Sākt dzīvi no baltas lapas 58 gadu vecumā ratiņkrēslā: Viestura stāsts 

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 2 gadiem.

Līdzenas apmales uz ielas, zemā grīda tramvajā vai uzbrauktuve pie piemājas veikala risina tikai nelielu daļu sarežģījumu, ar kuriem ikdienā spiesti saskarties cilvēki ar funkcionāliem traucējumiem. Dažādu ierobežojumu dēļ arī citās jomās tikt uz priekšu ir grūtāk. Gatavojoties „Dod pieci!” labdarības maratonam, Latvijas Radio Ziņu dienests jau oktobrī uzrunāja trīs dažādus cilvēkus ar dažāda veida invaliditāti, kuri meklē darbu un kuri bija ar mieru vairāku nedēļu garumā ļaut šajā procesā ieskatīties arī žurnālistiem. Šīs sadarbības mērķis bija noskaidrot, ar kādiem šķēršļiem šie cilvēki sastopas darba tirgū.  

Sākt dzīvi no baltas lapas 58 gadu vecumā ratiņkrēslā: Viestura stāsts 
00:00 / 12:07
Lejuplādēt

Viesturs vienmēr bijis sabiedriski aktīvs un kustīgs cilvēks. Viņam ir svarīgi iestāties pret netaisnībām un rosināt kaut ko mainīt. Patlaban viņam ir 58 gadi, četri pieauguši bērni un viens mazbērns. Ratiņkrēslā viņš nonāca pirms gada.

„Sāka sāpēt mugura, un sāpes pārgāja kaut kādā grūtībā staigāt. Es nokļuvu slimnīcā, man uzstādīja diagnozi, teica, ka jāpavingro, jādzer zāles un viss būs labi. Bet nebija labi.

Pēc dažām dienām es atkal nonācu slimnīcā stipri sliktākā stāvoklī, jau nevarēju pastaigāt, un tad beidzot konstatēja to vainu – mugurkaula skriemeļa patoloģisks lūzums. Iemesls nav noskaidrots,” stāsta vīrietis. 

Pirms liktenīgā pagrieziena punkta Viesturs saimniekoja dažādos īpašumos, rūpējoties, lai tur valdītu siltums, komforts un kārtība. Skaidrs, ka pēc nokļūšanas ratiņkrēslā viņš šos pienākumus veikt vairs nespēj un darbs jāmeklē kā no baltas lapas.

Oktobra beigās, kad tiekamies pirmo reizi, Viesturs stāsta, ka komunikācijā ar Nodarbinātības valsts aģentūru viņam pietrūkst atbalsta un padoma, piedāvātie risinājumi ir standartizēti, bet viņam neder. Arī karjeras konsultants, kas palīdzētu orientēties, kādā virzienā meklēt darbu, neesot pieejams. 

Tā kā Viesturam, lai tiktu ārā no mājas, ir nepieciešama asistenta palīdzība, viņam būtu piemērots darbs, kuru varētu darīt attālināti un uz nepilnu slodzi.

Viņa līdzšinējā darba pieredze ir bijusi saistīta ar būvniecības un īpašumu apsaimniekošanas nozari, taču tā ir joma, kurā šāda veida darbi ir liels retums. Kaut ko varētu atrast uzņēmumos, kas meklē klientu apkalpošanas speciālistus pa telefonu, spriež Viesturs: 

„Es īsti neredzu, ka mans sapņu darbs varētu būt kļūt par kādu telefona operatoru, kur lieliem klientiem atbild, kas arī šobrīd ir izplatīts kā ārpakalpojums zvanu centra veidā, kur strādā desmitiem vai pat simtiem cilvēku un sniedz pakalpojumus kādām ārvalstīm. Tur es tā kā īsti sevi neredzu, bet ir tāds teiciens – bada laikā velns pat mušas ēd.”

Kā liecina statistika, Viesturs šajā dzīves posmā ir gluži vai standarta darba meklētājs ar invaliditāti, tikai viņa CV jau ir par pagātni – tagad viss jāsāk no baltas lapas. Savas izredzes viņš vērtē piesardzīgi, jo uzskata, ka darba devējiem daudz pievilcīgāki ir jauni cilvēki un jau gatavi darbinieki ar pieredzi, kuri nav jāapmāca. Viņš pieteicies tādām vakancēm kā klientu konsultants, „slepenais pircējs”, intervētājs, pārdošanas speciālists, taču nekādu reakciju nav sagaidījis. Kaut arī materiālās vajadzības tas nerisina, emocionālā veselība ir iemesls, kāpēc Viesturs apsver domu arī par brīvprātīgo darbu kādā no sabiedriskajām organizācijām.

„Viens ir tīri materiālais, jo, protams ienākumi ir kritušies ļoti lielā apmērā, un mēs neesam tādā klimata zonā, lai varētu, tēlaini sakot, plikiem vēderiem sēdēt palmu ēnā un banāni vai kokosrieksti krīt pie kājām. Protams, fiziskie ierobežojumi jau atstāj ļoti sāpīgu un nepatīkamu nospiedumu arī galvā.

Ja tev nav, ar ko nodarboties, tad tev nāk prātā visādas sliktās domas. Ja tās sāk dominēt, tad ir ļoti grūti tikt galā un gaidīt kādus fiziskās veselības uzlabojumus,” uzsver Viesturs.

Pirmā tikšanās ir arī vienīgā reize, kad Latvijas Radio sastop Viesturu klātienē. Vēl pāris nedēļas vēlāk Viesturam negaidīti paveras iespēja veikt svarīgus izmeklējumus slimnīcā. Pandēmijas vilnis vēl tikai ieskrienas, tāpēc šo iespēju viņš arī nekavējoties izmanto. Tas gan liek darba meklējumus uz kādu brīdi nolikt malā. 

Lāčplēša dienā Viesturs pirmo reizi kopš liktenīgā skriemeļa lūzuma pieceļas kājās – viņš ir saņēmis vertikalizācijas ratiņkrēslu, uz kuru prioritārā kārtībā gaidīja rindā aptuveni gadu. Viesturam ir daudz ko teikt par to, cik gari ir birokrātiskie gaiteņi, lai saņemtu palīdzību, jo dažādas palīgiekārtas nav jautājums tikai par fiziskām ērtībām, bet arī par emocionālo veselību. Viņš uzsver: 

„Jau padsmit gadus tas ir politiskā līmenī aktualizēts par šīm problēmām, un atkal ierēdniecība stāsta, ko tik viņi visu nevar – nav naudas, nav tas, nav vēl kaut kas tamlīdzīgs, bet šie cilvēki tiek aizmirsti. Tā ir zināmā mērā nolemtība. Kā cilvēkam psiholoģiski… Gan viņam pašam, gan arī apkārtējiem – tātad viss, dzīve beigusies. Tu guli gultā un esi atkarīgs. Un kāda tev vispār ir motivācija dzīvot?”

Vēlāk Viesturs pastāsta, ka noslēdzis brīvprātīgā darba līgumu ar kādu biedrību, kurā viņš darbojas jau kopš dibināšanas brīža pirms 10 gadiem. Pašlaik tur vajadzīgas brīvas rokas, lai pētītu projektus, kuru ietvaros piesaistīt organizācijai finansējumu. Ja tas izdotos, Viesturs saskata iespēju, ka brīvprātīgais darbs varētu pārvērsties algotā darbā.

Viņš uzsver, ka darbam nav tikai materiāla nozīme – tas arī dod zināmu ritmu un jēgu ikdienai.  

Nodarbinātība arī ļautu Viesturam saņemt asistenta pakalpojumus lielākā apjomā un tādējādi atslogot dzīvesbiedri, jo, līdzīgi kā daudzās citās ģimenēs, arī par Viestura asistentu kļuvusi viņa sieva.

 „Viņa nevar vienlaicīgi skraidīt apkārt, strādāt ar klientiem pilnā slodzē un vēl mani apčubināt, pildot asistenta pienākumus. Sistēmiski kā tas ir – kam vajadzīgs asistents? Tam, lai ģimenes loceklis varētu pilnvērtīgi strādāt – asistents varētu kompensēt manus funkcionālos trūkumus, bet ģimenes loceklim nebūtu jābūt par to. Viņš varētu strādāt produktīvāk, pelnīt vairāk naudas un maksāt nodokļos, lai atkal būtu nauda, ko samaksāt asistentam. Bet tā tas diemžēl nenotiek,” saka Viesturs.

Decembra sākumā Viesturam bija paredzēta kārtējā vizīte Nodarbinātības valsts aģentūrā. Tāpat kā iepriekš, arī šajā reizē klātienes tikšanās tiek atcelta. Tās vietā viņš saņem telefona zvanu. Šoreiz viņam piezvana kāds cits darbinieks Juris, kurš ir krietni atsaucīgāks – viņš uzreiz iedod Viesturam pat divu karjeras konsultantu telefonus, ar kuriem sarunāt tikšanos, un laipni sniedz arī citus ieteikumus par subsidētajām darbavietām, ergoterapeita pieejamību un iespējām piedalīties mācībās tiešsaistē.

Tiesa, Juris arī atzīst – apstākļos, kad virkne iedzīvotāju bez sertifikāta arī meklē darbu, ko varētu meklēt attālināti, tāpēc uz šīm vakancēm būs lielāka konkurence. 

Sešu nedēļu laikā Viesturam izdevās sameklēt septiņas vakances, kuras varētu būt piemērotas viņa iespējām un kurās pienākumus varētu veikt no mājām, tomēr darbu atrast neizdevās.

Taču pazīšanās noslēdzas uz perspektīvākas nots nekā rudens vidū. Brīvprātīgā statuss un karjeras konsultanta palīdzība varētu uzlabot Viestura turpmākās iespējas atrast darbu, taču redzams, ka risināt šīs problēmas būtu krietni vienkāršāk, ja praktisku jautājumu risināšana neprasītu tik lielu pacietību un piepūli. Dienu pirms ētera Viesturs pieņem lēmumu palikt anonīms, jo viņš vēlas pievērst uzmanību nevis sev, bet problēmām un izjūtām, ar kurām saskaras arī citi cilvēki līdzīgā situācijā.

Nodarbinātības valsts aģentūras dati liecina, ka ap 15% no reģistrētā bezdarbnieku kopskaita valstī ir bezdarbnieki ar invaliditāti. Gandrīz puse no viņiem bez darba ir gadu un ilgāk, un divas trešdaļas ir vecumā virs 50 gadiem. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti