- Elīnas māte zaudēja dzīvokli un vecāku tiesības
- Bāriņtiesa par konkrētu gadījumu nerunīga
- Ziņas par Elīnas un māsas vēlmi palikt ar māti – pretrunīgas
- Elīnas māte vēršas tiesā
- Meitenes iespējas palikt Latvijā esot bijušas izsmeltas
- Jaunā meitenes ģimene viņas dzīvesstāstu izpaust negrib
Viesprogrammas, kurās bērni divas reizes gadā dodas ciemoties ārpus Latvijas un dzīvo konkrētās ģimenēs, ārzemnieki var izmantot, lai iepazītu bez vecāku gādības palikušos bērnus, un šādi braucieni mēdz noslēgties ar adopciju.
Pēdējo desmit gadu laikā uz ārzemēm adoptēti vairāk nekā 1300 bērni.
Zaudē dzīvokli un vecāku tiesības
Notikumi, kas saistīti ar Lienes meitas adopciju uz Ameriku, aktīvi sāka risināties pirms vairāk nekā sešiem gadiem. Toreiz ģimene - Liene, vīrs un trīs meitas - vairākkārt nonāca sociālo dienestu redzeslokā. Vīrs un jaunākās meitas tēvs esot bieži lietojis alkoholu, meitas esot apsaukājis un palaidis rokas.
Tolaik ģimenei beidzies arī īres līgums, ko dzīvokļa īpašnieks nepagarināja. Dzīvesvietu ģimene zaudēja. Māte vēlāk esot pieteikusies sociālajam dzīvoklim un sagaidījusi to, dzīvojot pie mātes, arī sociālajā dzīvoklī.
“Es aizbraucu apskatīties, brīnišķīgs, skaists dzīvoklis. Es aizbraucu uz bāriņtiesu, bāriņtiesā pastāstīju par to, ka man dos dzīvokli. Kad es piezvanīju uz Dzīvokļu departamentu, man pastāstīja, ka ir zvanījuši no bāriņtiesas un teikuši to, ka man maijā atņems aizgādības tiesības un lai dzīvokli man nepiešķir, ka tas dzīvokļa piedāvājums tika anulēts. Sociālajā dienestā man sociālā darbiniece teica, lai es nesatraucos, ka pirmajā reizē bāriņtiesa tikai izsaka aizrādījumu, ar pirkstiņu pamāj, bet nekas traks nebūs,” stāstīja Liene.
2012.gada maijā bāriņtiesa nolēma vecāku tiesības pārtraukt. Jaunākā meita turpināja dzīvot pie bioloģiskā tēva, bet meita Elīna, par kuru ir šis stāsts, kopā ar vecāko māsu nonāca krīzes centrā.
Jau augustā abas māsas pārcēla uz pašvaldības bērnunamu „Vita”. Vēlāk viņas šķīra un vecāko māsu pārvietoja uz citu bērnunamu.
“Es pie Elīnas braukāju, kā nu ļāva vadītāja, jo mums ar vadītāju uzreiz izveidojās tādas ne īpaši labas attiecības. Viņa man citreiz ļāva, citreiz neļāva. Tajā pašā 2012.gadā uzreiz mana mamma iesniedza bāriņtiesā lūgumu, lai viņu ieceļ par meitenīšu aizbildni, ko viņai noraidīja, pamatojot ar to, ka atnākšot es pie viņas un paņemšot meitas pie sevis. Kā saka, turpināšu tāpat viņas audzināt,” stāstīja Liene.
Lienes māte Inese apstiprināja, ka bāriņtiesā saņēmusi atteikumu, bet brālis Edmunds sacīja, ka viņš personīgi neesot saņēmis nevienu atbildīgo dienestu zvanu saistībā ar māsas meitām.
Bāriņtiesa par māti stāstīt nedrīkstot
Bāriņtiesas priekšsēdētājs Aivars Krasnogolovs Latvijas Radio atklāja, ka sociālo dienestu redzeslokā ģimene pirmo reizi esot nonākusi jau 2001.gadā - četrus gadus pirms Elīnas piedzimšanas.
Par laiku, kad meitenes nonāca krīzes centrā un bērnunamā, priekšsēdētājs stāstīja, ka vecaimātei aizbildnības statusu atteica, brālis nemaz neesot spējis par meitenēm parūpēties. Tiesāšanās sākās 2013.gadā, kad māte sniedza prasību tiesā par aizgādības tiesību atjaunošanu.
Šo prasību tiesa noraidīja, un jau nākamajā gadā Rīgas pilsētas Zemgales priekšpilsētas tiesa lēma aizgādības tiesības anulēt, un meitenes kļuva juridiski brīvas.
Bāriņtiesa šajā lietā liecināja, ka māte tai nav iesniegusi pierādījumus par ienākumiem un nodarbinātību. Mātei aizvien neesot bijis pastāvīgas dzīves vietas, līdz ar to nevarēja noskaidrot dzīves apstākļu piemērotību bērna aprūpei. Vairākus gadus tiesāšanās nenotika.
Bāriņtiesas priekšsēdētājs daudz par tā laika notikumiem nestāstīja, jo nedrīkstot.
“Māte nespēja rūpēties par bērnu, un bērnu viedoklis bija, ka viņi negrib dzīvot tur, pie mātes. Administratīvā rajona tiesa ir izvērtējusi divas reizes. Pirmā instance un otrā instance, un konstatējusi, ka bāriņtiesa ir pamatoti pieņēmusi šo lēmumu, un māte nav spējīga rūpēties par bērniem,” norādīja Krasnogolovs.
Viņš sacīja, ka par to liecinājusi mātes rīcība, bet jautāts, kāda tieši, neko vairāk neatklāja.
“Nu, es nevaru teikt par mātes… ja māte vēlas jums šo informāciju sniegt, lūdzu, pajautājiet viņai bāriņtiesas lēmumu, ja gribat objektīvu informāciju, bet es diemžēl nevaru šīs lietas sakarā teikt neko, likums man to neļauj,” sacīja bāriņtiesas vadītājs.
“Es labprāt jums to iedotu, bet es nedrīkstu,” viņš piebilda.
Bērnu viedoklis neatbilstot viņu interesēm
Tiesvedības dokumentos lasāms, ka 10 gadu garumā mātei bijuši vairāki administratīvie pārkāpumi, viņa sodīta arī par zādzību, krāpšanu nelielā apmērā. Turpat arī rakstīts, ka abas māsas vēlas atgriezties ģimenē.
Abas meitenes spējot formulēt savu viedokli, bet izteiktais viedoklis neatbilstot bērnu vislabākajām interesēm.
“Iespējams, runa ir par to, kad viņas vēl bija mazākas, kad bija pats sākums. Runa ir, ka pēc tam bērni vairs negribēja atgriezties pie viņiem,” to komentēja Krasnogolovs.
“Mūsu pienākums ir bērna viedokli noskaidrot, ko mēs arī esam darījuši vairākkārt šajā lietā,” viņš uzsvēra.
Kad vecāku tiesības anulēja gan mātei, gan Elīnas bioloģiskajam tēvam, bāriņtiesa Elīnai par aizbildni iecēla mazākās māsas tēvu. Viņš vēlāk no Elīnas aprūpes tiesībām pats atteicās, un meitene atgriezās bērnunamā „Vita”.
Tad viņa sāka piedalīties viesprogrammās un brauca ciemoties uz Ameriku. Mātei esot teikusi, ka ciemoties viņai patīk, jo tur saņemot dāvanas.
Tajā pašā laikā amerikāniete Peidža, kas kopā ar vīru Elīnu vēlāk arī adoptēja, sociālo tīklu lentē 2015.gadā nogalē un 2016.gada sākumā aktīvi publiskoja ziņojumus ar aicinājumu ziedot meitenes adopcijas izkārtošanas izdevumiem un pat lidmašīnas biļetēm.
Naudu saziedoja, un tiesa lēma par Elīnas adopciju. Tad atsākas tiesāšanās.
Māte tiesā uzsāk cīņu par Elīnu
Pērn māte atkārtoti vērsās tiesā ar prasību aizgādības tiesības atjaunot, un šogad tiesa viņas prasību daļēji apmierināja.
Savu dzīvi māte esot sakārtojusi, tāpēc atguva tiesības gan par vecāko, gan jaunāko meitu, taču ne par Elīnu, kas jau bija devusies uz Ameriku.
Pieņemtos spriedumus tiesvedības laikā Latvijas Radio lūdza komentēt visiem tiesnešiem, kas skatījuši konkrēto lietu, taču skaidrot savu lēmumu neviens nepiekrita, jo lieta skatīta slēgtās tiesas sēdēs.
Savukārt Rīgas pašvaldības bērnunama „Vita”, kur Elīna ar nelielu pārtraukumu dzīvoja kopš 2012.gada augusta, direktors Arnis Bērziņš un viņa vietniece Anita Liepiņa stāstīja, ka māte bieži uz bērnunamu neesot nākusi un Elīna neesot gribējusi satikties.
“Ņemot vērā, ka meitene jau tomēr bija tādā pienācīgā vecumā, nu viņa jau arī tika nopietni uzklausīta vienmēr, pat vairākas reizes, un arī viņas viedoklis ņemts vērā. Bērnam, esot Latvijā, adopcijā, viņas vēlēšanās bija - tikai nesakiet mammai, kur es atrodos. Tas arī mums lika pieaugušajiem aizdomāties,” stāstīja Liepiņa.
Pēc mātes un Elīnas vecākās māsas vārdiem tieši bērnunams esot viņu informējis par to, ka meitenei gaidāma adopcija uz ārzemēm, un tur vairs neko labot nevarot.
Bērnunamā viņas teikto daļēji apstiprina, piebilstot, ka Elīna nodota adopcijai tad, kad jau bijusi juridiski brīva, tātad māti informēt neesot bijis pienākums.
“Braucām pie Elīnas vēl ar Ziemassvētku veča dāvanām. Aizbraucot mums pateica audzinātāja, ka ar mums vēlas runāt vadītāja, un pie vadītājas kabinetā bija sieviete. Un sāka mums teikt to, ka Elīna nevēlas vairs nevienu no mums redzēt, ka viņa ir izlēmusi, ka viņa vēlas doties uz Ameriku, tad sanāca tā, ka “diemžēl mēs jau esam saņēmuši naudu, mēs vairs nevaram atkāpties, un mums ir Elīna jāatdod uz Ameriku”,” klāstīja meitenes māte.
Bērnunama direktora vietniece sacīja, ka pēdējā sarunā ar māti pati esot piedalījusies, bet par naudu un adopciju bērnunamam neesot nekādas daļas.
“Struktūrvienība ar tādiem jautājumiem vispār nenodarbojas. Ne ar samaksāšanām, ne ar nodošanām, ne ar ko. Labklājības ministrija izsniedz nosūtījumu, bāriņtiesa pieņem lēmumu. Mēs tikai nodrošinām bērna nodošanu šī aprūpētāja aprūpē, pamatojoties uz bāriņtiesas lēmumu,” uzsvēra Liepiņa.
Iespējas palikt Latvijā bijušas izsmeltas
Pēdējā sarunā bērnunamā esot stāstīts arī par to, cik bērnam Amerikā būs labi. Ar Elīnu varēšot gan sazvanīties, gan sarakstīties. Jaunajai ģimenei iebildumu nebūšot, atcerējās māte.
Tomēr kontakta neesot. Elīnas sociālo tīklu profili, pēc mātes vārdiem, dzēsti, un jaunā māte Peidža uz vēstulēm neatbildot.
Radio pārliecinājās, ka sociālajos tīklos Peidža vēstules vēlas saņemt tikai no draugiem, tāpēc viņu uzrunāt neizdodas.
Šīs ģimenes interese par Elīnas adopciju esot sākusies 2015.gadā, un 2016.gadā tiesa lēma par Elīnas adopciju. Meitenei mainīja dzīves vietu, juridisko statusu, arī vārdu un uzvārdu.
Rīgas bāriņtiesā stāstīja, la iespējas meitenei palikt Latvijā bijušas izsmeltas un meitene arī pati vēlējusies doties prom.
Pirms adopcijas Elīnas gadījumā tikuši vērtēti pat trīs vai četri aizbildņu kandidāti. Uzrunātas arī vairākas audžuģimenes un lūgta palīdzība arī Bērnu tiesību aizsardzības inspekcijai.
“Bāriņtiesa nemeklē adoptētājus, un šajā gadījumā šai meitenei bija piedāvāti divi adoptētāji no ārvalstīm, un piedāvāja tieši ministrija. Bāriņtiesa nav tā, kura apstiprina adopciju. Adopciju apstiprina tiesa, kuras uzdevums ir izvērtēt visus apstākļus kopumā,” stāstīja bāriņtiesas vadītājs.
“Mēs ar vislielāko prieku bērnu būtu atstājuši šeit, ja bērna viedoklis tāds būtu, un ar vislielāko prieku atdotu tuvākajā audžuģimenē vai atstātu pie radiniekiem, ja viņi spētu to izdarīt,” pauda Krasnogolovs.
Paralēlā tiesvedībā tikai šī gada janvārī, pusgadu pēc meitas aizbraukšanas, tiesa lēma, ka mātei atjaunojamas aizgādības tiesības pār Elīnas māsām, bet par adoptēto meitu tiesvedība izbeidzama.
Jaunā ģimene meitenes dzīvesstāstu izpaust nevēlas
Viesošanos un adopciju esot kārtojušas divas dažādas organizācijas. To nosaukumus atklāt nedrīkstot. Plašos komentāros par konkrēto gadījumu Labklājības ministrijas pārstāve Ivita Krastiņa neizplūst.
Lai par lietu runātu, jālūdz atļauja Elīnas jaunajiem vecākiem. Ar viņiem ministrija sazinājusies, bet noprotams, ka atļauju detalizēti analizēt šo gadījumu nav saņēmusi.
“Mamma bioloģiskā ir uzzinājusi informāciju, kas ir konfidenciāla attiecībā uz adoptētājiem. Šeit jautājums jebkurā gadījumā ir arī par to, kā viņa ieguva šos datus, jo viņas rīcībā ir informācija gan par vārdu, gan par uzvārdu,” norādīja Krastiņa.
Pēc visiem braucieniem ministrija un bērnunams saņēmis atskaites un fotogrāfijas. Noskaidrots Elīnas un pavadošās personas viedoklis. Bērnunama direktora vietniece Liepiņa noliedza, ka bērnus amerikāņi īpaši izvēloties, bet bērni par pieaugušajiem maz zina.
Pirms braucieniem bērni apskatot fotogrāfijās gan ģimeni, gan istabu, kurā dzīvošot. Šovasar bērnunams un ministrija saņēmuši arī atskaiti par to, kā Elīnai klājas tagad. Meitene jūtoties ļoti labi, apmeklējot skolu, uzvedība arī uzlabojusies.
Tikmēr mātes iesniegumus ar lūgumu izskatīt konkrēto lietu šoziem saņēmis arī tiesībsargs. Vai rosināma pārbaudes lieta, lemšot pēc papildu informācijas saņemšanas.
“Tas galvenais, neskaidrais jautājums ir, vai tiešām bija zināms, ka māte ir iesniegusi prasību tiesā, lai atjaunotu aizgādības tiesības, un, neņemot vērā šo faktu, adopcija ritēja savu gaitu. Manuprāt, iesniegumā viņa rakstīja, ka jau bija zināms tas fakts, ka prasība bija celta. Tā adopcija bija šķērslis atgriezties mātes ģimenē,” sacīja biroja Bērnu tiesību nodaļas vadītāja Laila Grāvere.
Tiesa gan raksta, un tas šajā lietā ir izšķirošais apstāklis, adopcija esot notikusi, pirms māte vērsās tiesā.
Pagājušajā gadā ārzemnieki adoptēja 32 bērnus no Rīgas, ieskaitot Elīnu. Šis gan esot vienīgais gadījums, kad māte vērsusies tiesā par aizgādības tiesību atjaunošanu, un tiesas spriedums par adopcijas apstiprināšanu jau esot stājies spēkā pirms tam.
Latvijā Elīna varot atgriezties pēc 18. dzimšanas dienas, ja viņai būšot tāda vēlme, norāda ministrijā.
Taču, tā kā vecākā meita atgriezusies pie mātes un tiesa šogad lēmusi, ka māte ir spējīga parūpēties par bērniem, atklāts paliek jautājums, ja nebūtu adopcijas, vai abas māsas uzaugtu kopā.
