Ceļš uz brīvību
Austrumu cīņas māksla padomju laikos bija populārs ceļš uz iekšējo brīvību, jo ārēja nebija iespējama. “Līdz ar to kaut kādas personības attīstības metodes bija ļoti modē. Tad, kad totalitārais režīms sāka saprast, ka tas tiešām ir ceļš uz brīvību, to aizliedza. Oficiālais aizlieguma iemesls bija nāves gadījumi sacensībās vai treniņos. Ja tas notiek nekontrolēti, tad cilvēki paši sevi nositīs vai viens otru satraumēs, līdz ar to tas ir jātur tādos ciešos grožos. Zem milicijas paspārnes varēja trenēties, tur bija atļauts, bet skolotājam mācīt savus audzēkņus neļāva līdz pat 1990. gadam,” stāstīja Vinters.
Cīņas mākslas meistara Vintera bērnībā apkārt bija daži cilvēki, kuri aizrāvās ar šo sporta veidu, tāpat tēvs bija gan sportisks, gan moderns vīrietis.
“Tas bija ļoti romantiski. Bērnībā bija dzirdētas ziņas, ka ir tādi vīri, kas ar plikām rokām bez ieročiem var uzvarēt vairākus pretiniekus,” atminējās Vinters.
“Zemapziņā iesēdās, ka tad, kad es izaugšu liels, tas ir ceļš uz spēku,” atmiņā atsauca cīņu meistars. Tiesa gan, toreiz īstas izpratnes par šo nodarbi nebija, tikai priekštati, kas gūti no pasakām par varoņiem.
Cīņa palīdz izprast bailes
Emocijas var sniegt īslaicīgu stimulu, piemēram, baiļu vai dusmu rezultātā palielinās adrenalīns, savukārt, kad cilvēks spēj saglabāt vēsu prātu, iestājas apzināts miers, kas dara spēcīgu, uzsvēra Volfgangs.
Cīņas mākslu meistars akcentēja divas lielākās bailes, ar kādām saskaras cilvēki, – nāve un kauns. “Tad, ja apzinās nāvi, apzinās, ka katrs treniņš un katrs dzīves brīdis ir nedaudz pieskaršanās nāvei. Tu ar to sāc sadraudzēties, un šīs bailes pamazām atkāpjas. Tas, protams, nav tik vienkārši, bet skaidrs ir tas, ka fundamentāla cīņas māksla palīdz izprast lielākās bailes.
Savukārt par to kaunu ir tā, ka cīņā cilvēks nevar samelot, nevar izlikties par labāku, nekā viņš ir. Viņam ir tikai absolūta atklātība, un absolūtas atklātības situācijā kauns nepastāv,” noteica meistars.
Svarīga sarunāšanās
Šobrīd jau pagājuši vairāk nekā 20 gadi, kopš Volfgangs saistīts ar šo nodarbi. Viņš savas zināšanas nodod arī jaunākajai paaudzei, audzēkņiem mācot, ka austrumu cīņas māksla nav tikai sports, aktīva, fiziska nodarbe. Svarīga ir vispārēja izpratne, un tā noderēs jebkurā mācību priekšmetā – gan sportā, gan matemātikā. Viņaprāt, ir būtiski veidot cieņpilnas savstarpējās attiecības ar audzēkņiem, sarunāties.
“Man ir jānoskaidro viņa vajadzība, kāpēc viņš varētu būt nācis pie manis. Jāuzmin, jāsaprot, ko es viņam varu dot. Viena lieta ir tā, kāpēc es savulaik sāku ar cīņām nodarboties, bet svarīgi noskaidrot, kāpēc viņam mūsdienās to vajadzētu darīt,” sacīja Volfgangs.
Bērni apgūst gan akrobātiku, gan spēka un lokanības vingrinājumus: “Austrumu filozofija nav domāšanas māksla, kā tas ir sengrieķiem.
Austrumu filozofijā ir mazāk runu un vairāk jūtu, darbību, līdz ar to es cenšos izvairīties no konkrētām tēmām, kuras skolā ir ietvertas, jo pati dzīve man pasaka priekšā, par ko domāt, runāt un mācīt.”
Nenoliegt sevi un savu daudzpusību
Māksla un dizains ir viena no Volfganga interesēm, un meistars atzina, ka viņa spēks ir daudzpusībā: “Es patiesi stiprs kļuvu tad, kad sāku nenoliegt sevi un visas savas puses. Viena no tām ir mākslinieciskā, kur ilgu laiku meklēju, kā izpausties." Radošums atspoguļojas arī cīņas mākslu skolotāja vadītajās nodarbībās.
Volfgangam patīk arī māksla, sevišķi dizains un mūzika, kas šķietami ir pretstatā askētiskajam cīņas sportam: "Es pat teiktu, ka tā ir mana sievišķā daļa, kuru es apzinos." Volfgangs atklāja, ka, izprotot šīs savas divas personības puses, kļuvis iekšēji stiprs.
