Gatavojoties "Dod pieci!" labdarības maratonam, Latvijas Radio Ziņu dienests jau oktobrī uzrunāja trīs dažādus cilvēkus ar dažāda veida invaliditāti, kuri meklē darbu un kuri bija ar mieru vairāku nedēļu garumā ļaut šajā procesā ieskatīties arī žurnālistiem. Šīs sadarbības mērķis bija noskaidrot, ar kādiem šķēršļiem šie cilvēki sastopas darba tirgū.
Stāsts par Robertu ir turpinājums šai sižetu sērijai. Pagājušajā nedēļā stāstījām par sabiedriski aktīvo Viesturu, kurš muguras traumas dēļ gadu ir ratiņkrēslā.
Negadījums visu maina
Ar Robertu Latvijas Radio iepazinās dienā pirms stingro ierobežojumu ieviešanas oktobrī. Roberts par sevi saka: "Man šobrīd jau ir vairāk nekā 30 gadi. Pašlaik esmu darba meklējumos jeb, kā moderni saka, meklēju jaunas karjeras iespējas."
Latvijas Radio ar Robertu satikās kādā sabiedriskā labuma organizācijā, kurā vīrietis piestrādā. Redzamas invaliditātes Robertam nav. Tā kā bija pēdējā diena, kad organizācijas kolēģi strādāja klātienē, visi baudīja atvadu kūku. Roberts ir sabiedrisks, labprāt joko, ir uzmanības centrā un nebaidās arī izteikt viedokli, piemēram, par politiskajām norisēm. Taču aiz tā visa sākotnēji nepamanīta paliek kāda trauma.
"Īsais stāsts – negadījums. Kādreiz es drausmīgi daudz strādāju. Reizēm pat 18 stundas dienā, ieskaitot sestdienas. Tad izdomāju atslēgties, aizbraucu uz kalniem un "uzdeva" veselība, iekļuvu ļoti smagā nelaimes gadījumā. Un tad sākās otra dzīve," stāsta Roberts un atzīst, ka visu mainījis .
Par negadījumu Robertam daudz runāt nepatīk, šķiet, ka viņš labprāt to nedarītu vispār. Taču viņš tomēr izstāsta, ka kopš tā laika viņam ir īslaicīgās atmiņas traucējumi. Viņš mēdz šad tad kaut ko aizmirst. Būtiskās lietas gan vīrietis atceroties, taču vairākās intervijās Latvijas Radio arī pamana, ka Roberts kaut ko tomēr mēdz aizmirst, vai ka atkārto savu teikto, neatceroties, ka vienreiz jau par to stāstījis. Tas gan notiek ļoti reti un, nezinot par šo problēmu, to varbūt varētu arī nepamanīt.
"Īsumā tas izpaužas tā: man atmiņa ir ļoti laba, bet, ja es sarunas laikā nekoncentrējos, es varu kaut ko palaist garām," atklāti saka Roberts un atzīstas, ka reizēm arī ilgāk ir jāpadomā, lai kaut ko atcerētos.
Kāpēc jāslēpj?
Satikšanās dienā ar Latvijas Radio Roberts aktīvi meklē darbu. CV jeb dzīves pieredzes un darba gājums viņam ir salīdzinoši labs – augstākā izglītība, laba darba pieredze pirms negadījuma. Lai arī specialitātes viņam ir vairākas, šķiet, ka vistuvākā ir informāciju tehnoloģiju joma.
"Man ir augstākā izglītība, esmu beidzis maģistrantūru. Esmu studējis ārzemēs, zinu svešvalodas, datorus utt. Izglītība ir ekonomika un menedžments. Faktiski esmu viens no tiem, kas Latvijā palīdzēja attīstīt e-komerciju, jo es palīdzēju veidot vienu no pirmajiem vai pat pašu pirmo interneta veikalu. Tas vēl joprojām veiksmīgi darbojas un ir topā," savu iepriekšējo dzīvi vēl pirms negadījuma atceras Roberts.
Par to visu Roberts ir lepns. Tomēr darba pieredze pēc traumas ir citāda. Pagāja ļoti ilgs laiks, līdz Roberts atveseļojās un atguva lielāko daļu atmiņas – pa to laiku kontakts ar iepriekšējiem draugiem bija zudis. Viss bija jāsāk teju no nulles, stāsta vīrietis.
Ikdienā bijis daudz jātrenē atmiņa, ļoti daudz jākoncentrējas, lai atcerētos kādas lietas. Šis process bija arī ļoti dārgs un kopumā atveseļošanās ilga četrus gadus.
Tad Roberts atsāka meklēt darbu.
"Darba meklēšana bija diezgan liels vāks. Aizej uz interviju, un tev pajautā, kas notika, kāpēc aizgāji no pēdējās darba vietas? Tad tu pasaki un tie jautājumi seko nevis pa tēmu, bet no sērijas – cik ārā šodien labs laiks un kā jūs domājat, kāds laiks būs rīt? Diezgan bezcerīgi. Tad es izdomāju, kāpēc man teikt? Saku, kā mūsdienās ir moderni, nolēmu meklēt jaunas iespējas. Un tad jau ir citas sarunas!" savu pieredzi atstāsta jaunais vīrietis.
Kopš tā laika Roberts ir strādājis vairākos uzņēmumos – gan mazumtirdzniecībā, gan telemārketingā. No darba ir gan atlaists štatu samazināšanas dēļ, gan aizgājis pats, jo neapmierināja darba devējs. Pa šo laiku paspējis arī pastudēt Somijā. Pat dabūjis stipendiju. Taču stipendiju pēc viena gada maksāt pārtrauca, un Roberts vairs mācības nevarēja atļauties. Ik pa laikam viņš iet arī dažādos kursos, kurus rīko Nodarbinātības valsts aģentūra. Tagad pēdējos gadus strādā sabiedriskā labuma organizācijā, tomēr ar šādu darbu vienu pašu finansiāli ir pagrūti – tas nav ienesīgs.
Šo visu Roberts izstāsta pirmajā tikšanās reizē ar Latvijas Radio, un mēs kopā šo sarunu noslēdzam ar plānu aktīvi sūtīt CV uz tādām vietām, kurās tiešām vīrietis gribētu strādāt. "Dažādi klientu apkalpošanas speciālisti, dažādi mārketinga speciālisti un skatīšos arī pārdošanas speciālistus," saka Roberts.
Darbs rokā!
Ar Robertu Latvijas Radio sazvanās aptuveni pēc nedēļas. Tās laikā viņš esot nosūtījis daudz pieteikumu un bijis jau uz vienu darba interviju. Un viņš saka – nespēju noticēt, esmu atradis darbu! Nekavējoties norunājam tikšanos pie VEF Kultūras pils Rīgā. Roberts izkāpj no sabiedriskā transporta un acīs redzu prieku.
"Man piedāvāja darbu! Darbs ir attālināti, tas mani apmierina, darbs no mājām, ar datoru. Nu tad – es sāku strādāt!" priecājas jaunais vīrietis.
Pēc dažām dienām Roberts kļūs par pakalpojumu konsultantu. Darbs nodrošinājis visu aprīkojumu, lai ērti varētu strādāt no mājām. Robertam darba dienās jāzvana cilvēkiem un jāprasa atsauksmes par dažādiem produktiem. Par savu invaliditāti, protams, vīrietis darbā nav stāstījis. Un ir arī lietas, kas Robertu pirms darba uzsākšanas satrauc: "Kāds būs darbs, cik labi varēšu to visu izdarīt un kāda būs perspektīva tālāk."
Darba samaksa neesot pārāk liela, taču Roberts ir apņēmies pie šī darba turēties tad, ja viņam viss izdosies. Skriet pie citiem mazliet lielākas samaksas dēļ vien vīrietis nav gatavs. Tā paiet pirmā nedēļa, kurā galvenokārt notikušas apmācības. Latvijas Radio ar Robertu sazvanās "Zoom".
"Man darba laika uzskaite ir datorā. Un tad tā brīvi dzert tēju, kafiju es nevaru. Man ir visu laiku jābūt darbā, kaut kas jādara. Citādāk man nemaksā – man ir stundas likme. Mani pienākumi ir informēt cilvēkus par produktiem, pakalpojumiem," saka Roberts un atzīst, ka pirmajās dienās ir bijušas arī kļūdas. "Es kaut ko aizmirsu pateikt vai arī nepareizi noslēdzu sarunu. Nebija standarta frāzes. Biju tās nedaudz pamainījis," viņš atklāj. Taču kopumā darbs esot interesants un foršs. Roberts stāsta, ka labprāt tur paliks strādāt.
Atkal meklējumos
Tā laiks iet. Roberts vajadzīgo jau vairāk vai mazāk apguvis. Sazvanāmies, lai sarunātu tikšanos. Viss it kā labi, līdz pēkšņi vīrietis saka – viņam liekoties, ka viņu varētu atlaist. Tajā brīdī Roberts bija nostrādājis aptuveni trīs nedēļas. Tā kā pārbaudes laiks vēl pat tuvu nav beidzies, darba devējs var atlaist pēkšņi un bez paskaidrojumiem. Latvijas Radio ar Robertu sarunāja nogaidīt nedēļu un tad tikties klātienē. Taču, kad beidzot pienāk tikšanās diena, Roberts paziņo, ka vairs šajā uzņēmumā nestrādā.
"Mēnesi nostrādāju. Tagad atkal esmu nosacīti brīvs. Brīvs no darba. Tas nav forši, bet sapratu, ka laikam tas darbs, kurā es strādāju, tas bija no lētā darba. Tur viss notiek fiksi – kad vajag, tad paņem, kad nevajag, tad laiž vaļā. Fiksi," saka Roberts.
Otro reizi šādu darbu Roberts vairs nedarīšot. Grūtības sagādāja arī tas, ka darbs ir pilnībā attālināts – savus darba biedrus un priekšniecību Roberts tā arī dzīvē nav redzējis.
Turklāt attālināti tādu atbalstu, kāds jaunam darbiniekam nepieciešams, saņemt neesot varējis.
"Viņi paskaidroja, ka samazinājies darba apjoms ir. Viņi piezvanīja un pateica "paldies". Kad gāju nodot tehniku, redzēju, ka tur arī stāv vesela rinda nodotas tehnikas," saka vīrietis.
Roberts gan rokas pēc šīs pieredzes nenolaiž. Esot sapratis, ka šāda veida uzņēmumos strādāt vairs nevēlas, tomēr darbs ar klientiem viņam interesē. Taču, ja skatāmies uz lielākiem sapņiem, tad Roberts gribētu savu biznesu. Vismaz šāds sapnis viņam bija pirms traumas.
"Kādreiz bija doma, ar laiku vecumdienās uzsākt savu biznesu. Tagad jau vecumdienas pienākušas, bet biznesu neesmu uzsācis... Dzīve rādīs. Tas mans gadījums pierādīja, ka nevajag plānot pārāk tālu uz priekšu. Liktenim ir pašam savi plāni," piebilst vēl jaunais vīrietis.
Roberts darba meklējumus turpinās, kā arī turpinās sevi izglītot, ejot uz dažādiem kursiem un lasot grāmatas. Paralēli piestrādās sabiedriskā labuma organizācijā.
Šis stāsts parādīja, ka invaliditāte ne vienmēr var būt redzama, un šādiem cilvēkiem, meklējot darbu, jāveic liela izšķiršanās – vai to atklāt vai ne.
