Sadaļas Sadaļas

Latvietis Polijas ciemā šuj poļu tautiskos brunčus un iekārto unikālu viesu māju

Rīdzinieks Indulis Krēsliņš studējis Londonā, strādājis Krakovas augstskolā, bet nu ar ģimeni dzīvo mazā Piekarpatu ciematiņā Polijā. Viņam visu mūžu patikušas tautiskās tekstilijas, jau bērnībā licies brīnumaini, ka “no aitas var sanākt glezna”. Tagad paralēli maizes darbam Indulis šuj poļu tautiskos brunčus un kolekcionē tradicionālās segas un villaines, ar kurām izgreznojis savu īpašo viesu namu meža vidū.

Indulis Polijā dzīvo jau vairāk nekā 20 gadus un smejas, ka svešatnē latviešu valoda ierūsējusi, reizēm iesprūk pa poļu vārdam vai neierastākai frāzei. Viņam ir savs īpašs humors un izteiksmes veids. Un daudz vaļasprieku, kas nomaina viens otru vai turpina dzīvot paralēli;  pašam jau esot bail, kas sekos tālāk, – ik rīts var nākt ar jaunu, neplānotu un negaidītu ideju. Piemēram, nopirkt graustu meža vidū un atjaunot to.

Nesen viņš ķēries klāt un košām krāsām un latviešu ornamentiem apgleznojis visas vecās kannas, pannas un katlus, ko vien varējis atrast, – lai stādītu tur puķes. Jā, arī ar dārza darbiem Indulis aizraujas, un viņam ir arī itin pieklājīga, kā pats saka, “rododendru un visvisādu košu krūmu” kolekcija. Pirms dažiem gadiem sācis ņemties ar vecu mēbeļu atjaunošanu. Pats sevi sauc par nemiera garu, kuram allaž vajag apgūt un darīt ko jaunu, lai būtu interesanti:

“Mans maizes darbs ir tāds, ka neredzu rezultātu, bet to iekšējo mākslinieku gribas kaut kur izstumt ārā un uztaisīt ko tādu, ko var redzēt un pataustīt.”

Tautisko brunču un priekšautu šūšana ir viens no nesenākajiem vaļaspriekiem, bet šobrīd paņem lielu tiesu brīvā laika – Indulis allaž jūsmojis par latviešu un poļu tradicionālo vilnas audumu košajiem rakstiem un krāsām.

“Ja gribi – mājas vietā cel Ēģiptes piramīdu!”

Vaicāts, kā no Latvijas nokļuvis mazā Piekarpatu ciemā Polijā, Indulis atsmej, ka ļoti vienkārši, – studējot Londonā, iepazinies diskotēkā ar poļu meiteni, kas vēlāk kļuvusi par viņa sievu. Tagad ar ģimeni – sievu Dorotu, dēlu Benjaminu Jāni (11) un meitu Kornēliju Baibu (16) viņš dzīvo mazā ciematiņā Rogi netālu no Slovākijas. Turienes klimats ļoti ejot pie sirds, Karpatu kalnu azotē tas ir maigs un patīkams, dārzos aug persiki un arbūzi.

Stāv: Indulis Krēsliņš ar māsu Diānu. Priekšplānā no kreisās: meita Kornēlija Baiba, Induļa mamma Irina ar Diānas dēlu Ričardu, Induļa sieva Dorota ar dēlu Benjaminu Jāni, Dorotas mamma Gražina.

Londonā Indulis mācījās par angļu valodas skolotāju. Abi ar sievu pēc studijām Londonā pārcēlās uz Poliju, uz Krakovu, kur Dorota studēja amerikānistiku, bet Indulis visai ātri atrada darbu – tajā laikā Polijā bijis liels angļu valodas pasniedzēju trūkums: “Mani ar bakalaura grādu paņēma universitātē mācīt studentus! Jo vienkārši akūti trūka mācībspēku. Arī poļu valodu apguvu visai ātri. Bet es aizgāju no turienes pēc gadiem sešiem, jo sapratu, ka īsti neesmu akadēmiskas ievirzes cilvēks, – man vairāk patīk praktiskas darbības, patika tieši mācīšanas process, kad redzi, kā cilvēks valodu iemācās. Tas man daudz tuvāks nekā rakņāšanās arhīvos, zinātnisku apcerējumu rakstīšana un grādu iegūšana. Līdz ar to nekādas dižas karjeras iespējas akadēmiskajā vidē man nebija.”

Un Indulis sāka prātot par nodarbes maiņu. Paskatījās, paklausījās un atrada, ka “Microsoft” Krakovā atvēris filiāli, kas nodarbojas ar aktīvu cilvēkresursu piesaistīšanu, tā saucamo “head hunting” – “galvu medīšanu”, kad uzņēmumu uzdevumā tiek meklēti un pārvilināti labi speciālisti. Indulis atceras: “Nekādas pieredzes man šajā jomā nebija, bet trumpis bija valodu zināšanas – pārvaldīju latviešu, krievu, angļu, poļu valodas, nedaudz arī vācu. Toreiz jau “galvu medīšana” Polijā vēl bija bērna autiņos… Biju viens no pirmajiem, kas izgāja apmācības un ātri kļuvu par vadītāju nodaļai, kas atbild par Austrumu tirgu – Krieviju, Kazahstānu, Ukrainu. Tad dabūju piedāvājumu no konkurentu firmas “SAP”, kas nodarbojas ar sistēmanalītiku. Vēlāk atvēru pats savu nelielu uzņēmumu, tas man ir joprojām – nodarbojamies ar cilvēkresursu izvērtējuma nodrošināšanu – kad vajag cilvēkus, meklējam un pieņemam darbā, kad nevajag, tad meklējam tos, kuriem jāpasaka paldies.”

Induļa apgleznotie katli un kannas dārzam.

Pēc dažiem gadiem ģimene jau bija divreiz kuplāka – piedzima meita un dēls. Krakovā, kā jau lielā pilsētā, gaisa kvalitāte nav tā labākā, mazie cieta no astmas. Tā kā bieži braukuši pie sievas vecākiem uz Dienvidkarpatiem, sākuši prātot, ka vajadzētu arī pašiem kādu vietiņu, kur vasarās dzīvoties. Lai gan sākotnēji bijusi doma par vasarnīcu, tomēr nopirkuši kārtīgu māju, būvētu no koka, labā stāvoklī, ar veco dakstiņu jumtu. Virs verandas lodziņā, kā pieņemts, Svētās Marijas statuete. Turklāt māja, kā uzsver Indulis, ir “arhitektoniski glīta”, kas nebūt nav ierasta lieta:

“Jo, saprotiet, te, Polijā, ar mājām ir tāda īpatnība, ka viss ir atļauts un katrs būvē un dara, ko grib. Īpaši tur, kur nav vēsturiski nozīmīgas apbūves vai tūristu plūsmas – tur ir pilnīgs raibucis!

Katrs polis ceļ, ko un kā grib, kādās krāsās grib, nevajag nekādu saskaņošanu, neko. Tas sākās deviņdesmitajos, savdabīga brīvības izbaudīšana pilnā mērā. Izteikti šī problēma ir Viduspolijā. Ziemeļpolijā, piemēram, ir vēsturiski vācu ietekme, un pašvaldības kaut cik arī rūpējas par vienotu stilu – ja gribi celt māju, jābūt sarkanam dakstiņu jumtam, un punkts. Bet te, pie mums – ja gribi, dzīvo kaut vispār bez jumta! Ja gribi, cel Ēģiptes piramīdu. Protams, no vienas puses tam ir priekšrocības, jo nav jezgas ar birokrātiju. Visiem ir pie vienas vietas, ko tu dari savā pleķītī.”

Sāku justies kā govs mazā pļaviņā”

Indulī sadzīvo gan latviešu, gan krievu asinis: “Visi mani iedvesmojumi un idejas noteikti nāk no latviešu puses, sevišķi manas Sērmūkšu vecmāmiņas, tēva mātes Ausmas, bet milzīga ietekme, īpaši bērnībā, ir arī no mammas Irinas. No krievu puses laikam ir tas, ka lietas jāpabeidz līdz galam, turklāt ātrāk, vairāk, labāk. Tas nav gluži čaklums, drīzāk tāds kā spiediens, kā caursišanas spēja, ziniet, tāds “Вперёд!” (uz priekšu, no krievu val. – aut.).

Zinu radus, kam to krievu asiņu mazāk, un tas “Вперёд!” viņiem arī tāds mazāks.”

Indulis piedzima Rīgā, vecāki tolaik vēl dzīvojuši Pārslas ielas kopmītnēs Pārdaugavā, pēc tam tēvam, kurš strādājis “Latvijas liftā”, piešķirts miteklis jaunuzcelto daudzstāvu namu sektorā Maskavas forštatē, ļoti krieviskā vidē. Bet katru vasaru Indulis ar māsu devās uz Sermūkšiem Cēsu novada Skujenes pagastā, kur dzīvoja vecmāmiņa: “Tur mums bija liela saimniecība, vecaimātei vienbrīd bija pat sešas govis. Tur vienmēr bija daudz, ko darīt, un mēs vasarās nebraucām uz nometnēm, bet uz turieni – kopā ar brālēniem, māsīcām. Man ļoti tur patika. Tāpēc visu laiku esmu gribējis dzīvot laukos, nevis pilsētā.”

Varētu teikt, ka Induļa sapnis piepildījies, jo viņš dzīvo ciemā, lai gan pats smejas, ka drīzāk Rogi ir kā Pierīgas Mārupe – privātmājas viena pie otras…

Ja vecmāmiņa dzīvojusi viensētā, kur kaimiņš bija divi kilometri tālāk, bet tuvākā apdzīvotā vieta – pieci, un ziemā tik ar slēpēm varēja tikt turp uz veikalu, tad Rogi esot kā lauki ar pilsētas ērtībām, kur 300 metru no mājas ir superlielveikals, vēl visādi mazāki veikali, benzīntanks, netālu autobānis.

Tomēr Induļa latviskā puse alkusi pēc plašuma: “Te mums ir 2000 kvadrātmetri dārza, bet visās četrās pusēs dzīvo kaimiņi. Kamēr dzīvojām Krakovā un braucām uz šejieni vasarās, bija super – dārzs, ābeles, puķes. Bet pēc pieciem gadiem pastāvīgas dzīves šeit es sāku justies kā govs mazā pļaviņā – no viena žoga līdz otram, no trešā līdz ceturtajam.”

Davai, jūs tagad nebūsiet vairs katoļi, bet smukas tautumeitas un tautupuikas!”

Un Indulis nopircis vēl vienu māju ļoti īpatnējā vietā: “Tas ir desmit kilometri no mums, tāda jocīga vieta. Tur pat nav ciems, bet vienpadsmit mājas tā diezgan izstiepti, divu kilometru garumā. Un ceļš tur arī  beidzas, tālāk nekur neved! Mājas ir pakalna galā, un visapkārt mežs. Zemes mala!

Poļu meitenes Induļa un Gražinas šūtajos tautiskajos brunčos, priekšautos un apmetņos.

Tur nekā nav, pat pieturas, pat veikala. No tām vienpadsmit mājām tikai divas ir apdzīvotas, pārējās tiek izmantotas kā vasarnīcas. Vienu no tām par lētu naudu arī iegādājos, bija briesmīgā stāvoklī, ķēros klāt, remontēju.

Izprātoju izveidot tur viesu māju. Ilgi meklēju iedvesmu, idejas, kā iekārtot, jo negribēju tā, kā citiem, gribēju kaut ko īpašu. Izlēmu, ka veidošu tādā nosacīti etnogrāfiskā stilā, gan tāpēc, ka pašam patīk, gan tāpēc, lai pašiem poļiem atgādinātu par viņu tradīcijām un saknēm. Tautiskās lietas jau mani interesējušas vienmēr.”

Interesanta ir poļu attieksme pret folkloras izpausmēm – ja Latvijā tas padomju gados bija brīvības, nacionālās pašapziņas demonstrējums, Polijā, kas arī bija tā dēvētā “sociālistiskā bloka valsts”, izrādās, bijusi pavisam cita situācija: “Polijā šobrīd par savu folkloru gandrīz nerūpējas. Tērpus uztur, tradīcijas uztur, bet nevar salīdzināt ar to, kā tas ir, piemēram, Latvijā, Somijā, Ukrainā. Polija, redz, bija īsta katoļu zeme. Un komunisma ietekmes laikā kā substitūcija reliģijai bija obligāta dalība tautas deju kolektīvos, koros, ansambļos – vārdu sakot, lai tik cilvēki neietu uz baznīcu. Un tas viņiem tik šausmīgi apriebās, ka tā paaudze, kam tagad ap gadiem 60, riebjas viss, kas saistīts ar folkloru. Mums bija rusifikācija un vēl kas, viņiem savukārt bija tā. Jo komunistu varai pat folkloras lietas likās labākas par reliģiju.

Etniski Polija ir vistīrākā valsts Eiropā, jo bija nogriezta no visām pusēm. Vairāk nekā 90 procentu ir poļi! Pēc kara visus vāciešus izdzina uz Vāciju, ukraiņus – uz Ukrainu, palika tikai poļi. Ja mums vara bija Maskavā, tad Polijā bija, jā, protams, Maskavas ietekme, bet vara sēdēja Varšavā, un tie bija savējie. Un viņi arī to izdomāja: lai cilvēki neietu uz baznīcu, lika visiem vilkt tautastērpu un dejot. Latvijā tā bija izvēle, vai kultūru nesam tālāk, tam pat bija tāda disidentiska pieskaņa, tāpēc mēs tieši gribējām dziedāt tautasdziesmas, dancot. Polijā rūpes par folkloru bija centralizētas, komunistu valdība teica – jūs te visi esat baigie katoļi, ja, davai, jūs tagad nebūsiet vairs katoļi, bet smukas tautumeitas un tautupuikas! Mazāko ļaunumu izvēlējās. Smuki izskatās, var aizbraukt uz Budapeštu un Maskavu kopā ar citiem padancot… Tāpēc mūsdienu Polijā ar to tā ir, kā ir. Bet es izdomāju – uztaisīšu poļu stilā!”

Indulis sācis skatīties, kas uzrunā viņu pašu, un izdomājis, ka telpas izklās ar skaistajiem poļu kilimiem – tie ir tādi kā puspaklāji, pussegas, austas no vilnas, ko var gan likt uz grīdas, gan kārt pie sienas, gan klāt uz gultas. Šis tekstiliju veids un arī nosaukums nācis no Austrumu puses turku un tatāru ietekmē.

Viesu mājas atpūtas stūrītis.

Nu Indulim ir pavisam 115 kilimi, kā arī četras segas no Latvijas un viena – no Meksikas. “Visi kilimi ir ar rokām austi, vismaz 50 gadus seni. Meklēju pa visu Poliju! Viena puse mājai ir Lovičas un Lodzas puses strīpainās segas, uz grīdas ir Krakovas paklāji, vienā guļamistabā ir Bjalistokas un Austrumpolijas segas, tur liela ietekme bijusi tieši no Irānas un Turcijas, tās ir tādas košas ar rozetēm, ziediem.”

Lai telpas padarītu vēl interesantākas, negaidītās vietās izvietotas dzīvnieku skulptūriņas. Viesu māja nule kā pabeigta, maija vidū jau paziņa tur rīkojis dēlam pirmo komūniju un nu jau tiek mīļi gaidīti un uzņemti viesi.

“Likās kā brīnums – ka no aitas sanāk glezna!”

Interese par etnogrāfiju un tieši par tekstilizstrādājumiem Indulim ir jau kopš bērnības. Kad bijis mazs puika, turējis aitām kājas, kamēr vecāmāte tās cirpusi: “Tad vilnu mazgājām, plucinājām. Pēc tam vedām uz vilnas iepirkšanas punktu, jo pašiem vērpt un aust nebija vaļas. Tur deva tādus kā talonus, un tad ar vecomāti braucām uz Cēsīm, pat neatceros, tas bija kāds veikals, darbnīca vai kas, bet tur tad pret taloniem varēja saņemt dažādus vilnas izstrādājumus – segas, audumus. Jau toreiz man iepatikās tautastērpi, viss, kas ar to saistīts, un – ak, tās krāsas! Man tas likās kā brīnums – ka no aitas sanāk glezna!”

Indulis ar sievasmāti Gražinu brunču šūšanas procesā.

Brīvdabas muzejā viņš zina katru māju, daudzkārt bijis turp arī ar poļu ģimeni un draugiem. Tomēr saistīt pamatprofesiju ar etnogrāfiju gan nekad nav bijis prātā: “Esmu diezgan praktisks cilvēks un stāvu uz zemes abām kājām. Eju pa dzīvi saprotot, ka nauda arī vajadzīga. Un biznesa konsultācijas tomēr ienes vairāk naudas nekā etnogrāfija… Kad vēl dzīvoju Latvijā, mums gāja diezgan smagi. Tēvs pāragri nomira, man bija tikai 16 gadi. Mamma krieviete Latvijā, iedomājieties, deviņdesmitie gadi... Dažreiz pat nebija, par ko maizi nopirkt. Tas manī iesēdies, un man vienmēr gribējās, lai varētu dzīvot normāli, lai pietiek naudas. Tāpēc izvēle tāda.”

Tomēr interese par tautiskām lietām palikusi. Segu kolekcija – tas ir skaisti, bet ienācis prātā, ka vēlētos tautastērpus meitai un sievai, meklējis, bet īsti nevarējis atrast. Toties audumi – kādus tik vēlies!

Tā kā Induļa sievasmāte pēc profesijas ir šuvēja, teicis – Gražina, varbūt paši uzšūsim? Solījis sagādāt audumus un palīdzēt: “Tos vilnas audumus, kur vēl ieloces – tos nevar ar parasto šujmašīnu sašūt biezuma dēļ. Un es taču pāris brunču dēļ nepirkšu industriālo šujmašīnu! Prasu sievasmātei – vai ar roku nevar sašūt, a?

Mani sievasmātes vecāki arī bija bijuši šuvēji, visu dzīvi viņi šuva pašos Polijas rietumos pie vācu robežas, tur bija lielākie padomju armijas garnizoni, sievasmātes vecāki šuva tiem krievu ģeneraļiem un virsniekiem mēteļus un sievām trušu, nūtriju, lapsu kažokus. Tāda smaga šūšana. Un viņa arī prata šūt ar rokām tādas lietas. Tomēr jau krietni gados tagad, un spēka tik daudz vairs nav; viņa saka – labi, šūsim, es parādīšu, bet jādara būs tev! Tā arī iemācījos. Esmu diezgan liels cilvēks ar resniem pirkstiem, to smago lietu varu ātri un smuki, bet smalkās, precīzās apdares ir sievasmātes ziņā.”

Pēc laika arī citi sākuši taujāt, vai nevarot viņiem uzšūt. Sievasmāte pensijā un teikusi, ka labprāt. Tā nu abiem ar znotu ir tāds kā hobija biznesiņš. Indulis izstāsta arī vietējās sieviešu tautastērpu īpatnības – esot parastie brunči, kā mums, ar aizdari sānos. Tad ir ļoti koši, skaisti vilnas priekšauti, kurus sasien uz muguras. Tie vilkti iziešanai:

“Vilnas priekšauts nesver daudz. Vilnas kleita jau ir krietni smagāka. Un tagad iedomājieties, kā ziemā aliņģī mazgāt tādu kleitu!

Tāpēc poļu sievietes vilnas kleitām pa virsu sēja tādus nelielus, paīsus, ap pusmetru garus vilnas priekšautus. Ikdienā, protams, lika lina priekšautus. Šos košos, no vilnas, sēja uz svētkiem, uz baznīcu. Poliski tos sauc “zapaska”, jo “pas” nozīmē josta. Bet ir arī “zapaska naramienna”, burtiski “plecu priekšauts”. Tas ir gandrīz tāds pats, tikai sēja to ap kaklu, kā apmetni. Krāsas, protams, atšķiras pa novadiem, pa ciemiem.”

Indulis to dara, jo pašam interesē un arī, lai saglabātu tradicionālās kultūras izpauses, parādītu bērniem, paziņām. Bet ko gan saka paziņas un draugi, un svešinieki, ka poļu kultūru saulītē ceļ latvietis? Indulis smejas – vairāk izbrīnīti esot par ko citu: “Pat tas, ka esmu citas tautības, nešķiet tik liela eksotika kā tas, ka to dara vīrietis. Latvijā jau līdzīgi… Bet, lai gan tautastērpi mani tiešām interesēja jau no bērnības, šeit tas iemesls jau sākotnēji bija tas, ka sievasmāte nevarēja tās biezās ieloces sašūt! Un man tik ļoti patīk ar viņu sēdēt un šūt! Tā vietā, lai sēdētu pie televizora vai datora, es varu kaut ko radīt. Jo mans pamatdarbs ir tāds, ka es to neredzu un nejūtu – man ir daudz projektu, piemēram, Anglijā, Vācijā, Somijā, Meksikā, arī Polijā, bet es tur nebraucu, tas viss notiek caur internetu. Un tagad es redzu taustāmu rezultātu, un kaut kas būs palicis pēc manis – ne tikai datorā.”

“Simtiem gadu viņu dzimtas te netraucēti dzīvo”

Latviešiem spriedumi par Poliju nereti ir stereotipu pilni, Polija joprojām saistās ar tādiem kā putras kalniem, kas apjož nosacīto Leiputriju – Rietumeiropu. Braucot vien tranzītā, daudziem ir iespaids, ka Polija ir viena liela šoseja ar benzīntankiem un raibām reklāmām uz māju žogiem. Patiesībā tā ir liela, dažāda un ļoti interesanta valsts ar daudzām aizraujošām apskates vietām: sākot no Gdaņskas līdz Vroclavai, no Veļičkas sālsraktuvēm līdz Zakopanei Tatros.

Indulis piekrīt par stereotipiem, bet vienkārši pieņem – tā ir. Viņš gardi nosmejas, atceroties, kā pirmo reizi pateicis vecaimātei, ka viņa draudzene ir poliete – pirmā reakcija bijusi: “Ārprāts! Slāviete! Un vēl katole!”

Bet pie izdevības Indulis labprāt aizrautīgi savā manierē stāsta par valsti, kuru iemīlējis: “Polija ir milzīga un dažāda. Bjalistoka kardināli atšķiras no, piemēram, Krakovas. Polijas dienvidi bija tā mala, kur Austroungārijas impērija radīja iespēju poļu kultūrai būt – bija literatūra, bija tradīcijas, izglītība. Austrieši te toreiz vispār nemaisījās iekšā, un te viss varēja civilizēti eksistēt, zelt un plaukt. Tas bija joslā no Krakovas līdz Ļubļinai. Uz ziemeļiem savukārt – Lodza, Varšava, Bjalistoka –, tur bija šausmīga rusifikācija. Otrā galā, kur Ščecina, Vroclava, Pozņana, Mazuri – tur atkal notika pārvāciskošana. Te, dienvidpusē, kur mēs dzīvojam, vietējie saka – mēs esam tā īstā Polija, jo mūs te allaž likuši mierā, neviens nav mēģinājis pārtaisīt ne par vāciešiem, ne par krieviem. Mūsu ģimene dzīvo ciemā, kuram ir 650 gadi! Karalis Kazimirs, nākot no Budapeštas uz Varšavu tūkstoš trīssimt kurā tur gadā, atrada te brieža ragus un nosauca šo vietu par Rogiem! Un šie cilvēki, kas te dzīvo, viņi dzīvo entajā paaudzē, simtiem gadu viņu dzimtas te netraucēti dzīvo.”

Svētku galds viesībām Induļa viesu namā. Lai namiņu padarītu interesantāku, dažādās vietās novietotas mazas dzīvnieku skulptūriņas.

Indulis bilst, ka šajā Polijas daļā viņš poļu tautā esot atradis to labāko: “Gan mana krieviskā puse atrada kaut ko sev tuvu, gan latviskā. Ja tā analizē, laikam to es meklēju. Tāda ideālā vieta! Man nav bijusi sieva ne latviete, ne krieviete, nezinu, kā būtu. Bet zinu, kā latvieši tver pasauli, un zinu, kā krievi tver pasauli. Un šajā Polijas daļā es poļu tautā atradu to labāko, kas ir krieviem, un latviešiem arī. Ir arī negatīvās puses, protams, bet… Viņiem te ir tā krievu “душевность” (sirsnība, no krievu val. – aut.) un atvērtība, pat tāds kā kazaku azarts. Te ir tās turku un kazaku karstās asinis piejaukušās. Bet tai pašā laikā ir omulība, mājīgums, ko varam atrast pie latviešu vecmāmuļas viensētā. Tas ir atkal tas, kas latviešu pusei tuvs: piederība savai zemei, kultūrai. Antipātija pret visu, kas nav patriotisks, bet ir partejisks.”

“Latvieši ir ar savu pieeju dažādām lietām”

Pārvācoties uz Poliju, protams, nācās pierast arī pie citas virtuves. Indulis stāsta, ka, atšķirībā no latviešu virtuves, te salīdzinoši krietni mazāk ēd gaļu un vēl mazāk – zivis, bet toties ļoti mīl miltu ēdienus. Viens no zināmākajiem arī ārpus Polijas ir žureks – viegli skābena zupa, kuras pamatā ir rudzu miltu ieraugs, kartupeļi, baltā desa un vārītas olas. Šobrīd to var nopirkt visādos veidos arī jau gatavu – burkās, kārbās un pat paciņās sausā veidā. Indulis atceras: “Mana vecāmāte Ausma, kad bija dzīva, bieži viesojās pie mums Krakovā. Un katru reizi, kad viņa brauca projām, man viņai bija jānopērk desmit tie visnegantākie žureki tādās kā kulītēs. Aplej kā tēju ar karstu ūdeni, un gatavs! Pati viņa neprata žureku pagatavot, bet vienmēr lūdza – tos desmit ieliec man, lūdzu, somā, lai man Latvijā ir, ko dzert. Tēja zupiņas veidā. Sieva un sievasmāte ļoti mīl un bieži gatavo citu tradicionālo zupu – flaki no liellopu kuņģa. Man tas kuņģis ne visai… Toties man ļoti garšo sievasmātes gatavotie pirogi ar mellenēm!”

Ar Latvijas produktiem tagad neesot problēmu arī Polijā – var pasūtīt internetveikalos, bet “Rīgas šprotes” pat esot nopērkamas ciema bodē. Esot Latvijā, obligāts pirkums ir meduskūka un – korejiešu salāti no burkāniem! Abu lietu Polijā neesot.

Indulis teic – ja būtu iespēja atgriezties pagātnē un kaut ko pamainīt, viņš ar bērniem vairāk runātu latviski… Ērtības labad ģimenē visi runā poliski. Apkaimē Polijā, kur dzīvo Krēsliņu ģimene, citu latviešu nav. Kad aizbrauc ciemoties uz Latviju, tad gan jau pēc laiciņa arī bērni ar radu bērniem tīri labi saprototies. Induļa dēlam otrais vārds ir Jānis, un arī Polijā Jāņi tiek svinēti, tiesa, aizvien mazāk: “Tas nav Līgo vakarā, bet Jāņu vakarā. Dedzina pirmo ugunskuru kalnā, un tad, kad citi to redz, tad dedzina visi pārējie ciemā. Diemžēl, ja vēl  pirms gadiem piecpadsmit tā bija, tad, aizejot vecākajai paaudzei, tradīcijas aiziet, Jāņus pamazām aizmirst. Es jau arī nezinu, kā citviet Latvijā svinēja, man visi Jāņi pagāja Skujenes pagasta Sērmūkšos. Kā puika visas Jāņu dziesmas zināju. Paēdām mājās, tad visi, ģimene ar citiem radiem, gājām uz kaimiņu mājām, tad uz nākamajām – kopā bija četrpadsmit mājas jāapstaigā! Katrā bija ugunskurs, dziedāšana un dejošana. Tagad jau diez vai arī Latvijā tā ir.”

Indulis atzīst – agrajā jaunībā, sākot mācīties Londonā, kaunējies teikt, “no kādas čuhņas es esmu”, bijis neērti būt latvietim. Šobrīd tas pilnīgi mainījies un, tāpat kā reiz bērnībā, viņš ir lepns par piederību: “Reiz runāju ar vienu poļu dakteri, savu ļoti labu draugu. Viņš bija bijis ar skolēnu apmaiņas grupu Latvijā tieši barikāžu laikā. Un viņš pateica, ka latvieši ir ļoti ekskluzīva tauta, ar savu pieeju dažādām lietām. Un tagad, no malas, es redzu, ka tā patiešām ir! Pērn sapulcēju astoņus draugus, noīrējām busiņu, vedu rādīt Rīgu. Redz, te viņi joprojām saka, ka Vīne ir viņu galvaspilsēta! Tā viņi te dzīvo, joprojām tādā kā Austroungārijas laikā. Budapešta ir tuvāk nekā Varšava.

Rīga – kas tā tāda? Un kādā viņi bija šokā! Pozitīvā šokā un sajūsmā par visu – par cilvēkiem, arhitektūru, amatniecību, ziediem.”

Bet Indulis pats Polijā turas pie īstās latviešu rupjmaizes, to viņam varot vest jebkad un jebkādos daudzumos: “Reizēm pasūtu divdesmit lielos kukuļus, salieku saldētavā, un tad man ilgākam laikam pietiek, gardu muti ēdu! Poļiem maize ir tāda pelēka… Nav īstas rudzu maizes. Maizi man īstu gribas, jā.”

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt