Pirms diviem gadiem rīdziniece Ailita Lāce bija spiesta pamest Rīgu, lai pārvāktos ar vīru uz dzīvi Latgalē, Sīļukalnā.
"Notika tāpēc, ka ir slims vīrs 1.grupas psihiatrijas invalīds, ar to iztikšanu ir kā ir, ir bērni, kur cenšas palīdzēt, bet tā pensija vīram ir 86 lati. 100 Ls ir valsts pabalsts, bet, vai tad Rīgā var ko samaksāt ar to. Līdz ar to biju spiesta bija spiesta braukt uz laukiem. Lai man būtu dārziņš, lai es varētu kaut ko iestādīt," stāsta Ailita.
Ailitai ir 59 gadi, tātad pensijā vēl nav, taču pēdējos piecus gadus viņa nav strādājusi, jo diendienā jākopj slimais vīrs. Vīra mazā pensija un valsts pabalsts teju pietiek zālēm. Taču Sīļukalna pagastā ģimeni uzņēma draudzīgi, arī pagaidu sētnieces darbs ar 100 latu algu ir liels atbalsts Ailitai.
Vaicāta, vai Rīga sievietei nepietrūkst, Ailita atbild, ka ne. "Ziniet nē, ir šeit liels miers, nav stresa, jūtos daudz labāk, nav arī tādu parādu, kā Rīgā, kad nespēju neko samaksāt. Guļu mierīgi," stāsta Ailita.
Arī Ailitas vīrs Andris Lācis laukos jūtas daudz labāk. "Ko tur Rīgā? Izej ārā pliks asfalts melns," saka Andris. Ja salīdzina to, cik bieži ģimenei nācies būt Tvaika ielā, dzīvojot Rīgā, tad tagad laukos divu gadu laikā, tam nav bijis nepieciešamības.
Sīļukalnā šobrīd dzīvo 112 pensionāri, kuri ar pagasta senioru biedrības pārstāvju atbalstu nav stāvējuši malā un arī vākuši parakstus par pensiju indeksācijas atsākšanu.
"Tas ir prasīts pamatoti un loģiski, tam ir tā jābūt, mēs bijām piekāpīgi šos gadus, jo valsti bija budžeta problēmas, to mēs sapratām, bet nu valsts ir atkopusies, viss paliek dārgāks, līdz ar to mēs nevaram samierināties," norāda Sīļukalna Senioru biedrības valdes priekšsēdētāja Anisija Putine.
Kopā ar kaimiņu pašvaldībām Sīļukalna seniori par pensiju indeksācijas atjaunošanu savākuši un iesnieguši 500 parakstus.
