lai arī Knuts saka, ka par savām gaitām pirmos gados Amerikā maz atceras, sarunas laikā atmiņā uzplaiksnī fakts, ka tieši Pitsburgā, kur ģimene dzīvojusi Amerikas sākumposmā, viņš pirmo reizi kāpis uz skatuves. Tas bijis skolā, un Knuts ar smaidu atceras sava atveidotā varoņa tekstu: “Latviski tulkojot: “Mani sauc spināti, es kaulus un muskuļus taisu!””

Nopelni latviešu valodas saglabāšanā

Izvērtējot sava tēva, prāvesta Ozola lomu Amerikas latviešu sabiedrībā, Knuts uzsver – jāsaprot, ka tolaik Amerikā ieradās jauns mācītājs, līdz ar to ļoti lielu uzmanību pievērsa tieši jaunatnes audzināšanai un viņam roku rokā gāja kristīgā un nacionālā audzināšana. Kā spilgts piemērs kalpo kāda fotogrāfija, kurā redzams, kā mācītājs Ozols notur dievkalpojumu latviešu valodā uz kuģa, kas ved bēgļus no Vācijas uz Ameriku.

Prāvestam ir izcili nopelni tajā, ka svešumā dzimušo latviešu paaudzē tik daudzi vēl runā latviešu valodā un ka no tās izvirzījušies jauni sabiedriski darbinieki.

Alberts Ozols iesāka latviešu skolu darbību Ņujorkā, viņš bijis skolotājs un pārzinis Bronksas latviešu vidusskolā, daudzus gadus vadījis arī draudzes bērnu vasaras nometnes Katskiļu kalnos.

Kā stāsta Knuts, tētis ļoti augstu vērtējis korporāciju dzīvi, kas palīdzēja saturēt kopā studējošos jauniešus, jo ne visos latviešu centros bija latviešu vidusskolas. Viss Alberta Ozola mūžs pagāja, uzturot latvietību Amerikā, tieši tāpēc, runājot par savu dzīves ceļa izvēli,  Knuts atbild pavisam īsi: “Man nebija nekas milzīgi jāizšķiras vai jāizdomā, es zināju, ka esmu latvietis, un latvietim kas jādara, tas jādara. Jā, tēvs zināmā mērā rādīja priekšzīmi, ka jāpalīdz citiem, cik vien var. Es domāju, ka man nav milzīgs ego.”

Liktenīgā iepazīšanās “Amerikas Balsī”

Ar savu nākamo sievu, latvieti Baibu Knuts iepazinās “Amerikas Balss” latviešu redakcijā. Baiba stāsta, ka viņa sākusi strādāt “Amerikas Balsī” 1969. gadā un pēc pieciem tur pavadītiem gadiem jau domājusi, ka jāmaina savs karjeras gājums, darot kaut ko citu. Bet tad redakcijā ienācis simpātisks jauneklis, ar kuru nācies kopā pildīt priekšnieka uzdotos uzdevumus. Pēc kāda laika abi lēmuši sadarbību turpināt, veidojot ģimeni. 

“Man vienmēr latviešu valoda bijusi ļoti svarīga, tāpēc esmu strādājusi 40 gadus latviešu skolā un pēcāk mācīju latviešu valodu militārajiem atašejiem, kuri no Amerikas brauca uz Latviju.

Tai laikā, kad gaidījām pirmo meitu Silviju, es vēl strādāju, un viņa, tāpat kā Elga, ir uzaugušas “Amerikas Balss” latviešu redakcijā, vēlāk pašas piedalījušās “Amerikas Balss” raidījumos,” stāsta Baiba.

“Amerikas Balss” bija ASV Valsts departamenta pārziņā esoša raidstacija, un kurš katrs tur pie darba nevarēja tikt, bija jābūt uzticamam, pārbaudītam cilvēkam. Baiba pēc politisko zinātņu studijām pieteikusies darbam Valsts departamentā.  Divus gadus vērtēja, vai viņa būs gana laba darbam Valsts departamentā. Rezultātā pie kārotā darba Baiba nav tikusi, bet saņēmusi piedāvājumu strādāt “Amerikas Balsī”.

Divu gadu gaidīšanas laiku Baiba nelaida vējā,  turpinot studijas Rietummičiganas Universitātē. Tas bija laiks, kad Lalita un Valdis Muižnieki šajā augstskolā izveidoja valodas kursu. To Baiba sauc par lielu laimi.

Knuts par latviešu valodas un latviskuma saglabāšanu runā ar pragmatismu, sakot, ka visi draugi bija latvieši. Latviešu skolā kā sadraudzējušies, tā palikuši kopā. Amerikāņu skolā skolasbiedri mainījušies, un īstā draudzība līdz pat studiju gadiem un vēl ilgāk bija tieši ar latviešiem. “Tā bija normāla dzīve,” Knuts noslēdz skaidrojumu par sava latviskuma saglabāšanu.

Kādā valodā tu sapņo?

Arī Knuta un Baibas vecākā meita Silvija apstiprina līdzīgu izjūtu, sakot: “Es esmu latviete”. Silvija atklāj kādu atmiņu stāstu no bērnības, kad amerikāņu bērnudārzā audzinātāja prasījusi, kurā valodā meitene sapņo. Silvija atbildējusi, ka abās. Bet skolotāja tam nav noticējusi, pat mammu iesaistījusi šai sarunā, jo tā nevarot būt, ka bērns sapņo divās valodās. 

“Man tas likās ļoti normāli. Amerikāņu skolā es runāju angliski, bet mana pirmā valoda bija latviešu. Mani vecāki runāja latviski un bija diezgan viegli pārslēgties.

Tagad gan mana latviešu valoda ir atrofējusies, es latviski runāju tikai ar vecākiem, jo mans vīrs ir amerikānis. Es vairs tik bieži nerunāju latviski. Bērnībā man bija pavisam skaidrs, ka es esmu latviete. Tur nebija jautājumu,” saka Silvija. 

Viņa atzīst, ka ar savu piecgadīgo meitu runā latviski, bet meita gan atbildot angliski. Tagad latviešu valodas apguve bērniem ir apgrūtināta, jo pandēmijas laikā viņi netiek uz latviešu skolu un arī ar radiem tiekas retāk. 

Kamēr Silvija saka, ka viņa sevi allaž sajutusi kā latvieti, Elga, otra Ozolu meita teic, ka viņa ir gan latviete, gan amerikāniete. Turklāt augusi multikulturālā vidē, līdz ar to viņa sevi sajūt piederīgu vienlīdz Latvijai un Amerikai.

Darīja tā, kā ģimenes Latvijā

Par to, kas ir Latvija, abas meitas savulaik uzzināja no kultūras notikumiem latviešu skolā, kā arī vecvecāku personīgajām atmiņām. Silvija atceras vienu piemēru: “Opapam, tā es saucu prāvestu Ozolu, ļoti garšoja siļķītes. Man siļķes negaršo. Bet viņš, stāstot par siļķītēm, pieminēja Salacgrīvu. No tā es secināju, bērns būdama, ka Salacgrīva ir pie jūras un tur rodas tās siļķītes. Tie ir tādi mazi mirkļi, kas veidojuši manu latvisko piederību, manu sajūtu par dzimtu. Tā nav doma, ka man jānes tālāk Ozolu dzimtas vārds. Bet tā ir piederība Ozolu dzimtai. Manam opapam bija svarīgi būt latvietim, maniem vecākiem ir svarīgi būt latviešiem.

Es pati izaugu aukstā kara laikā, kad saglābt latvietību bija būtisks jautājums. Bet vecvecāki atceļoja Staļina laikā, kad latviešus gribēja iznīcināt. Tā bija viņu realitāte.”

Baiba un Knuts, sarunai noslēdzoties, viedi noteic, ka nekādu īpašu latvietības poti vai audzināšanas devu saviem bērniem nav devuši. Viņi vienkārši runāja un turpina runāt ar saviem bērniem latviski, paļaujoties, ka vēstures un ģeogrāfijas zināšanas viņi iegūs latviešu skolā. Baiba:

“Mums bija īsta mijiedarbība. Ja braucām ceļojumā, tad mašīnā minējām latviešu mīklas, dziedājām dziesmas. Es domāju, ka mēs darījām visu tieši tā, kā ģimenes Latvijā. Piemēram, sarunās iepinām: diez vai šis kalns varētu būt tikpat augsts kā Gaiziņš Latvijā?”

Uz šo piemēru Silvija reaģē acumirklī, paziņojot, ka Gaiziņa augstums ir 310 metru. To viņa labi atceroties no bērnības. 

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt