Kultūrdobe

«Kultūrdobe». Dārzs, kurā turpinās mamma un tētis

Kultūrdobe

«Kultūrdobe». Ķiršu lietus starp persikiem, aprikozēm un nektarīniem

Kultūrdobe. «Runājos ar tomātiem kā bērniem»

Mākslinieki Rēzija Kalniņa un Ainārs Rubiķis vīrusa laikā iekopj sapņu dārzu

Pirms dažiem mēnešiem Mārupē sāka tapt aktrises un režisores Rēzijas Kalniņas un diriģenta Aināra Rubiķa piemājas dārzs. Iecere par to bija jau senāk, bet līdz šim trūka laika. Lai gan līdz sapņu dārza plāna realizācijai vēl daudz darba, šobrīd tajā jau aug zirņi, tomāti, gurķi, zaļumi, ziedi, vairāki skujkoki, vītols un citi augi.

Vīrusa laikā tapis dārzs

“Man personīgi ir tā, ka pirms vīrusa, pavasarī, bija laika tikai tik daudz, cik ieskriet, nopļaut zāli un nākamajā dienā aizbraukt prom. Es nekad neesmu četrus mēnešus sēdējis uz vietas. Tas tā ir pirmo reizi dzīvē,” par to, kā Covid-19 radītie ierobežojumi mainījuši ikdienu, pastāsta Ainārs.

Mākslinieki Rēzija Kalniņa un Ainārs Rubiķis ar suņiem Umku un Rūmī.

Kad mākslinieki sāka dzīvot šajā mājā, gleznotāja un ainavu arhitekte izveidoja plānu viņu sapņu dārzam. Tas veidots tā, lai aizturētu vēju un sauli. Te valdošie ir rietumu vēji, tāpēc viena puse vairāk apzaļumota ar lielākiem un aktīvāk augošiem kokiem. Dienvidu pusē nemaz lielu krūmu vai ābeli stādīt nevar, tā paredzēta kā vasaras ziedu pļava.

Izrādās, ka rozes ar lavandām var droši stādīt vienā dobē, jo tās lieliski sader. Rozes mazāk slimo un tās neiekāro kaitēkļi. Rožu radītā ēna palēnina lavandu spilgtās violetās krāsas izbalēšanu saulē.

“Katrs augs un katra lavandiņa, rozīte, jebkas, kas te aug, man ir kā ļoti tuva, svarīga, dzīva radība, kura jāapkopj, kurai jāvelta uzmanība, un tas nav viegli. Es tiešām apbrīnoju visus tos cilvēkus, kuriem ir laiks gan siltumnīcām, gan milzīgām dobēm, gan dārzam, jo pat šie mazie pieskārieni dobēm prasa laiku,” stāsta Rēzija.

Kad atsākās darbi, Rēzijai pirmajā brīdī bija žēl atstāt savus lolojumus. Katru rītu un vakaru dārza saimnieki iziet apli gar augiem. “Mēs ejam, skatāmies, kā viss veidojas. Es nezinu, kā ir vīrietim, bet sievietei tā ir ārkārtīgi svarīga, būtiska dzīves sastāvdaļa – saskarties ar zemi. Zeme ir enerģijas nesēja, tā ir radīšana, viena no sievietes aspektiem, kurā viņa jūtas stipra un vajadzīga. Katrā ziņā tas noteikti uz mani attiecas,” atklāj Rēzija, kura novērtē iespēju ielikt rokas zemē un gūt mieru.  

Atmiņas par dārza darbiem bērnībā

Ainārs ar brāli bērnības vasaras pavadīja laukos Engurē pie vecvecākiem. Dienas režīms bija saspringts, jo tajā ietilpa gan klavieru un vijoles spēle rīta stundās, gan dārza darbi dienas otrajā pusē. “Vienreiz ar brāli tā sadusmojāmies, ka, ravējot burkānu dobi, arī visus burkānus izravējām pie reizes. Tad pie ravēšanas vairāk nelika,” atminas Ainārs. Vēl viena netīkama nodarbe bija jāņogu lasīšana, jo to bija daudz un Ainārs alerģijas dēļ tās nevarēja ēst. Lai nepaliktu bez darba, viņam tika uzticēts galvenā sulas tecinātāja amats.

Kad Rēzija mācījās pamatskolā, kolhozā Ķekavā bija jāravē garas biešu vagas. “Pēc tam mūs vienmēr cienāja ar šerbetu. Bija arī kaut kādas desmaizes, bet tas šerbets... Es kā saldummīle  tajā laikā varēju kaplēt, cik vien vajag, jo zināju, ka beigās dabūšu šerbetu,” ar saldajām atmiņām dalās Rēzija.

Rūpes un mīlestību pret augiem Rēzijai iemācīja mamma, aktrise Helga Dancberga. Viņa redzēja, kā mamma runā ar jasmīnu, stāda bērziņus, kuri tagad Lapmežciemā pārvērtušies par milzu kokiem. “Pēc viņas aiziešanas, aizbraucot uz turieni, nav svarīgi, cik augsts, garš vai plats, bet, skatoties uz to augu, tu redzi to mīlestību, ar kādu tas kopts,” stāsta Rēzija, kura pieļauj, ka atbildības sajūta pret augiem, piemēram, ka nedrīkst aizmirst aplaistīt, ir tieši no mammas. 

“Tas ir brīnumains brīdis, kad ieraugi pašu pirmo tomātu, kurš iznāk ārā, un tu nesaproti, kā no mazas sēkliņas pilni čemuriņi ar tomātiņiem vai gurķīšiem. Jebkuru augu var ieraudzīt nevis kā pārtikas produktu vai skaistumu, kur piesiet acis, bet tiešām kā brīnumu. Jebkas, kas ir tavā dārzā, ir brīnums,” pārliecināta aktrise.

“Man liekas, ka manas mammas paaudzei bija ļoti svarīgi augi un to pasaule. Man liekas, ka viņi, ja tā var teikt, bija tuvāki saskarsmē ar zemi. Mēs ieejam veikalā, varam visu nopirkt un mums pārtrūkst saikne ar to dzīvo zemi, dzīvo procesu, kad iesēj sēkliņu un apēd gurķīti,” pārdomās  dalās Rēzija.

Zināšanas dārza darbos aktrise ieguvusi arī no Aināra mammas, kurai Engurē ir milzīgs dārzs. “Man liekas, ka viņa dārzā pavadījusi divus mūžus, nevis savu vienu mūžu,” par vīramāti pastāsta Rēzija, kura vienmēr, ja ir kāda neskaidrība dārza jautājumos, vēršas pie viņas. Tad ar smaidu sejā vīramāte atbild: “Nu, jā, nu, šitā jau tagad vajadzētu.”

Paštaisītas paaugstinātās dobes

“Paša audzēts gurķis ir mazliet lecīgs. Viņš ir lepns, ka ir tik unikāls. Jebkurš savā dārzā ar mīlestību audzēts produkts ir unikāls. Un viņš to apzinās,“ par saviem lolojumiem izsakās Rēzija.
Pie mājas atrodas četras lielas koka kastes - dobes tomātiem un gurķiem. Ainārs tās sāka būvēt pēc Lieldienām, pats zāģējot, krāsojot un liekot kopā dēļus. “Būvējot dobes, likās, ka tas būs ļoti ātri, bet īstenībā tā nebija. Mums pagāja laiciņš,” dobju tapšanas procesu atminas Ainārs.

Kad Rēzija secināja, ka tomāti jau “kāpj” no podiem ārā, vajadzēja sagatavot kastes, kurās tos pārstādīt. Mārupes teritorijā agrāk bija kolhozs, tāpēc tur zeme ir diezgan bagātīga un blīva, kas daudziem augiem ir par stipru – īpaši tomātiem un gurķiem, kuriem patīk irdenāka augsne. Lai nodrošinātu tiem augšanai labvēlīgus apstākļus, vesela diena bija jāpavada, maisot kopā zemi ar kūdru.

Laistot vai ravējot paaugstinātās dobes, nav zemu jāliecas. “Kastes man liekas kaut kas tāds kārtīgs. Mēs abi esam diezgan pedantiski. Mums ir problēmas, ja dakšiņa nav tur, kur tai jāstāv, un tieši tādā virzienā, kā paredzēts. Kaste rada kārtību, pabeigtības sajūtu, iespēju kontrolēt,” pastāsta dobju saimniece.

Viena no kastēm iegremdēta zemē, jo pēc kādas nakts pamatīgām lietavām, kad ūdens no gaisa gāzās vairākas stundas, tā ieskalojās iekšā un sagriezās šķībi, kā rezultātā to pārnest vairs nebija iespējams. “Redzēs, kā tur būs. Ir tāds teiciens “Pirmie kucēni jāslīcina”. Es varu teikt tā – pirmie kucēni mīļākie,” ar smaidu nosaka Rēzija.

Dārza darbi kā meditācija

Dārzs ir gan kā atpūta, gan kā rūpes. Ainārs saprot tos cilvēkus, kuru ikdiena saistīta ar dārza darbiem un ka viņi kāro aizbraukt kūrortā, kur ir daudz ļaužu, jo tas ir stāsts par kontrastu. “Tu vienkārši atpūties no tā, ko ikdienā dari. Tev nav jāstrādā ar galvu vai jāspiež uz emocijām, bet tu vienkārši vari darīt fizisku darbu un nav jādomā, piemēram, mēģinājuma plāns,” par darbu dārzā stāsta Ainārs. Viņš piecas stundas var braukt ar mauriņa traktoru, kas iesākumā Rēzijā radīja neizpratni - kā viņš var tik ilgi neapjautāties, kā viņa jūtas, bet tad saprata, ka katram ir sava meditācija. Viņai, piemēram, tāda ir puķes. Rīts iesākas ar trīs pastaigas apļiem ar suņiem, tad augu aprūpēšanu un tikai tad glāzi ūdens un pievēršanos sev.  

Lai gan šis dārzs izveidots pavisam nesen un tā saimnieki sevi uzskata par iesācējiem šajā jomā, jau nācies saskarties ar dažām problēmām, piemēram, skujkoka zaros izveidojies caurums. “Kaut gan es saprotu, ka viņš vēlas iederēties mūsu īpatnējā ģimenē, esot īpatnis,” koku raksturo Rēzija. Šī problēma nomaskēta ar dekoratīvas, zaļas bumbas palīdzību.

Dārznieces padoms skujkoka kopšanā:

Koks, kam Rēzijas un Ainara dārzā izveidojies caurums, ir Kanādas egles zema auguma forma ‘Conica’. Dārzniece Aija Kaškure pastāsta, ka Latvijā šī šķirne pazīstama jau sen, to pavairo gan ar spraudeņiem, gan potējot. Šīs formas skujas agrā pavasara saulē dienvidu pusē "apdeg" un nobirst. Diemžēl laikapstākļus un koka gēnus mainīt nav iespējams, bet no februāra līdz aprīļa sākumam (kad īpaši "kodīga" saule) var apsiet baltā agrotīkla liellakatu  vai  dienvidu pusē piestādīt kādu biezi zarotu krūmu ēnai. Pašlaik sauso daļu var izgriezt, pāris gadu laikā zarojums atjaunosies, ja turpmāk pavasarī nodrošinās ēnu.

Vieta, kur dzīvot dabas ritmā

Kad jādzīvo šķirti, jo darbs Aināram rit Berlīnē, bet Rēzijai Rīgā, reizēm sajūta, ka laiks ietiepīgi velkas. “Te ir tā, ka četri mēneši palidojuši nemanot. Man šķiet, ka es pirms nedēļas atbraucu uz šejieni,” par laika ritējumu pārsteigts Ainārs.

Rēzijai no šīs vietas grūti braukt prom, jo te ikdienas ritms nerada stresu, nav sajūtas, ka kaut kas jāpaspēj. “Jā, laiks skrien ātri, bet tas ir mierpilns, tas nav paģērošs, tas nav paātrināts. Tā ir dabas esība. Vienā brīdī tā saka: “Tagad ir negaiss, tagad tu nevari iet ārā, bet tagad ir saule”. Ja nonāc tā kā es - pusmūža domāšanā, nevis krīzē, tad šī ir tā esība, kurā es ļoti labi jūtos, mierpilni jūtos, piepildīti jūtos. Lai izvēlētos kaut ko citu, es stipri par to domāju. Daba tev liek domāt, kāpēc lai tu izvēlies urbāno dzīvi,” saka aktrise.

Lai gan sapņu dārza plāns vēl nav pilnībā realizēts un darba netrūkst, mākslinieku pāris nesteidzīgi lūkojas uz iecerēm, kas saistītas ar piemājas vides iekopšanu. “Jādzīvo, nevis jācenšas sprintā nonākt finiša taisnē,” par turpmākajiem plāniem, kas saistīti ar dārzu, nosaka Rēzija.

Šovasar žurnāliste Henrieta Verhoustinska viesojas pie kultūras personībām, lai paraudzītos, kas un kāpēc aug viņu dobēs. Gan pavisam nesen iekopti, gan paaudzēs loloti dārzi raidījumā “Kultūrdobe” sestdienās pulksten 18.20.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti